Uzzini vairāk Mūsu mērķis 14500
Sākums

Zane Eniņa – ceļotāja un stāstniece

Intervija ar ceļotāju, stāstnieci un komunikāciju projektu virzītāju Zani Eniņu

Ceļojuma vieglo sajūtu var transformēt un paņemt līdzi jebkurā dzīves jomā

zane_2Savu kopš bērnības loloto sapni Zane ir piepildījusi – vairāk nekā gadu ceļojusi, gūstot piesātinājumu un gandarījumu. No abām viņai tuvajām nodarbēm – ceļošanas un rakstīšanas – pēdējai piemīt spēcīgāka degsme un aizrautība. Tāpēc Zane raksta un dalās ar to, kas viņai svarīgs, arī ar savā ceļojumu mugursomā sakrāto. Lai citiem prieks un vēlme ko jaunu redzēt!

Zane ir stāstniece. Un mūsu saruna ir par ceļošanu, piepildītiem sapņiem, uzdrīkstēšanos un ļaušanos.

Ir sajūta, ka nu kādam laikam būs gana?

Principā – jā, jo esmu izdarījusi to, ko gribēju. Mēdz teikt: neilgi pirms nāves cilvēki nožēlojot, ka dzīvojuši tādu dzīvi, kādu no viņiem gaidījuši citi, nevis tādu, kādu būtu gribējuši paši. Man ir gandarījums, ka pēc 15 biznesā pavadītiem gadiem pieņēmu lēmumu izdarīt to, ko tik ļoti vēlējos jau kopš bērnības. Tolaik lasīju grāmatas par ceļojumiem, un tajās aprakstītais šķita tik aizraujošs.Viena no manām mīļākajām grāmatām tolaik bija Kapteiņa Granta bērni. Sēžot pie galda birojā Rīgā, visas grāmatā minētās vietas liekas neaizsniedzamas, bet, kad tu nonāc Patagonijas ārēs, kur klīda Paganels, saproti, cik tas patiesībā ir sasodīti vienkārši. Nevienā no  ceļotāju biežāk apmeklētajām vietām – vai tā būtu Sidnejas opera, Sanfrancisko Zelta vārtu tilts, Titikakas ezera peldošās salas vai Maču Pikču drupas – man nav bijusi sajūta, ka es tagad redzu kaut ko nesasniedzamu un pārdabisku. Es vienkārši redzu to, kas ir pasaulslavens, esmu tur nokļuvusi, un tas ir bijis vienkārši. Un šo sajūtu pēc tam ir viegli transformēt un paņemt līdzi biznesā un citās dzīves jomās – vienalga, vai tā būtu uzņēmuma dibināšana, jaunas nišas atklāšana, nebijušu projektu uzsākšana, dzīvesvietas vai darba maiņa.

Kad vajadzētu mainīt nodarbošanos?

zane_koksTad, kad darot šā brīža darbus vairs nejūti degsmi un aizrautību. Ja visu laiku jādomā, ka gribētu darīt ko citu. Cilvēks nonāk pie pārmaiņām, kad ir sasniedzis kritisko masu, un izmaiņu ierosinātājs var būt gan kāds ārējs faktors, gan iekšējs, teiksim, skapī atrasta veca karte, kurā iezīmēts sapņu ceļojuma maršruts. Manā gadījumā vienā lielā virzītājspēkā apvienojās divas man ļoti tuvas un ar degsmi darāmas lietas – rakstīšana un ceļošana, kas realizējās ceļošanas mājaslapā mugursoma.lv. Tas bija pamats un sākums nesenajam lielajam ceļojumam gandrīz gada garumā.

Laikam jau lieki jautāt, kurš ir bijis iespaidīgākais ceļojums. Pateicoties sociālajiem tīkliem, to uzzināja daudzi – pie pingvīniem, vai ne?

Jā! Lai gan esmu bijusi visos septiņos kontinentos, neko skaistāku par Antarktīdu neesmu redzējusi.

Tātad bija vērts, arī neskatoties uz visu negatīvo, kas nāca tam līdzi. Kā tiki ar to galā?

Jā, tas bija tā vērts. Negatīvā attieksme gan bija sāpīga, bet ļoti nozīmīga. Cilvēki sāka interesēties, pieslēgties, un loks paplašinājās. Manu ceļojumu vēsturē bijis gana līdzīgu ēverģēlību arī iepriekš, bet tieši “pingvīnu projekts” izpelnījās vislielāko uzmanību. Tas nesa gan negatīvas, gan pozitīvas emocijas. Cilvēki, ar kuriem daudzus gadus biju pavadījusi kopā biznesa vidē, lūgumu atteikties no vienām biznesa pusdienām mana ceļojuma idejas vārdā uztvēra pozitīvi. Negācijas sākās, kad informācija izgāja ārpus šā loka. Nostrādāja kluso telefonu faktors, un cilvēkiem, kuri nezināja sākotnējo informāciju, bija arī ļoti negatīvi viedokļi. Un tas ir saprotami. Pēc tam jau grūti paskaidrot, ka neko neprasīju “sabiedrībai”.

zane_aisbergsŠādi brīži iemāca paļauties un saprast, ka arī negatīvie notikumi ir ceļš, kas ejams, lai pēc laika, paskatoties atpakaļ, saprastu – ja nebūtu bijis sliktā, nebūtu arī tā labā pēc tam. Kā, piemēram, šajā gadījumā. Par mani un mājaslapu uzzināja tik daudz labvēlīgi noskaņotu cilvēku, ceļojumu aprakstu lasītāju skaits krietni pieauga.

Šis ir labs piemērs, kad ļoti uzskatāmi realizējies teiciens: nauda neiekustina ideju, bet ideja iekustina naudu.

Turklāt iekustēšanās laiks ir viegli aprēķināms. Katrai darbībai ir nepieciešams kāds pamats. Pirms tam divus gadus rakstīju ceļojumu aprakstus mājaslapā, darīju to no sirds, ar degsmi un par velti, un ikviens, kurš vien vēlējās, varēja tos lasīt. Vēlāk manu lasītāju atvēlētie līdzekļi, pēc viņu teiktā, bija kā simboliska abonementa pirkšana ar atpakaļejošu un arī uz priekšu vērstu skatījumu. Es neko nesolīju, jo pati nezināju, vai vispār izdosies realizēt šo ieceri. Daudzi cilvēki teica, ka tieši tāpēc grib piedalīties – tāpat vien, neko neprasot pretim. Iepriekš arī pati biju līdzīgi rīkojusies, un summa, kādu parasti ziedoju, bija aptuveni tāda, kādu uzdrīkstējos palūgt – 50 ASV dolāri. Protams, lūgt ir grūtāk, nekā dot, bet tas nav nekas slikts. Šādai kopīgai palīdzēšanai ir milzīgs spēks – katram atsevišķam cilvēkam tas nav izteikts robs budžetā, bet konkrētai idejai tiek dota iespēja. Kāda meitene salīdzināja šo procesu ar kafijas dzeršanu ārpus mājas. Kioskā vai kafejnīcā nopirkt tasi kafijas tomēr ir dārgāk, nekā pagatavot mājās. Tu nopērc, izdzer un ej tālāk. Vai tavā dienā kas būtiski mainītos, ja kafiju izdzertu mājās? Nē, savukārt, ja nelielo ietaupījumu noziedo kādas idejas realizācijai, tava rīcība iegūst pavisam citu nozīmi un spēku. Esmu ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri jebkādā veidā atbalstīja mani šajā ceļošanas posmā!

Pastāsti par citām ceļojumu ēverģēlībām!

zane_3Ļoti ilgu laiku ceļoju tikai par saviem līdzekļiem, bet, tā kā visu cenšos arī atspoguļot, radās ideja padarīt dzīvi sev un citiem aizraujošāku, proti, izdomāju vienas dienas budžeta ceļotāja atbalsta konceptu: viena diena izmaksā 20 ASV dolāru – uzsauc man tos, dod uzdevumu, un šo ceļojuma dienu es veltīšu tavas idejas realizācijai. Cilvēku atsaucība bija liela, un uzdevumi dažādi – no tortes gabaliņa apēšanas viņa dzimšanas dienā līdz apsveikumam, kur Ekvadorā sapulcināju pusi no tobrīd skvērā esošajiem cilvēkiem, lai katrs ar balonu apsveiktu draudzenes meitu astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Protams, bija arī grūtāk izpildāmi uzdevumi, piemēram, brālis lūdza nosūtīt pastkarti ar tās dienas datumu, kad pasaulē nāca viņa trešā atvase. Laimīgā kārtā šajā dienā biju civilizācijas tuvumā un varēju to izdarīt.

zane_kopāKādas izjūtas tādos mirkļos pārņem?

Abpusēja prieka un labo sajūtu simbioze! Dot vienmēr ir patīkami! Turklāt to dara abas puses. Un abas arī mācās – gan dot, gan pieņemt.

Tava pieeja procesiem un idejas ir gana interesantas. Kur tās smelies?

Droši vien katram cilvēkam ideju radīšanas process atšķiras. Man pats galvenais ideju radīšanas priekšnoteikums ir laiks un tukša galva. Brīdī, kad jārisina ikdienas jautājumi un galva ir pilna ar darba un mājas problēmām, idejām nav ne laiks, ne vieta, kur rasties. Kolīdz mēs atvēlam sev brīdi pārdomām un nekreņķējamies par ikdienas problēmām, idejas pašas priecīgi piesakās! Ir, protams, dažādi ideju piesaistes rīki – grāmatas, žurnāli, filmas, internets, sarunas, ceļošana un daudzi citi, kas palīdz notvert iedvesmas impulsu.

Vai sapņiem un idejām ir vajadzīgs plāns, aprēķins? Ja nu gadās sastapt Veiksmes kundzi…

Jā un nē! Principā, atskatoties uz to, kas mums dzīvē ir, saprotam, ka kaut kad to esam vēlējušies. Citreiz izpildei vajag ilgāku laiku – gadus, citreiz tas notiek jau pēc dažiem soļiem. Nu, piemēram, stāsts no ceļojumiem. Tu ej pa džungļu taku, saproti, ka ļoti gribas apsēsties, bet rāpuļu dēļ nav vēlams un arī īsti nav, kur. Nodomā, ka būtu labi, ja gadītos kāds liels un plakans akmens… un pēc diviem soļiem aiz pagrieziena ieraugi to. Mēs katrs esam piedzīvojuši ko līdzīgu.

Ir, protams, labi, ja ir plāns un skaidri kritēriji, bet vajag arī mācēt ļauties un dzīvot ar atvērtām acīm, izvērtējot, ko dzīve mums piedāvā. Bieži vien tur, augšā, zina labāk, kas mums patiesībā nepieciešams.

Vēl nenāktu par ļaunu laiku pa laikam pārskatīt savus sapņus un vēlmes, jo mēs taču maināmies un mūsu pieredzes mainās. Vārdu sakot, nevajag strikti turēties pie iepriekš nolemtā, viss jādara viegli.

Tavuprāt, jebkurš var uzdrīkstēties, mainīt ierasto, aizbraukt …

zane_ping_2Ja runājam konkrēti par ceļošanu, tad noteikti nē. Ja mēs tagad izietu ielās un pajautātu cilvēkiem, ļoti liela daļa teiktu, ka nebrauktu vis. Cilvēku apzinības pakāpe, šeit veicamo pienākumu saraksts un sadzīves rūpes ir ļoti dažādas. Un arī tas ir iemesls, kāpēc daudzi, kuri vēlētos, tomēr uz kādu laiku vai pavisam atsakās no saviem sapņiem. Daudziem arī ir tīri cilvēcīgi bail no nezināmā, nesaplānotā. Arī man ir bijušas dažas diskomforta līnijas, kurām jāpārkāpj, bet manī ir pārliecība, ka viss nokārtosies, un tā arī vienmēr notiek.

Ja runājam par uzdrīkstēšanos vispār, man ir pārliecība, ka šī īpašība mīt katrā – tikai vienam snaudošā fāzē, citam izteiktā. Līdz ar to kādam radikāls solis būs pārcelšanās no Daugavpils uz Liepāju, citam – uzņēmuma dibināšana. Bet labā ziņa ir tā, ka dzīves laikā varam šo uzdrīkstēšanās spēju izkopt. Ar nosacījumu, ja darām.

Tev noteikti padomā jau ir kāda nākamā iecere.

Patlaban vairāk dzīvoju ļaušanās, nevis plānošanas procesā, bet jau kādu laiku manī mīt doma izveidot Latvijā vietu, kas ietvertu sevī ceļošanas, jau esošo resursu īpaša pielietojuma un atpūtas ideju. Vietu, kur tepat netālu saņemt tāla ceļojuma vieglumu un viedumu – spēju paskatīties uz savu dzīvi no malas, bez steigas un ikdienas rutīnas.

Ko novēlētu tiem, kuri pagaidām reti uzdrošinās izkāpt no savām “ikdienas kurpēm”?

zane_autoIr normāli būt ikdienas kurpēs, galvenais, lai tās nespiež un kalpo savam mērķim. Ja tās sāk berzt vai jukt – laiks kāpt laukā. Var, protams, ciest un pieciest, bet brīdī, kad basām kājām nostājamies zālē, vaicājam paši sev – kāpēc mēs to neizdarījām agrāk…

Paldies par sarunu!

Intervēja Dace Briede-Zālīte un Linda Upleja

 

FaceBook Twitter