Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Sandra Zaiceva “ZIRGZANDALES”

Publikācijas datums: 21.janvāris, 2015.gads

Intervija ar zirgu staļļa „Zirgzandales” saimnieci  Sandru Zaicevu.

Zirgu stallis „Zirgzandales” darbojas jau vienpadsmit  gadus. Zirgu izjādes brīvā dabā ir tas, ar ko šeit  nodarbojas gan bērni, gan pieaugušie. Arī romantiķi, ekstrēmisti un visi pārējie nepieminētie, kuri mīl zirgus un dabu!

„Man patīk vērot, kā cilvēkiem, kuri pie mums atbrauc, negribas braukt prom.”

 

Zirgi_SandraTā  nu ir  sanācis , ka ar  Sandru tiekamies tieši Zirga un Kazas gadu mijā. Tas netika speciāli plānots , bet šķiet ļoti iederīgi mūsu rimtajai sarunai, kad  aiz loga jau krēslot sākušajā aplokā ganās zirgi un uz galda kūp liepziedu tēja. Jau  sākumā vienojamies ļauties tās plūdumam, nevis speciāli kaut kur virzīt. Tad redzēs, kur tā upe aiznesīs…

Jo  šoreiz saruna arī pārsvarā par to, kur,  kā un kad  dzīvē nonākam līdz tai nodarbei, kas ir tieši mūsu un kurā strādājam ar milzīgu prieku. Tāds ir stāsts pat Zirgzandalēm un Sandru, kura  pavadījusi  talantīgus 20 gadus žurnālistikā, pirms septiņiem gadiem mainīja nodarbošanos un savu lielo dzīves  mīlestību – zirgus, pārvērta par galveno , nevis paralēlo ceļu savā ikdienā. Tas, kas norisinās Zirgzandalēs, nav bizness. Tas ir dzīvesveids, kurā cilvēkiem, mīlošiem zirgus un dabu, ir iespēja  laiku pa laikam dabiski iekļauties.

Sandrai nu jau ir 14 zirgi un viņa pati teic, ka varētu būt Latvijā viena no nedaudzajām privātpersonām, kurai  pieder tik daudz šo mīluļu.

Kāpēc tik daudz? Man liekas, ka ar mazāk pilnīgi pietiktu un  būtu vieglāk?

Diennakts_celojums_Jaunmarupe-_4Bet vai zirgiem tā būtu  vieglāk? Zirgi ir pirkti klāt ,palielinoties klientu skaitam un izvērtējot  viņu ikdienas slodzi. Cilvēku vizināšana zirgiem nav izklaide. Tas ir viņu darbiņš, un arī dzīvnieki  nogurst. Pie tam, zirgiem nav sāpju signālu, kā  viņi var paziņot par savu problēmu vai nevarēšanu. Tas ir jānolasa no viņu acīm, uzvedības, kustībām.  Un vispār- es pakāpeniski esmu nonākusi pie atziņas, ka nav humāni ar dzīvniekiem pelnīt naudu.  Tagad man  gribas, lai mani zirgi smuki izskatās ainavā, lai vienkārši ganās un priecē acis.

Bet, ja es to mācētu un varētu ar viņiem tagad  aprunāties, tad šķiet, ka viņu paustais liecinātu, ka arī līdz šim viņi jūtas ļoti izredzēti. Jo tā gaisotne, kas ir stallī un apkārtējā vidē! Tā milzīgā dzīvnieku mīlestība, kas ir jūtama ik uz soļa! Tas ir sirds darbs un man šķiet, ka to darot nemaz slikti nevar būt.  Arī viņiem.

Iespējams, ka tā tas arī  ir, bet  es esmu ļoti jūtīga, gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Manī ir tāda sakāpināta atbildības un līdzi jušanas sajūta un tas brīžiem traucē spriest racionāli. Ja nebūtu tā enerģija , ar kuru mani piepilda kopā būšana ar zirgiem, būtu  grūti. Tas, ko saņemu no viņiem, spārno, un var atkal iet un darīt.

Un tā jau  vienpadsmito gadu.  Kāds  bija nu jau aizejošais Zirga gads? Vai savējiem palīdzēja?

Jauna_gada_sagaidisana_zirgu_s_11Jā, mēs tā arī cerējām, bet…zirdziņš jau ir vilcējs. Tad nu arī krauj tam, lai nes. Tas bija smagākais gads manā līdzšinējā dzīvē. Dzīvnieku nāves, smagas  sporta  traumas, izkrāptas finanses. Bet, protams, bija arī labais. Pagājšgad jau atļāvos to, uz ko  palēnām pa šiem gadiem briedu- brīvdienās pati  vairs nestrādāju, izbraucu no mājas un neiespringu, ka bez manis stallī viss apstāsies.  Un, ja zirgu boksī  ir čupiņa nenovāktu zirgābolu, tā man vairs nav tāda krīzes situācija, ka balles kleitā jāķer rokā mēslu dakšas un jāskrien ieviest kārtību. Man ir palīgi, kas tīra stalli, bet arī pati pēc tādas nodarbes reizēm pat noilgojos.  Paralēli daudzām citām profesionālām nodarbēm (interjeru iekārtošana, tēla veidošana, žurnālistika)  esmu arī sūdu tīrīšanas meistars, man to sanāk izdarīt labāk par maniem palīgiem (smejas). Šādu darbu darot,  uzreiz var redzēt rezultātu- pāris minūšu ņemies pa mēsliem, pēc  tam  saved baltas, pēc meža smaržojošas skaidas pakaišiem, un- kaut pats gulies tīrajā zirga gultiņā. Un nevajag man nekādu mākslīgu aerobiku!

Tagad jau es visas staļļa štellītes  daru ar citu sajūtu, bet  pirmos gadus  lielā saimniecība un lielā atbildība mani ieveda arī lielā stresā, darbojos absolūti bez palīgiem un bija tikai problēmu kaudze un  darbs, darbs, darbs un pilnīgs nogurums vakarā, kad diži  nekam citam neatliek ne laika, ne spēka.

 

Tieši par to citu gribēju vaicāt. Kā ar rakstīšanu. Negribas?

Tas man pašai ir mazliet pārsteigums, ka man šo septiņu gadu laikā, kopš esmu prom no izdevniecības,  nevienu mirkli nav gribējies rakstīt. Bija man sākumā vīzijas, kā es te smuki zem ozola ar klēpjdatoru sēdēšu. Biju pat izdomājusi , ka iesākumā  varētu sakopot cilvēku satikšanās stāstus – tādi spilgtus, romantiskus un liktenīgus. Vai tikpat  skaistus šķiršanās  stāstus (smejas). Bet kaut kā šīs ieceres  pagaisa.

Varbūt tāpēc, ka ar visu savu būtību un līdz galam esi iekšā zirgu lietās?

Jā, visdrīzāk. Tas tā pamatīgi paņem.

Un varbūt arī , ka tik ļoti piepilda, ka neko lieku vairs nevajag.  Arī to straujo pilsētas  vidi, bez kuras ļoti labprāt iztiec.

Zirgs_sarkansPilsēta mani nekad nav vilinājusi, vien pāris gadus vidusskolas laikā, kad katru dienu no sava Purvciema braucu klaiņot pa centru. Tagad esmu Mārupes fane. Man ir neizsakāms prieks par to, ka tikai 14 km no Vecrīgas esmu atradusi pasakainu lauku sajūtu. Lai gan, ikdienā te esot, visu skaisto sāc uzņemt gluži kā pašsaprotamu un brīnies, ko tie cilvēki nesapucētā lauku pļavā atrod.  Bet, protams, priecājos, ka ne tikai es, bet arī citi cilvēki šeit labi jūtas. Tas nozīmē, ka patiešām ir labi . Un ne tikai man. Esmu uz pareizā ceļa!

Par ceļu, pa kuru ejot, nonāci līdz šai jaukajai Pierīgas meža malai. Kad tas sākās?

Visdrīzāk jau bērnībā. Kad man, Rīgas  meitenei, tik ļoti patika zirgi, bet vecāki kategoriski atteicās mani laist uz jāšanas nodarbībām, kuras  pati, skolniecīte būdama, biju sameklējusi.  Mamma teica, ka sev nepiedos, ja iegūšu kādu traumu, tēvs lika apmeklēt visādus attīstošos pulciņus- teātra, valodu utt. Līdz astotajai klasei  es gribēju kļūt par  jātnieci, pēc astotās, kad mani stingri nolika pie vietas un to visu aizliedza, par rakstnieci. Bet, tā kā ar romānu rakstīšanu, kā man likās, naudu nopelnīt nevarēs, izdomāju par žurnālistiku. Diemžēl man joprojām liekas, ka aizliegums trenēties pie zirgiem man ir milzīga bērnības trauma.

Es neesmu kategorisku aizliegumu piekritēja, bet šajā gadījumā – skat, ar cik lielisku pasākumu tas viss ir beidzies! Varbūt, ja bērnībā jau to visu būtu izbaudījusi, nebūtu nekādu Zirgzandaļu. Kādreiz aizturētā enerģijā  mīt milzu spēks! (Abas smejamies).

Jā , varbūt. Ja būtu nokļuvusi pie zirgiem ātrāk kā astoņpadsmit gados, tad, iespējams, nebūtu nonākusi žurnālistikas vidē, kas man ir devusi tik daudz cilvēku izpratnē. Un tā ir arī mana pievienotā vērtība šobrīd, jo cilvēku, kuri Latvijā saprot un mīl zirgus, ir pietiekoši daudz, bet cilvēku , kuri saprot gan zirgus, gan cilvēkus un māk  ar viņiem komunicēt , ir nedaudz. Protams, žurnālistika  mani ir bagātinājusi. Tikai esmu  domājusi- vai lai rakstītu tā, kā es to māku, man bija jāmācās žurnālistika? Man rakstīšana  padevās,  kā apliecinājums tam bija kaut vai lielais atlases konkurss žurnālistos, kuru pirmajā piegājienā izturēju. Rakstīšanas talants vai nu ir, vai nav dots. Varbūt vajadzēja attīstīt sevī vēl  ko citu? Piemēram , mani  vienmēr ir interesējusi psiholoģija. Varbūt vajadzēja mācīties to.

Bet kas tad tā ir , ja ne psiholoģija, kas te izjādēs un darbā ar cilvēkiem notiek? Man jāpiekrīt profesionāliem cilvēku talantu pazinējiem , kuri apgalvo, ka tas , kas mums ir dabas dots, nav jāmācās. Tas mums būs vienmēr. Jāmācās ir tas, kā pietrūkst, kur nejūtamies stipri. Kas tev tas būtu?

Nu, visādas ciparu un aprēķinu sarežģītās lietas. Man , piemēram, patiktu radīt dažādus lielus projektus un to es arī māku – ieraudzīt, izdomāt, saplānot, bet nelieciet man nodarboties ar grāmatvedību. Kaut gan, ja es to pārvaldītu , tā  būtu vēl viena mana pievienotā vērtība. Un dzīvē jau viss, ko iemācamies, noder. Tā  arī saviem mazajiem jātnieciņiem,  kuri grib dzīvot un strādāt, kā šobrīd es, saku : ” Vispirms apgūsti profesiju, radi piemērotus apstākļus un tad arī piepildīsi savus sapņi, ja nebūsi pa to laiku aizmirsis.„ Protams, patiesās vērtības cilvēks savā dvēselē jau nepazaudē.  Mans ceļš uz to sapņu dzīvi, kas man ir tagad,  jau arī nebija viegls. Es  divdesmit iepriekšējos gadus cītīgi strādāju,  apvienoju gan darbu žurnālistikā, gan darbu savā saimniecībā, lai vienā brīdī, kad attiecīgi sakrita vairāki faktori, paliktu tikai pie viena- pie sava galvenā sapņa.  Bet arī žurnālistika bija man patiesi mīļa nodarbošanās, es nevarētu pelnīt naudu ar darbu, kas nav man sirdij tuvs.

Un te nu ir tā lieta, par ko mazliet jūtu līdz jauniešiem. Viņiem šobrīd ir ļoti grūti izvēlēties nozari, kurā mācīties, jo ir milzīgs sabiedrības un arī vecāku spiediens uz „labi apmaksātajām” profesijām.

Jā un bieži vien ir tā, ka viņiem šīs „pieprasītās” nodarbes nemaz tā īsti nepatīk. Bet var saprast arī vecākus, kuri taču pārsvarā grib labu. Arī mani vecāki mani baidīja ar dzīvošanu laukos un traktoristu vīru, ja iešu mācīties ar zirgiem saistītas lietas. Bet viņi tiešām tā arī domāja un gribēja mani pasargāt. Bet tajā pašā laikā kādreiz tās trakās bērnu idejas  par to, ko viņi grib, var realizēties ļoti pozitīvi. Bet tas viss viennozīmīgi ir sarežģīti. Un var tikai priecāties par gadījumiem, kad jaunietim ir lieliska ideja, vecākiem savukārt ir iespēja to sākotnēji materiāli atbalstīt un tas viss rezultējas ar lieliskiem panākumiem.  Un tomēr ļoti svarīgi, lai tas, ko dari, ļoti patīk. Tikai tā, manuprāt, var gūt arī labus panākumus un ienākumus. Naudu var sapelnīt tur, kur ir degsme un aizrautība! Jo tad tevis piedāvātais produkts ir emocionāli patīkami iesaiņots. Arī mani klienti saka, ka izvēlas braukt pie mums, jo jūt manu aizrautību un prieku par darbu.

Kādas atziņas vēl mācies no klientiem? Jo tā jau tāda abpusēja dzīves gudrību apmaiņa.

Lieta, ko no viņiem mācos, ka vienmēr  ir jāatrod laiks un nauda, ko investēt sevī, lai uzlādētos  ar labām emocijām.

Man patīk pārvarēt sevi un arī skatīties, kā to dara citi, teiksim, laikā, kad no istabas pa logu raugoties šķiet, ka laiks ir tik nejauks, ka labāk ārā neiet. Bet tu izej, un saproti, ka nemaz jau nav tik nejauks.  Līdz šim, kamēr ikdienā nedarbojos brīvā dabā, man likās, ka novembris ir pelēks  un visneforšākais gada mēnesis.  Bet, dzīvojoties ar zirgiem pa mežu, konstatēju, ka nekā pelēka novembrī  nav, ir brūns un zaļgans visos toņos, un sirms, un patiesībā- skaisti.

Cilvēki bieži jūsmo- kāds jums lielisks darbs!  Svaigā gaisā, skaistas ainavas, fiziskas nodarbes, jauki dzīvnieki. Bet neredzama paliek mana iekoncentrēšanās uz visu, kas notiek jātniekā, zirgā un apkārtnē. Man visu laiku viss ir jākontrolē. Jo mazākā jātnieka neuzmanība vai pārdrošība, vai neapdomība var izraisīt ļoti nepatīkamu reakciju ķēdi.   Jo zirgs, lai cik viņš arī audzināts un labs nebūtu, ir un paliek dzīvnieks. Turklāt, ja nu pēkšņi viņš kaut ko darītu ar spēku, mums ar cilvēku spēkiem  nebūtu nekādu izredžu stāties pretī. Tāpēc es nedrīkstu pazaudēt modrību un arī savu pozīciju zirgu barā- esmu galvenā ķēve, alfa ķēve, tā, kurai bars paklausa un uzticās. Un es nesu atbildību kā par zirgiem, tā par cilvēkiem.  Reiz kādam iepazīstinot ar sevi  stāstīju, ka esmu atbildīga par cilvēku veselību un dzīvību, un man jautāja, vai esmu ārste, vai pats Radītājs.  Ne viens, ne otrs, vienkārši man ikdienā ļoti saudzīgi jāizturas pret to, ko Radītājs uz šīs zemes  palaidis. Un tā ir  nopietna atbildība.

Kas ir bijuši tādi spilgtākie  momenti,  kas paliek atmiņā?

Gimenes_foto_5Ik dienas jau kaut kas jauks notiek, šai darbā atgriezeniskā saite ir momentāla- cilvēks uzkāpj zirgā, nodibina kontaktu ar savu lielo un spēcīgo nesēju, un- staro. Bieži, nokāpjot no zirga, sajūsmā bučo ne tikai zirgu, bet arī mani (smejas). Mazuļi raud, kad ceļ nost no zirga, nevis , kad ceļ zirgam mugurā. Zirgi ar cilvēkiem dara brīnumu lietas. Ja man kāds stāstītu, neticētu, bet pati redzēju savām acīm, kā smagas depresijas slimniece pēc  stundas  komunikācijas ar zirgu sāka smaidīt. Viņas draudzene, kas bija pierunājusi  kundzi uz zirgiem, teica, ka tas ir pirmo reizi  divu gadu laikā. Tādi momenti, protams, mani „uzrauj gaisā”!

Vai arī, kad kārtējo reizi pārliecinies, cik  zirgs ir fantastiski gudrs dzīvnieks. Reiz viens mazs pārgalvīgs jātnieciņš man aiz muguras zirgam deva komandu pacelties lēkšos,  tad pats sabijās no ātruma un krita zemē. Skrēju klāt, bet sapratu, ka nepaspēšu, nenoķeršu. Bet  zirgs  apstājās, un  puika noturējās seglos.  Kā filmās! (smaida).  Jā, zirgs jūt bailes, ja sajūt, ka jātnieks ir nobijies. Zirgs  ir pieradis, ka uz cilvēku var paļauties, bet, ja jātnieks iespringst, zirgs to jūt un sajūtas apdraudēts.

Un ko viņi vēl var „nolasīt”? Labus, sliktus nodomus, noskaņojumus?

Zirgi pieņem jebkuru cilvēku, viņiem nav aizspriedumu vai stereotipu.

Un cik svarīgi tas būtu arī katram cilvēkam – pieņemt sevi kāds esi. Jo tā ir vieglāk saprast savas stiprās un vājās puses. Un pēc iespējas agrāk sevi iepazīt.

Ko nozīmē pēc iespējas agrāk iepazīt sevi? Tas notiek visu dzīvi. Katrā posmā sevī ieraugām kādas citas iezīmes . Jauni izaicinājumi rada jaunas atklāsmes. Ar sevi  ļoti interesanti ir „lokomotīves”  tipa cilvēkiem–  visu laiku nepārtrauktā darbībā, ik pa laikam nepieciešami jauni mērķi un tāpēc arī jaunas sliedes.  Aktīvs dzīves redzējums, roka uz pulsa.   Es arī tāda esmu.  Galva nepārstāj ģenerēt jaunas idejas.

Tad jau cerēsim, ka Kazas gadā visu īstenot būs vieglāk.

Salīdzinoši ar zirgu kaza ir vieglāka. Tāpēc arī viņai vieglāk lēkāt.

 

To arī vēlam. Lai jaunais Kazas gads ir ar vieglāku lēcienu!  Un ideju pilns! Arī mums abām!

Intervēja: Linda Upleja

 

 

FaceBook Twitter