Uzzini vairāk Mūsu mērķis 13 200
Sākums

Komiķis Jānis Skutelis

Intervija ar Karaliskā improvizācijas teātra komiķi, aktieri un režisoru Jāni Skuteli.

„Improvizācijas teātra metodika būvēta uz sadarbību, pozitīvismu, atbalstu, viens otra celšanu un to ir forši skatīties, jo dzīvē tā nav.”

Mūsu saruna ir pilnīga improvizācija, kas ir ļoti atbilstoši, uzdodot jautājumus šī žanra virtuozam.

skutelis_vissJāni, kā klājas?

Un manas cerības, saņemt uz jautājumu ko izvērstāku par „labi”, izzūd jau pēc divām sekundēm. Saprotu, ka Jāņa apņemšanās pēc Amerikas apmeklējuma augt komunikācijā, ir bijis īslaicīgs brauciena sindroms un visdrīzāk izplēnējusi jau atpakaļceļā. Abi pasmejamies par šo situāciju un nesen viņa aprakstīto komunikācijas līmeni, kurš pārsvarā Latvijā ir „Jūs” un nereti viena atbildes vārda līmenī.  Arī „mhm” jau ir izskanējis gana bieži un ir sajūta, ka neveiklība ir tepat blakus, bet tad atceros, ka „mhm ir kā stūrakmens mūsu ikdienas sarunā, kas nodrošina veiksmīgu sarunas virzību un neļauj tai iestrēgt uzreiz pēc – „labdien”, tādējādi nodrošinot iespēju, nezaudējot cieņu, nokļūt līdz – „čau, tiekamies!”(no izrādes „Mhmmm…”).

Uz to arī paļaujos, ātri vienojamies, ka vismaz „Jūs” mūsu sarunā izslēdzam un iespēja nokļūt līdz „tiekamies” ir cerīga.

Vai neveiklības brīži gadās arī izrādēs?

Jā, bet tas notiek reti un tos vajag maksimāli izbaudīt, ko arī daru. Tā bija Splendid pirmizrādē, kad izgāju uz skatuves, riktīgi aizmirsās viss teksts un pilnībā pazuda stāsts  – kur es esmu un kas man jāsaka, neko vispār neatceros, pilnīgs nokauts. Un tad cilvēkam ir izvēle, ko viņš dara. Es pieņēmu lēmumu – ok, brīdis dīvains, bet tādi baigi reti ir – jāizbauda. Un par to sapriecājos, pateicu arī skatītājiem. Un viņi ilgi domāja, ka es dauzos, ka tas ir iestudēts, jo ir jau grūti saprast. Un nav nekāda stresa, ir tikai prieks, jo nav jau svarīgi par ko cilvēki priecājas – par labi pārdomātu stāstu vai par to, ka man aizmirsies teksts un viss te tagad interesanti notiek. Tā ir tāda dīvaino situāciju atslēga – tās jāizbauda. Līdzīgi bija arī Pusnakts šovā septiņos ar Intaru Busuli. Raidījums izvērtās ļoti specifisks – riktīgā dauzonība. Mums nesarunājot sākās abpusēji fenomenāla spēle, kuru arī spēlējām. Viss vakars sanāca tāds – nevar īsti saprast, vai „laižam muļķi”, mums nesanāk, mulstam vai tā ieplānots un visu laiku turējās uz tās dīvainās robežas  „oh, my God, viņi izgāzīsies!”. Baigi izbaudījām to neveiklību.

Man šķiet, ka jūs ar Intaru esat mentāli līdzīgi un tāpēc arī tik labi sajutāt šo vakaru.

Jā un sanāca ļoti labi.

Tāpat kā pārsvarā joki. Kāds ražo riteņus, cits saldējumu, jūsu komandas uzņēmējdarbība ir joku ražošana.

skutelis_2Jā, mums ir joku ofiss.

Kā izvēlaties ko ražot? Kā jūtat, plānojat kas patiks?

Nu, mēs neko tādu nedarām.

Bet esat taču ieinteresēti, lai izrādes un pasākumi būtu labi apmeklēti?

Protams ir gandarījums, ja izrāde izdodas, ir apmeklēta, bet labākās ir tās, kuras nesanāk, jo uzreiz var uzzināt tik daudzas lietas, ko esam izdarījuši nepareizi  – miljons lietas, kam iziet cauri. Tajā brīdi ir skumji, bet galvenais, lai maksimāli īsu brīdi. Un pēc iespējas ātrāk pāriet domāšanas stadijā.

Un vēl. Par darbu, kuru dari, ir jāsaņem atalgojums – tāda ir sistēma un joki ne ar ko neatšķiras. Vispār ir tāds maldīgs uzskats par mākslām – ja cilvēks rok zemi, viņš dara darbu un  par to viņam maksā, ja glezno – izklaidējas. Tā nav. Ar jokiem tas pats. Un ir forši, ka par to maksā naudu.

Kāds ir joka izvēles kritērijs?

Man ir svarīgi, lai ir interesanti man un, ja ir interesanti man, tad būs interesanti arī vēl kādam. Tas jau ir tas, kas pievelk. Es varu izdomāt biznesa stratēģiju vēl citiem formātiem, kas ir citur pasaulē, bet pie mums nav – varētu taisīt un taisīt, bet man nav vēlēšanās un tie nešķiet interesanti. Stand-up radās nejaušības pēc, jo man pajautāja, vai es ko tādu varētu un es sapratu „jā”, būs interesanti. Un daru to jau sesto gadu, bet nebija nekāds stratēģiskais mērķis un plāns. Ja es tajā brīdī precīzi būtu zinājis, kas ir tas, ko grasos darīt, nekas nebūtu sanācis.

Tā ir tā interesantā pasaule, ar to, ka tu vienu kaut ko esi uztaisījis un liekas – amats rokā, kas tur ko neuzrakstīt vēl vienu, bet tad, kad to sāc darīt, nedarbojas, jo visa iepriekšējā būtiskā informācija vairs nav aktuāla. Tā bija svarīga un derēja tam čalim, kurš vēl nebija uzrakstījis pirmo. Man jau ir cita pieredze, es jau esmu cits un man vajag citus līdzekļus, lai es tiktu uz priekšu. Un tad es pielietoju klasisko meklēšanas procesu  – domāju. Agrāk bieži vien pēdējā brīdī. Tagad, piemēram, jau man top izrāde, kas būs oktobrī. Līdz ar to es jau materiālu lēnām apkopoju un tad mēnešus divus pirms izrādes atliek tikai atlases darbs.

Es zinu, kas var aiziet, zinu, kas ir aktuāls man un izvēlos kopsaucēju, lai ir interesanti man un  nojaušot, ka tas varētu būt interesanti arī citiem. Vienlaicīgi komēdijas lielākā problēma ir iemācīties sevi novērtēt adekvāti – spēt, lai cik tas grūti nebūtu, arī pret saviem gara darbiem pielietot „kill your darlings” principu. Tas ir pārbaudīts, ka tā jādara. Es daudzas reizes, kad ir bijuši gadījumi, kad zināju, ka nebūs smieklīgi un arī nav, pēc tam atceros, kā par to esmu domājis un atzīstu, ka jau tad es zināju, ka nebūs. Bet tā ir mana ideja un brīžiem ir ļoti grūti no tās atteikties. Bet vajag mācēt godīgi sev pateikt: „Piedod, Jāni, nav smieklīgi.”

Esi domājis, no kurienes  labā skatuves joku izjūta?

Grūta bērnība. Viss tas, daudz stresa…

Tas tagad nopietni?

Visdrīzāk.

Kas vēl tev no bērnības ?

Ļoti laba pamatskolas izglītība, jo klasē bijām tikai pieci – tāds ekskluzīvais variants. Kad atnācu uz Rīgas Celtniecības koledžu, daudzos priekšmetos gāju tikai uz ieskaitēm. Vēl man ļoti patika spēlēt volejbolu, bet tā kā savā dzimšanas gadā biju vienīgais čalis, nekāda komanda man skolā nesanāca un nekur daudz spēlēt netiku. Tad man bija jāgaida brīdis, kad kāds no vecākiem puišiem „izies no strīpas” un būs mana iespēja. Pludmales volejbolu patīk uzspēlēt arī tagad. Vēl skriet, pajogot.

Neesi nožēlojis, ka nekļuvi par arhitektu.

Nevienu brīdi. Es esmu pārāk haotisks un neesmu spējīgs pusgadu ticēt vienai idejai un strādāt pie tās. Priekš manis tas ir kosmoss. Man vajag sajūtu, ka visu var mainīt, transformēt un ļoti ātri.

skutelis_1Kā improvizācijā. Ir sajūta, ka tas ko dari šobrīd ir īstā, tev paredzētā, vieta?

Šobrīd domāju, ka tā ir labākā vieta, kur esmu nonācis. Vai vienīgā un īstā, to varēšu pateikt tikai pēc gadiem 20-30. Puse no lietām notiek man nezināmu iemeslu dēļ un otra spēcīga iezīme ir, ka tiek iets pa mazāko pretestības ceļu. Tas pats Pusnakts šovs septiņos – nesen bijām  diskutējuši par šo tēmu un pēc kāda laika mūs uzrunā un saka, ka ir pasākums , kurā ko tādu vajadzētu – nekādas pretestības. Bet nav jau arī tā, ka es pamēģinu, nesanāk un metu nost, jo tad nebūtu stand-up vairākas izrādes, jo sākums… Otrā izrāde bija ļoti bēdīga, pirmā mmm… Bet to es saprotu tagad, nevis tad. Esmu baigi viltīgais bijis. Pirmos gados izrādēs ar mani sakara bija maz. Es biju paslēpies aiz visiem iespējamiem līdzekļiem – kautrīga čaļa pozīcijas, žabo, brillēm, brošām…

 

Un tagad?

Kopš tā brīža, es domāju, ir noiets ļoti labs ceļa gabals. Man vienkāršākā un arī citiem saprotamākā mēraukla  varētu būt, ka ar ar katru reizi tas stāstītājs arvien vairāk paliek Jānis Skutelis. Ka tas vairs nav kaut kāds tēls, kurā esmu iejuties un esmu gatavs atklāties, bet arvien vairāk esmu pats. Jebkurā gadījumā joku stāstīšana ir diezgan nopietns darbs ar sevi,  iekšējo pasauli, jāatzīst kāds tu esi patiesībā, kāds neesi, kāds gribētu būt – jātiek mierā pašam ar sevi. Stāstot no atklātības pozīcijas, es varu ieiet krietni dziļākos līmeņos bez uzslāņojumiem un to arī vislabāk pieņem un saprot.

Izjūti vajadzību mācīties?

Noteikti, nav variantu savādāk,  jo improvizācijas teātris pasaulē ir attīstījies no 50.gadiem un tie cilvēki, kas spēlē Ņujorkā, Berlīnē vai Londonā, neizgudro neko no jauna. Viņiem tādi pasniedzēji kā Keith Johnstone iedod ceļu vienā konkrētā teikumā. Mēs savukārt mēģinām paši un tāpēc ir svarīgi ik pa laikam pamācīties no viņiem, lai nav visu laiku jāsāk no jauna. Mana draudzene dejo laikmetīgo deju un iet to pašu ceļu, jo līdzīgi arī šinī jomā pasaule jau ir krieni mums priekšā.

Ko saki par „latvieša vidējā” humora sajūtu?

Man nav problēmu kopumā ar latvieša humora izpratni. Tur viss ir super, ar dažiem specifiskiem izņēmumiem. Skatītāju humora izjūta nav rādītājs. Tas ir mans uzdevums. Tad tu neesi pareizi kaut ko izdarījis un ne tos uzaicinājis. Slikta izrāde. Katrā ir humora izjūta, tikai jautājums par kairinātāju, kas to atraisa.

Lielāka latviešu problēma, bet ar to pēdējā laikā paliek arvien labāk, ir cita –  veids kā viņi izrāda, kā reaģē. Mēs esam pārāk pieklājīgi, tāpēc mums liekas, ka, pilnā balsī ņirdzot, traucēsim blakus sēdošajam. Tas ir ļoti, ļoti jocīgi – cilvēks ir nācis pēc kaut kā smieklīga, galu galā maksājis naudu, ieguldījis  bērnu pieskatīšanas un citos resursos. Un kad saņem to, pēc kā nācis, pieklājīgi, aizturot elpu tur kaut ko klusiņām mēģina pasmieties, paklepot… Man ļoti žēl iztērēto naudu un laiku. Un vispār tam nav nekāda sakara ar humora izjūtu. Tas ir stāsts par sevi, savu pārliecību un vietu pasaulē, jo tu tajā brīdī atklājies. Jautājums, cik katrs to ir gatavs darīt.

Un, ja iziet no izrādes?

Tad ir slikti padarīts darbs. Un tas man ir saprotams iemesls. Vai arī gribas iet prom. Tik vienkārši.

Es nesen biju Amerikā. Manuprāt, viens no tādiem pasaules labākajiem komiķiem ir Louis CK.  Ņujorkā vētras dēļ netiku uz kāroto izrādi klātienē, jo to atcēla. Nopirku ierakstu un taupīju super vakaram, kad ar draudzeni skatīsimies. Pienāk tas vakaras un… viņš ir profesionālis, Comedy Store neuzstājas nejauši cilvēki, bet tajā vakarā es ieraugu līdz galam nenostrādātus jokus, vēl šo to…nu kas tas ir?

Ietu ārā?

Stāsts vēl nav galā. Pēc divām nedēļām noskatos vēlreiz un viss ir lieliski, rēcīgi – meklēdams neatrodu neko no tā visa , ko ieraudzīju pirms tam. Tas ir tik ļoti atkarīgs arī no iekšējām sajūtām. Acīmredzot bija kaut kāda jocīga diena, ne tajā noskaņojumā paskatījos un viss. Tā notiek. Un komēdija tāpēc ir tāds tricky bizness, ka tā prasa tūlītēju reakciju un tu nekad nezini kā būs, jo ir tik daudzas lietas, kāpēc nesmejas, un tikai viena no tām ir, ka nav smieklīgi.

Vari nodefinēt joku?

Jā, tas taču ir jau pierādīts. Cilvēks smejas, ja jūtas pārsteigts, tā ir aizsargreakcija vai piekrīt. Tas trešais man ir pēdējā laika atklājums un baigi patīk. Ja tā pavēro, it īpaši stand-up, cilvēki  smejas tapēc, ka piekrīt situācijai, viņi vai kāds cits to ir piedzīvojuši, viņi zina – yes, tas ir tā!

Ja tevi pēc kāda ilgāka laika posma vairs nespēs aizraut šīs trīs lietas, ko vēl ar prieku varētu darīt?

Es pilnīgi mierīgi pieļauju, ka tā pēc kāda ilgāka laika var notikt un tad es varētu būt ļoti labs mašīnu mazgātājs, jo man ļoti patīk, kā izskatās tikko nomazgāta mašīna. Tikai tad vajadzētu pārcelties uz kādu siltāku zemi, jo labāk mazgāt ārā. Papildus arī pludmales volejbolists.

Bet kamēr vēl strādā joku ofisā, padalies, kādam jābūt labam komiķim?

Labam komiķim ir jābūt atvērtam, godīgam, ieinteresētam un bērnam – tādā ziņā, ka viņam viss ir jaunums. Un man viss pieminētais dažādās proporcijās ir attīstības stadijā un tas ir tas, uz ko es eju.

Kāda ir Jāņa Skuteļa dzīves garša?

Jebkurā gadījumā jebkura veida pieredze. Un tā ir arī specifiska lieta vispār, jo man liekas, ka bieži vien cilvēki nepieslēdzas un neizbauda dažādas dzīves situācijas. Ja cilvēks jebkuram procesam pilnībā pieslēdzas, viņš sajūt garšu un izbauda to. Ja iet tā vienkārši garām – nav tur nekādas garšas. Es novēlu trenēties un tas nav nekāds joks. Pats trenējos.

Kā sanāk?

Dažādi, bet ļoti interesanti, jo tas ir mūžīgs process.

skutelis_3Tas gan un ir iespēja darīt to arī tagad  – tā kā Lieldienas jau tepat, tad tāpat kā Intars Pusnakts šovā septiņos dziesmu, lūdzu uzraksti lasītājiem Lieldienu novēlējuma četrrindi.

Mierīgi. Tāpēc jau es neuztveru nopietni tos dzejniekus, jo kas tur ko dzejoli neuzrakstīt…

Paldies un tiekamies!

Linda Upleja

 

                                                                                

 

 

 

FaceBook Twitter