Uzzini vairāk Mūsu mērķis 8314
Sākums

Skrējiens ar misiju – Rimants Liepiņš , “Stirnu Buks”

Intervija ar taku skrējiena seriāla „Stirnu Buks” izveidotāju Rimantu Liepiņu.

„Kad mēs kaut ko izdomājam, tas notiek. Esmu par to pārliecināts!”

rimantsJa to saka Rimants, ir grūti nepievienoties. Savulaik aizgājis no Rīgas centra uz Ķesterciemu, kur „virši, kā paver durvis”. Lai „puikas neaugtu uz asfalta!” Šajā idillē uzaudzējis gana liekus kilogramus. Sapratis, ka nav lāgā, sācis skriet un vienu pļaviņu tomēr nobetonējis, lai izveidotu sporta laukumu saviem puikām. Kā izrādījies, arī vēl citiem no apkārtējām mājām. Pēc tam ar draugu izdomājuši, ka labu sporta laukumu vajadzētu arī Ķesterciemam, izveidojuši biedrību, piesaistījuši fondu naudu un iedomāto arī realizējuši. Tad nonācis līdz skriešanas seriālam „Stirnu buks” , un nu jau aizvadīta trešā sezona. Tas varētu būt īsais stāsts – Rimanta gaumē, jo laika maz un visu laiku kaut kur jāpaspēj.

Arī dienā, kad mums sarunāta tikšanās, Rimantam vēl jābūt Madonā. Un pirmais, naktī bagātīgi uzsnigušais  sniegs, protams, ir skaisti, bet kaut kur nokļūt sarunātajā laikā, ir samērā neiespējami. Mums tas izdodas gandrīz labi un piedod sarunai zināmu veiksmes noskaņu, jo tik daudzi tajā dienā kavēja vai pat atlika darāmo, un arī mēs vēl pa ceļam nebijām tālu no tā.

Tas ir svarīgi realizēt izdomāto, sarunāto?

Jā. Man ir pārliecība, ka tad, kad mēs kaut ko kārtīgi izdomājam, tas notiek. Vismaz tā ir man. Un izdomāt var klusumā, pie dabas, skrienot, kad zem kājām gurkst sniegs. Ir cilvēki, kuri to spēj arī pilsētas burzmā, bet es neesmu no tiem. Ne velti savulaik atnācām uz Ķesterciemu.

autobussKā gāja sākumā? Ir dzirdēts, ka jūrmalas ciemos ienācējiem grūti kļūt par savējiem.

Nu, tā arī gāja. Piena rindā tantes sarunājas par tevi, it kā tevis tur vispār nebūtu (smejas). Mazliet situācija mainījās, kad puika sāka iet bērnudārzā. Tad starp vecākiem ieguvu draugu, ar kuru kopā izdomājām un realizējām ideju par biedrību „Engures sportam” un Ķesterciema sporta laukumu. Par šo veikumu visi trīs – Gints Freināts, Mārtiņš Gūtmanis un es, saņēmām Engures novada domes goda rakstu par ieguldījumu pašvaldības sporta dzīves attīstībā. Tad jau laikam tagad esmu savējais. Tas, kas man pašam ir patīkams pārsteigums – vietējo iedzīvotāju lielā atsaucība. Iekopjot stadionam vietu, rīkojām talkas. Cilvēku bija pilns! Arī tas, ka jaunieši paši ļoti uzmana un rūpējas par sporta laukumu. Ir gandarījums! Jo nav tā, ka jauniešiem neko negribas darīt. Ja viņiem ir laba alternatīva neko nedarīšanai, viņi labprāt dara ko citu. Piemēram, 2 gadus atpakaļ ar dažu vecāku finansiālu palīdzību izveidojām Ķesterciema pludmales volejbola akadēmiju ar atsaucīgu un bērnus izprotošu treneri Andru Bērziņu no Tukuma. Rezultātā pludmales volejbols kļuvis par Engures pagasta jauniešu vienu no iemīļotākajiem sporta veidiem, nodarbības jau finansē Pagasta pašpārvalde un viens pāris šo divu gadu laikā ir aizspēlējies līdz Latvijas jauniešu vicečempionu titulam pludmales volejbolā. Nesen mūsējie izcīnīja 3.vietu Latvijas Kausa izcīņā zāles volejbolā Tukuma Sporta skolas sastāvā. Komandas lielākā daļa – Ķesterciema pludmales volejbola akadēmijas audzēkņi. Arī mani puikas diez vai spēlētu volejbolu, ja nebūtu šī iespēja visiem kopā trenēties.

engurnieces_valmieraUn vēl viens piemērs. 2014.gadā ar zināmu neticību biedrības “Engures sportam” iniciētais „Skrien, Engure!” projekts, pateicoties aktīvai Engures vidusskolas sporta skolotājai Indrai Krēgereiir pāraudzis regulāros un pastāvīgos sporta pasākumu apmeklējumos! Pilnīgas muļķības tiem, kuri uzskata, ka šodienas jaunieši ir slinki un fiziski mazaktīvi. Ja ar viņiem esi godīgs un uztver kā līdzīgu, jauniešu cilts sekos savam līderim!

Ir gana daudz pilsētnieku, kuri šobrīd pārceļas uz laukiem, bet ne katrs tik aktīvi sāk darboties.

Mans dzinulis ir, ka vēlos, lai dēli izjūt arī citas nodarbes bez sēdēšanas telefonos un visās citās mūsdienu tehnoloģijās. Lai saprot, ka ir iespējama gana aizraujoša alternatīva. Tas man laikam arī pašam nāk no bērnības un ģimenes. Mēs vienmēr braucām uz Gaiziņa karnevāliem. Parasti no Tukuma piebraucām vieni no pēdējiem, līdz ar to autobusu nolikām diezgan tālu un tad ar kājām. Un neviens nečīkstēja, jo bija Notikums. Es gribu šo sajūtu arī savai ģimenei. Un, kad sāc kaut ko darīt, bieži vien darbības laukums dabiski paplašinās.

rimants_2Līdzīgi, kā taku skrējienu seriāls „Stirnu Buks”? Kura bija pirmā sērija?

Sākums bija bezgala vienkāršs. Visu laiku esmu  spēlējis basketbolu. Atnākot uz Ķesterciemu, savu komandu pazaudēju, bet jaunu neatradu. Jutu līdzi pie televizora hokejistiem (smejas). Tā nonācu pie gana pietiekoša liekā svara, lai saprastu, ka šis nav labākais piemērs saviem puišiem izveidotajā laukumā. Sāku skriet. Tā kā 17 gados biju noskrējis maratonu, tad skaidrs, ka kaut ko jau varu. Sāku trenēties pilnīgi nepareizi un progresa vietā saņēmu regresu. Tam visam pa vidu vēl pēdējā brīdī pieteicos Ņujorkas maratonam un, kas zīmīgi, arī  tiku. Atlikuši 9 mēneši, jāsāk nopietni trenēties. Ievācu informāciju, kā to pareizi darīt un  visa cita starpā atradu, ka jāskrien arī paugurainā, kalnainā apvidū. Kur man pie jūras kalni! Braucu meklēt uz Tukuma pusi. Atcerējos par Āža kalnu. Un tur arī seriāls sākās.

Skrēju, liku savus maršrutus skrējēju sociālajā tīklā Endomondo , līdz mani uzrunāja Matīss Vecvagars ar jautājumu – „kad  uzaicināšu draugus uz savu Āžu kalnu?” Es arī uzaicināju. Atbrauca 500!!

Tā kā man jau bija izveidojies paliels līdzskrējēju bariņš, sapratu, ka pasākumu varam sarīkot ne tikai draugiem. Tā radās pirmā sērija – „Āžu kalna Stirnu Buks”.

Tik vienkārši?

Tā mistiski tas viss bija. Sākot ar maršrutu izveidi, kuru dažas dienas pirms pasākuma nomainījām. Jau bijām nodrukājuši kartes, bet tomēr nepameta sajūta, ka jāmaina takas. Un tikai pēc tam izrādījās, ka jaunā trase iet tieši pa grāmatā „Kurzemes vilkaču takas” norādītajām vilkaču takām un gar Draņķozolu, kuru bērnībā jau biju uzgājis. Šinī luterāņu mācītāja Ralfa Kokina grāmatā vienā no teikām precīzi aprakstīta mūsu trase ar visiem purviņiem, takām un Draņķozolu. Nemaz nerunājot par to, ka vienuviet  minēts stirnu buks, lūsis un zaķis. Pirms tam mēs ar kaimiņu, īstenu meža veci, pirtī sēžot bijām izdomājuši tieši tādus distanču nosaukumus. Vienīgi pašu mazāko skrējēju susurs iztrūka. Bija sajūta, ka trase atnāca pie mums, nevis mēs to meklējām. Šī vieta ir īpaša. Viens pats krēslā tur neskrienu – savāda sajūta skausta apvidū. Bet dalībniekiem patika un ar sajūtām viss bija kārtībā. Tik daudzi atklāja Āža kalnu, no kura virsotnes tālumā paveras Durbes pils.

berniKo pats un komanda atklājāt pēc pirmā pasākuma?

Personīgi mana lielā atklāsme un sajūsma vienlaicīgi bija par labāko un nesavtīgāko komandu, ar kuru var kalnus ne tikai apskriet, bet arī gāzt. Mēs izvirzījām uzstādījumu – paskatīties, kā viss izdosies, lai saprastu, vai un kā nākamajā gadā turpināt. Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa, jānovērš ieraudzītie trūkumi un jāiet uz priekšu. Ja esi radījis novērtētu produktu, tad tas ir jāattīsta. Tā nonācām arī pie pārējām sērijām.

Jums ir iedomātā ideālā „Stirnu buka” versija?

Tas varbūt būs skaļi teikts, bet jau tagad šķiet, ka ir tuvu labākajai versijai. Paši esam  piedalījušies daudzās sacensībās un „Stirnu bukā” mēģinājām apkopot un realizēt labāko no pieredzētā. Lielākā daļa ideju ir salasītas. Vienmēr jau var kaut ko uzlabot. Bet tā fantastiskā dalībnieku lojalitāte un ieinteresētība ir vismaz 50% no pasākuma izdošanās. Protams, gribētos par kādiem 10% palielināt dalībnieku pulku. Un mēģināt izveidot labu ieradumu, ka tie, kas brauc no savas puses, paņem līdzi arī bērnus un jauniešus, kuri gribētu piedalīties, bet nav ar ko kopā aizbraukt.  Tā varētu izveidoties par pagasta, ciema, pilsētas mazo kustību un, iespējams, viņi arī ikdienā pievienotos savam jauniegūtajam skrējēju pulciņam. Mums gan ir arī pretēji piemēri, kad pieaugušie atved uz taku skrējienu tikai savus bērnus, bet jau nākamajā skrien arī paši – ir forši, ka visi kopā var kopīgi izbaudīt atpūtu un izziņu dabā.

latvijascempionats_24hrs_rogaininga_sasodita_4-vietaMums ir liela vēlme taku skrējienu attīstīt un pārvērst par divu dienu pasākumu ar kādu sakoptu vietu, sarunām pie ugunskura, dziesmām, radošām nodarbēm un nakšņošanu dabā. Dalībnieki ir lieliski un viņu lojalitāte ir neizmērojama. Man ir gandarījums, ka, salīdzinot ar pirmo gadu, nākamajos trasē izdzerto šķidrumu iepakojums izmests tajās vietās, kur marķējumi – ar domu par dabu, ka tā būs vieglāk savākt. Pēc pirmā gada piesaistījām Cūkmenu un bija prieks vērot, kā dalībnieki kļūst „zaļāki”.

Taku skrējēji vēl ar kaut ko ir īpaši?

Vispirms jau, tāpat  kā man, viņiem labāk patīk skriet pa mežu, nevis asfaltu. Tas ir stāsts par to, kas zem kājām. Jebkurš taku skrējiens ir par 30% lēnāks reljefa un seguma dēļ, bet mežā cilvēks uzlādējas emocionāli un psiholoģiski. Un vienlaicīgi izzina un atklāj jaunas vietas. Tā ir zināma meditācija. Protams, daudziem, kuri skrien uz rezultātu, arī cīņa ar sevi un nepadošanās – tāda sava veida atkarība pēc šīm sajūtām.

Tev arī tā piemīt?

Protams! Reizi gadā cenšos izskriet maratonu ar savu izdomāto mērķi. Parasti pavasarī, jo ziemā varu veltīt laiku treniņiem, kamēr vasarā jāpiemeklē trases „Stirnu buka” seriālam! Savukārt vasarā-rudenī priecājos būt tempa turētājs virtuālo skrējēju kluba „Noskrien” rindās, ar baloniņu…

Kad vien iespējams, dodos uz taku skriešanas sacensībām ārpus Latvijas, lai izbaudītu un  gūtu pieredzi, kā mači tiek organizēti citur! Jāatzīst, ka mūsu pašu „Stirnu buka” masveidība ir visnotaļ vērā ņemams fenomens, jo, lielākoties treilos (taku skrējienos) piedalās vien daži simti skrējēju. Šogad sanāca uzskriet gan Slovēnijas vienā no lielākajām taku skriešanas sacensībām, gan Urālu kalnos, Krievijā – šos mačus neviens maratons nevar pārspēt!

Kas vēl sniedz gandarījumu?

Mīļākais hobijs – trekings. Ar nepacietību gaidu, kad dēli būs paaugušies gana lieli, lai kopīgi dotos kalnos! Esmu jau noskatījis maršrutu GR 20 Korsikā. Iespējams, pamēģināsim jau nākamvasar! Pagaidām manus puišus garlaiko gan gari pārgājieni, gan ne pārāk aizrauj nakšņošana teltīs. Ļoti ceru, kas tas visai drīz mainīsies!

rimants_3Bet nav jau tikai „Engures sportam”, kalni, skriešana un „Stirnu Buks”. Tu ieguldi savu artavu, lai mūs priecētu gada nogales koncerti baznīcās „Tev tuvumā”.

Taisnība. Savulaik gana ilgstoši esmu atradies izklaides industrijā, līdz mielēm zinu mūsu mākslinieku koncertdzīves aizkulises, koncertu un mūzikas  ierakstu producēšanu, nav sveša bohēma! Lai arī pats būtībā esmu haotiskais pragmatiķis, ne radošais producents. Nepazīstu ne notis, ne jūtu ritmu, bet nokārtot albuma izdošanu un novadīt tā marketinga kampaņu, to es pratu! Ja esi pavadījis izklaides industrijā gadus padsmit, ir jāpieņem lēmums – būšu vienmēr jauns, kā Miks Džegers, vai…tomēr nē!

Nu lūk, brīdī, kad biju cieši nolēmis pamest izklaides industriju uz visiem laikiem, satiku savu šā brīža mūzikas projektu partneri Aneti Kalniņu un viņas pierunāts, esmu priecīgs joprojām reizi gadā atgriezties izklaides industrijā, un vismaz daļēji “tvert pulsu”, kas notiek Latvijas šovbiznesā! Jau sesto gadu kopīgi strādājam pie mūziķu apvienības “Tev tuvumā” koncertiem Ziemassvētkos. Šogad vadošo solistu Aijas Andrejevas un Marta Kristiāna Kalniņa duetu papildinās virkne ļoti spilgtu un harizmātisku latviešu aktieru, turklāt no koncerta uz koncertu aktieru sastāvs būs mainīgs – tātad, katrs koncerts vairāk vai mazāk unikāls!

Pavisam nevilšus Anete mani ir “ievilkusi” arī Jāņa Streiča 80 gadu jubilejas pasākumu organizēšanā. Šogad arī savu Ziemassvētku tūri, kas pirmoreiz (!) notiks Latvijā, mums uzticējušas rīkot ļoti talantīgās meitenes – “Latvian Voices”! Tik skaistām meitenēm atteikt nedrīkst! Bet ar šo pietiks, jo janvārī ar skubu ķersimies pie „Stirnu buka” nākamās sezonas taku izpētes un kartografēšanas darbiem, turklāt, es Aneti neesmu spējis pierunāt piedalīties „Stirnu bukā”, un tas man kremt!

Decembrī  tiekamies “Tev tuvumā” un “Latvian Voices”  Ziemassvētku koncertos, bet tad gan – marš atpakaļ mežā!

Paldies un tiekamies – gan koncertos, gan pavasarī „Stirnu Bukā”!

Intervēja –  Linda Upleja un Dace Briede-Zālīte

stirnu_buks

 

 

FaceBook Twitter