Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Mārtiņš Jarohovičs “ŠOKO PASTS”

Publikācijas datums: 23.decembris, 2014. gads

           

    Intervija ar Šoko Pasta idejas autoru un ģenerētāju Mārtiņu Jarohoviču

Šoko pasts ir viens  no uzņēmuma Fresh One atpazīstamākajiem nišas produktiem. Jau piecus gadus Latvijas tirgū, ar nākošā gada plāniem par iziešanu ārpus tās robežām.                                        

  „Nevis domāt, bet darīt!”

Kas ir Šoko pasts? Tā ir iespēja nopirkt sajūtu, kad gribi pārsteigt kādu sev svarīgu cilvēku ar oriģinālu un negaidītu apsveikumu, nosūtot speciālā iesaiņojumā gardu šokolādi pa pastu.  Savukārt laimīgajam saņēmējam nekur tālāk par savu pastkastīti nav jādodas. Šādu iespēju Latvijā izmanto gana daudz klientu un idejas arvien tiek attīstītas un domāts kas jauns.

Ar Mārtiņu tiekamies pirms svētku noskaņā, kas lieliski papildina mūsu sarunu par sajūtām, kādas pārņem gan saldā sveiciena sūtītāju, gan saņēmēju. Un visnotaļ loģisks ir jautājums:

shoko_ipasnieksKā  ideja radās?

2007.gadā ģimenes uzņēmums sāka nodarboties ar dāvanu tirdzniecību. Bija izveidoti veikali „Bambuss”. Šie trīs darbības gadi ļoti labi iemācīja, ka klientu vēlmes par tradicionālo dāvanu komplektāciju, kurā vajadzēja iekļaut vairāk kā vienu priekšmetu, palika tās pašas, bet ar katru gadu vēlmei par to maksāt mazāk piemita augoša tendence.

Tas lika domāt, kādu jaunu, praktisku dāvanu, bet ar pievienoto vērtību, varētu piedāvāt klientiem. Un tā radās ideja par pasaulē redzēta pakalpojuma ieviešanu arī Latvijā.

Tā nav ļoti  populāra  lieta arī pasaulē, jo viennozīmīgi tas ir nišas produkts, bet izvērtējot pašas labākās lietas un saliekot vienuviet, radās trīs  vienā – kaut kas garšīgs + dāvana + sajūtas.

Un uz saviem pleciem trīs mēnešu laikā, strādājot, tā teikt, astoņas dienas nedēļā , produkts tika izveidots. Pirmie sūtījumi gan bija tikai 20.decembri, kas , protams jau ir krietni par vēlu.  Bija plāni to visu sākt darīt jau 1.decembrī, bet dzīve vienmēr ievieš savas korekcijas. Ko darīt. Sākām laicīgi gatavoties nākamajiem Ziemassvētkiem.

Bet ko jūs darījāt pa vidu starp abiem Ziemassvētkiem?

Te ir tā specifika, ka divās pirms un Ziemassvētku nedēļā tiek nodrošināti 50% no aprozījuma. Pārējā laikā mēs ar dažādiem piedāvājumiem strādājam uz jau izveidojušos klientu loku un strādājam ar citiem Fresh one virzieniem – vides reklāmu,  dāvanu izgatavošanu. Esmu lepns, jo šogad  mūsu uzņēmuma produkcijas stendi tiek izvietoti lielveikalos. Tā ir laba sajūta , ka varam konkurēt un tas arī ir pamats, kas mums ir.

Mēs vispār daudz ko darām atšķirīgi, jo tas ir viens no maniem pamatprincipiem: „Atšķiries vai mirsti!” Apzināti, kad pirms gada bija sociālo tīklu bums un visi centās iegūt pēc iespējas lielāku skaitu sekotāju, uz to tā ļoti neiespringām. Mums daudz svarīgāk bija , lai tie, kuriem šķietam interesanti, kļūst arī par mūsu klientiem. Labā ziņa , ka tā tas arī ir, jo ļoti liels procents no mūsu sekotājiem ir arī produkta lietotāji un mēs  vairāk cenšamies strādāt uz lojāliem klientiem. Pateicoties interneta videi un pasūtījumiem,  mēs pazīstam savu klientu un cenšamies darīt zināmu, ka viņi un viņu vēlmes mums ir svarīgas.

Te nu mēs nonācām līdz jautājumam, kas ir jūsu klients?

Pašā sākumā, kad radījām produktu un veicām testa aptaujas starp draugiem, radiem  paziņām…  tad pirmais iespaids bija tāds, ka produkts vairāk  varētu interesēt vīriešus, bet dzīve parāda to, ka praktiski 90% produktu pērk sievietes.

Un arī mērķauditorija, ko esam uzstādījuši  ir sievietes no 18-60 gadiem.

SP_makets_ZSV_Riga_2011Kāpēc tā? Jūs esat to papētījuši ?

Mūsu pieredze rāda, ka sievietes vairāk interesē  jaunumi. Viņām patīk atrast kaut ko interesantu, savādāku. Mēs diezgan daudz sākumā braukājām pa tirdziņiem un tad tas bija labi redzams. Cilvēki nāca klāt ,galvenokārt sievietes, (Mārtiņš ļoti sirsnīgi pasmaida) un stāstīja reālus savas dzīves stāstus. Par to kā aizsūtot šo saldo un sirsnīgo sveicienu salabuši, uzlabojuši attiecības, kļuvuši draudzīgāki. Tas dod milzīgu gandarījumu.

To var sajust arī Kalēju ielas veikalā, kuru cenšamies veidot kā Šoko pasta vēstniecību.  Tur ir  apskatāmi un iegādājami visi mūsu produkti.  Protams, ja novēlējumu ieraksta ar roku , tas noteikti ir personīgāk. Arī es pats esmu ar roku rakstītā piekritējs, jo tur ir kaut kāds šarms . Cilvēkam nav iespēja labot, kā rakstot uz datora. Tas ir kaut kā patiesāk.

Laikam tomēr ir jāiet līdzi un šobrīd mēs vairāk cenšamies veicināt digitālās vides izmantošanu un iepirkšanos mājas lapā. Pagājušajā gadā mēs sākām piedāvāt personalizēto piedāvājumu, kas dod iespēju klientam pašam izvēlēties sev vēlamo bildi, attēlu, zīmējumu,  kas būs redzams uz iesaiņojuma. Un tas atkal mūsu uzticamajiem klientiem bija kaut kas jauns un interesants. Tā mēs visu laiku cenšamies arī viņiem radīt jaunas sajūtas.

Ja runājam par sajūtām, tad kas  Šoko pasts ir jums pašam?

Šoko pasts ir pēda , kuru es esmu atstājis aiz sevis.

Tas nav  tikai bizness, jo tā ir maza niša, kurā ļoti daudz ir grūti nopelnīt. Svarīgākais jau nav tikai nopelnīt, bet attīstīt savas lietas , gūt no tā gandarījumu un ik pa laikam pārliecināties, vai jūtos laimīgs to darot.

Drīzāk tā bija sajūtu piepildīšana tajā brīdī, kad es sapratu, ka ekonomiskās līknes mainās, bet cilvēku vēlmes paliek un to, ka šis varētu būt labs risinājums, es drīzāk sajutu ar sirdi. Un tā ļoti sirsnīgā atgriezeniskā saite, ko mēs saņēmām atpakaļ no cilvēkiem, pierādīja, ka tas ir bijis pareizais ceļš.

 

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri varbūt nav tik pārliecināti, bet arī gribētu paveikt ko paliekošu , ierakstīt savu pēdu? Vai tas uzņēmīguma gēns tomēr daļēji tiek ielikts mantojumā vai varam to iegūt?

 

Man personīgi  – es to ieguvu. Jo mērķtiecīgi esmu mācījies,  paralēli sportojis, desmitajā klasē aizgājis strādāt. Un visu laiku meklējis un izmantojis iespējas. Tāpēc arī tagad mums ir princips cilvēkiem dot iespēju. Lai nāk un saka : „Man ir laba ideja, es zinu kā izdarīt to un to.”  Ja tas patiešām tā ir, mēs to novērtējam un dodam cilvēkam iespēju sevi pierādīt.

To, ko es ieteiktu  jauniešiem  – darīt, nevis domāt.  Ienāca prātā ideja , doma – dari, mēģini.  Tas nav tikai lielās lietās . Tas strādā arī rokot zemi.

Vēl viena lieta. Es  esmu arī florbola treneris un redzu, ka bērnos, jauniešos nav vēlmes būt līderiem. Viņi vairāk kaut ko dara barā, pelēkajā zonā, bet retāk izvēlās būt līderi.

Tas ko es mēģinu ieaudzināt arī saviem audzēkņiem un  novēlu arī citiem jauniešiem – lai viņi pilnveidojas ne tikai sportā , bet jebkurā lietā , ko dara. Lai trenē sevi pieņemt lēmumus. „Jā” vai „nē” un izslēdzot „varbūt” vai „nezinu”.

Mani ļoti labi un ātri pieņemt lēmumus iemācīja tieši  sports , kur lēmums ir jāpieņem tūliņ un uzreiz. Tur nav variantu.

Un tad  pēc tam arī dzīvē ir vieglāk to izdarīt, jo pats svarīgākais ir pati lēmuma pieņemšana un izšķiršanās. Jebkurā lietā.

 

Cilvēki ir dažādi. Vienam to izdarīt vieglāk, citam grūtāk. Tāpat kā izšķirties, kur iet mācīties, atrast savu ceļu. Ko varētu ieteikt?

Mans ieteikums, kā atrast savu virzību, būtu vienu gadu pēc skolas pastrādāt. Bet nevis vienā vietā, bet dažādās interesējošās nozarēs, iegūt pieredzi un pēc tam izvērtēt. Ne vienmēr tikai akadēmiskā izglītība garantē veiksmīgu karjeru.  Cilvēks var būt ieguvis ļoti labu izglītību, bet nemāk to likt lietā, jo par daudz sevi ielicis sabiedrībā valdošajos „rāmjos”.

Tā ir liela māksla – būt ar savu dzīves redzējumu.

 

shoko_ipasnieks_portretsUn liela māksla ir arī nebaidīties, būt pārliecinātam par to , ko dari.

Tu vari riskēt , ja  izejot no mājas , tu zini uz kurieni tu ej  un vakarā zini, ka varēsi atgriezties mājās. Tas dod pamatu visam , kas notiek pa vidu. Un miera sajūtu.

Kaut ko līdzīgu tai sajūtai, kādu iegūstam, kad  dzīves straujajā skrējienā  apsēžamies , lai mierīgi uzrakstītu labus apsveikuma vārdus sev svarīgajiem cilvēkiem. Kāda būtu tā kartiņa , kuru no  Šoko pastā pieejamām 30 izvēlētos Mārtiņš?

Ja Ziemassvētkos, tad ar  sarkano sveci, bet, ja citā gada laikā, tad ar violetajām tulpēm.

 

Paldies par sarunu un lai katram šajā gada nogalē izdodas sirdī atrast mieru, mīlestību un prieku par padarīto!

 

 

Intervēja: Linda Upleja

2014.gada decembrī

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

FaceBook Twitter