Laura Ikauniece – Admidiņa: SEPTIŅCĪŅA UN BRONZAS MEDAĻA
Intervija ar Pasaules čempionāta medaļnieci Lauru Ikaunieci –Admidiņu.
„Es gribētu saviem bērniem iemācīt , ka nav jābaidās izvirzīt lielus mēŗķus, jo tagad zinu, ka viss ir sasniedzams.”
Laura tikšanos kavē par nieka minūti un jau zvana, lai painformētu, ka tūliņ būs. Arī tā ir viena no viņas īpašībām – būt laikā, mācēt labi saplānot un cienīt gan citu, gan savu laiku. Saruna ir viegla, jo pati Laura tāda ir – apmierināta ar to, ko šobrīd dara, kur ir un pret neko citu, vismaz pagaidām, to nemainītu. Jau deviņu gadu vecumā nokļuvusi sportā un tur arī atradusi savu piepildījumu. Vēlāk uz jautājumu par to, ja būtu iespēja vēlēties jebko, tad, kas tas būtu? Viņa atbild vienkārši : „ Neko, esmu īstajā vietā. Man ir viss!” Laba sajūta 23 gados, jo daudzi cenšas to sasniegt krietni ilgāku laiku vai brauc uz Indiju.
Kā nonāci vieglatlētikā?
Man nācās izdarīt izvēli starp dejošanu un sportu. Uzvarēja sports – interesantie fiziskās sagatavotības treniņi. Mūsu treneris mācēja padarīt šo procesu caur spēlēm interesantu un aizraujošu – lika uzsvaru uz vispārēju fizisko sagatavotību, līdz ar to treniņi pie jūras, mežā, stadionā vienmēr bija citādāki. Mums tur bija savs draugu loks, sava sacensība un laiks pagāja nemanot. Pēc tam jau skolas mēroga sacensībās daudzās disciplīnās biju labākā -parādījās azarts un vēlme paspēkoties ar mammu un viņas gūtajām medaļām. Jo vairāk tāpēc, ka diezgan bieži dzirdēju, ka viņu jau nu neviens nepārspēs(smejas).
Jums ir tāda veselīga konkurence joprojām?
Nu jau laikam vairs nē. Bet manī ir tāds spīts – ja man pasaka, ka kaut ko nevarēšu, neizdarīšu, manī rodas vēlme pierādīt pretējo. Piemēram, daudzi teica, ka diez vai man izdosies daudzcīņā savākt 6000 punktus. Man ir jau 6500. Arī mamma sākumā bija pārliecināta, ka visdrīzāk ilgi nesportošu. Bet es domāju, ka varētu arī 33 gados, ja visi apstākļi labi sakrīt, nostartēt olimpiādē. Bet tā ir nākotne un par to daudz negribas runāt.
Kādi ir tuvākie mērķi?
Uzlabot Latvijas rekordu, Eiropas čempionāts jūlijā un RIO Olimpiāde.
Kur gribētu būt RIO?
Parasti jau sportisti nesaka, kur viņi grib būt. Bet vispār man visās sacensībās vienmēr gribās nostartēt labāk kā iepriekš. Tā kā pirms tam bija 9.vieta, tagad vajadzētu vismaz astoto. Sešinieks būtu pavisam izcili.
Kā ir atrasties pasaules labāko desmitniekā? Ir sajūta, ka neizbaudi šo nozīmību.
Nejūtos ļoti svarīga ar to, ka tur atrodos. Tas ir mans šī brīža darbs, kuru cenšos darīt pēc iespējas labāk.
Kādas ir attiecības ar citām sportistēm. Tev ir kādas favorītes?
Principā nekādas. Ja nu vienīgi vairāk komunicējam ar igaunietēm. Bet tā – satiekamies sacensībās, nostartējam un katra uz savu pusi. Man, kad sāku startēt, neaizsniedzama šķita angliete Džesika Enisa-Hila, bet kopš stāvējām uz viena goda pjedestāla, viņa vairs neliekas tik neaizsniedzama.
Kas sniedz šo sajūtu?
Pašas panākumi – ka arī esmu stāvējusi uz goda pjedestāla. Tas dod pārliecību, ka iespējams ir viss. Bet tas nāk ar gadiem, ar sasniegtajiem rezultātiem. Kad sāku sportot lielajās sacensībās, viņa jau bija pirmā. Tagad pagājuši pieci gadi un mums abām ir medaļas. Savukārt, iedvesmojusi mani, ka kādreiz tā varētu būt, ir ukrainiete Natālija Dobrinska – pasaules rekordiste septiņcīņā telpās un viņa bija tā, kas man ticēja un teica, ka es noteikti sasniegšu labus rezultātus.
Par ko domā, stāvot uz starta līnijas?
Kā nu katru reiz. Tas ļoti atkarīgs no tā, kā esmu sagatavojusies, kāda bijusi sezona, rezultāti. Ja zinu, ka esmu labā fiziskā un emocionālā formā, atliek domāt tikai par to, kā vislabāk nostartēt. Neko apkārt neredzu un nedzirdu. Bet ir īpašas reizes. Piemēram, Pekinas startu veltīju vecvecvecmāmiņai, jo netiku uz viņas bērēm un tas bija veltījums viņai. Zināju, ka viss būs labi un jāizskrien personīgais rekords.
Tev ir savi rituāli?
Laika gaitā mainījušies. Kādu laiku ņēmu līdzi uz sacensībām tikai vienu un to pašu grāmatu, arī numuru piespraudes nemainīju, tad startēju vienās un tajās pašās zeķēs – novalkājās. Uzvilku citas un sapratu, ka ne jau zeķēs spēks.
Bet, kur?
Pārliecībā par sevi un mierā.
Kur to rodi?
Ģimenē, draugos, nesteidzīgā dabas baudīšanā. Ja mums būtu vairāk laika un iespēju, mēs ar vīru daudz vairāk ceļotu. Bet tā būtu tāda pilnīgi nesteidzīga dabas un labu sajūtu baudīšana. Piemēram , šovasar neesmu ne reizi peldējusies.
Jo?
Treniņi, sacensības…
Ir sajūta, ka jūs, sportisti, dzīvojat tādā savā noslēgtā vidē un daudz ko no tā, kas apkārt, nepamanāt. Sanāk no daudz kā atteikties?
Jā, zināmā mērā tā ir – dzīvojam savā vidē, ar pareizu dienas režīmu, ēšanas paradumiem un konkrētām stundām treniņiem, sacensībām , miegam. Agrāk draugiem to bija grūti saprast, bet tagad viņiem ir skaidrs, kā vārdā tas viss ir bijis. Bet tāds ir sports un es nesūdzos, jo tā ir mana izvēle un es par sportu neko sliktu neteikšu. Vienīgi vairāk laika varētu veltīt tuviem cilvēkiem, vecvecākiem. Gribētos apciemot biežāk.
Kā, tādā režīmā dzīvojot, satiki savu vīru?
Viņš arī ir no sportistiem un ļoti viltīgi iefiltrējās manā treniņu grupā, neskatoties uz to, ka treneris viņu ne īpaši gribēja ņemt. Bija mani noskatījis un tā nu mēs satikāmies – trīs gadus nodraudzējāmies un nu jau gadu esam vīrs un sieva…
…un jūs gribētu
Uzcelt savu ģimenes māju vai iegādāties dzīvokli, jo pašreiz īrējam. Mājvietai noteikti jābūt Rīgas tuvumā, ideālākā vieta varētu būt Mārupe. Vēl pēc olimpiādes gribētos pastrādāt kopā. Viņš ir fizioterapeits un klientu ir daudz. Es varētu paņemt kādu individuālo treniņu vadīšanu un tas būtu jauki.
Ar ko vairāk gribētu strādāt – ar bērniem vai pieaugušajiem?
Pēc olimpiādes gribētu trenēt pieaugušos, bet pēc savas sporta karjeras labprāt trenētu arī jaunākos. Mana iegūtā izglītība ļauj strādāt par treneri un es arī labprāt to darītu. Praksē skolā esmu iepazinusi šo vidi un no vienas puses zinu, cik tas ir grūti, bet tas sniedz arī gandarījumu, ja kādam vari palīdzēt. Ne visi paši prot atrast īsto virzienu.
Ko viņiem ieteiktu? Arī tiem, kuri nebūt vairs nav skolas vecumā, bet bez virziena ?
Ir dažādi cilvēki. Vieni var neko nedarīt, dzīvot pie vecākiem līdz 30 gadiem un justies apmierināti. Tas ir slinkums, tur nav ko teikt. Un arī savā ziņā vecāku vaina, ka nav mācējuši motivēt. Savukārt, tiem, kuri grib, bet varbūt nav līdz šim sanācis atrast īsto virzienu, var ieteikt mēģināt darīt to, kas visvairāk patīk, jo tas agri vai vēlu izdodas vislabāk.
Kāda gribētu būt mamma saviem bērniem ? Esi par to iedomājusies?
Es gribētu būt saprotoša un mīļa mamma, bet savai stingrībai un respektam ir jābūt. Man ir piemērs no bērnības – mana mamma tāda bija un ļoti iespējams, ka tā ir daļa no maniem sasniegumiem, jo jau bērnībā man bija skaidri noteikumi, padarāmo darbu saraksts un motivācija, kāpēc to izpildīt – lai varētu pēc tam darīt to, ko vēlos. Stingrībai ir jābūt, lai būtu respekts. Bet tanī pašā laikā iemācīt, ka nav jābaidās izvirzīt lielus mēŗķus, jo tagad zinu, ka viss ir sasniedzams. Bet to var iemācīt dažādi.
Šķiet, ka esi ļoti sievišķīga.
Šobrīd jā, bet vienalga mīļākais apģērbs ir sporta (smejas). Taču arī kleitas un augstpapēžu kurpes ir manā garderobē. Savā ceļā līdz sievišķībai esmu izgājusi cauri dažādiem stiliem, it īpaši skolas laikā.
Kāda biji skolā?
Vismīļākie priekšmeti bija sports , zīmēšana un dziedāšana. Man jau tad daudz laika aizņēma treniņi. No 16 gadiem sāku piedalīties nozīmīgās sacensībās, bet tad man bija sajūta – labi, te es esmu un ko es te daru. Tagad, protams, viss ir savādāk – arī attieksme.
Var teikt, ka zināmā mērā nopietnais sports ir sava veida uzņēmējdarbība? Un atkarībā no tā, cik labi sastādīsi treniņa(biznesa) plānu, tas izdosies vai nē.
Jā, tā varētu teikt. Jo plānojam, izvirzām mērķus un domājam, kā tos sasniegt. Tāpēc arī mums ir sava menedžere, kas meklē sacensības, plāno, sazinās, pērk biļetes. Katram šajā plānā ir sava nozīme. Sadarbojamies ar fizioterapeitiem un ir daudz palīgu, arī sponsori – kā vesela komanda.
Un cik daudz šajā plānā sastāda gēnu nozīme?
Es teiktu 50%. Ne jau tikai gēnu, kas man nenoliedzami ir labi, dēļ esmu tur, kur šobrīd esmu. Man ļoti patīk arī smagi strādāt treniņos – jo grūtāk, jo labāk. Joprojām ar prieku sešas dienas nedēļā eju uz treniņiem un priecājos, ka mana disciplīna ir septiņcīņa, jo nekad nav garlaicīgi un katra diena ir interesanta. Man patīk tas, ko es daru un man tas sagādā prieku- tas ir arī mans hobijs!
Paldies par sarunu!
Un lai izdodas viss iecerētais!
Intervēja Dace-Briede Zālīte un Linda Upleja
