Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Jānis un Matīss Nīmaņi “AUTINE”

Publikācijas datums: 13.februāris, 2015.gads

Intervija ar Autine Jāni un Matīsu Nīmaņiem: „Neko nevajag atlikt, un sākt katram pašam ar sevi!”

 Autine ir pasaulē pazīstams zīmols, kas jau otro gadu nodarbojas ar cirvju, kaltu, nažu un citu kokapstrādes instrumentu izgatavošanu pēc pasūtījuma. Ģimenes uzņēmums – balstīts uz Nīmaņu dzimtas tradīcijām. Laiks Ziedonim laureāti. Klientu loks visā pasaulē. Komandas stūrakmeņi ir brāļi Jānis, Matīss un māsa Karlīne.

Autune_1

Kad esmu ceļā uz Priekuļiem, daba beidzot ir sagādājusi visu, kas gadalaikam pienākas – ir snidzis, koki balti nolīkuši un arī meža ceļš ir tieši tik sniegots, lai to sajustu. Skaisti! Ja vien nav jābrauc katru dienu un nekad nezini, vai būs tīrīts – izbraucams, izbrienams?

Par to man jādomā Nīmaņu māju pagalmā. Par mazajiem trīs skolnieciņiem, kuri cītīgi mēroja šo ceļu uz skolu. Protams, ne jau bez mammas un tēta atbalsta, bet bieži kājām.

Mēs nākam no bērnības. Pat vairāk, nekā to apjaušam. Sarunas laikā ar brāļiem Jāni un Matīsu pie tā domās atgriežos ik pa laikam. Nekur tālu viņi no tiem puišeļiem, kas piemājas pļavā no ķieģeļiem sameistarojuši mazu krāsniņu, lai izkausētu alumīniju un uztaisītu arbaletu, nav aizgājuši. Un labi, ka tā, jo, iespējams, tad nebūtu radies pasaulē pazīstamais zīmols Autine. Tagad viņi ir vīri, kuru ražotā produkcija – cirvji , naži, kalti – tiek likti lietā dažādās pasaules valstīs, bet tā bērnības dzirksts un izzināšanas kāre jau ir tepat blakus.

Par Autine un tās panākumiem rakstīts gana daudz. Mani interesē, kas cits – pašu izaugsmes ceļš, domas…

Viņi ir redzamākā komandas daļa – divi brāļi un māsa Karlīne, bet šoreiz sarunājos tikai ar  Jāni un Matīsu, jo Karlīnei patīkamas rūpes – mazais dēliņš Hugo, pamainījis plānus būt Nīmaņos. Bet tepat jau sarunās pa vidu viņa ir jūtama, jo tā ir komanda.

Kāds bija sākums? Leģendārais, ļoti daudzās intervijās pieminētais, Jāņa joprojām nepabeigtais nazītis ?

Jānis      Laikam jau. Matīss man ir apsolījis, ka to pabeigs. Tā mēs esam sarunājuši.

Autine_5Matīss  Visu mūsu apzinīgo bērnību esam pavadījuši laukos. Mēs esam 90-to gadu bērni un ir skaidrs, ka daudz ko nevarēja nopirkt, bet gribējās – meistarojām paši. Ja kādas detaļas saplīsa, domājām, kā salabot. Asmeņi mums vienmēr ir patikuši, bet sākumā jau bija visādas citas lietas. No gatera zāģiem taisījām lokus, no pašu izkausētā alumīnija arbaletus. Man ļoti patika BMX, bet tas bija nesasniedzami. Tad nu paši mēģinājām aizsniegties. Tas, ka daudz no tā, ko gribējām, nebija pieejams, kļuva par  mūsu dzinuli. Vispār pietiekoši esam auguši savā vaļā. Jānis pat pamanījās maziņš pazust mežā. Labi, ka vecāki pēc tam „nepievilka grožus”. Tas mums ir ļāvis būt diezgan patstāvīgiem.

Jānis      Jā, tā bija, bet, ja runā par pirmajām lietām arī citiem, ne tikai manu kāroto nazīti, tad sāku izgatavot radu lokam – eņģes un citus saimniecībā noderīgus priekšmetus. Pēc tam jau arī kaimiņiem, paziņām un tā tas laikam arī sākās. Nāca vēl  klāt tehniskā izglītība, pieredze un sekoja kalti, cirvji, naži. Pēc tam kā loģisks turpinājums – Autine.

Bet, ja ģimenē  būtu vienīgais bērns? Vai arī tad sekotu šis loģiskais turpinājums? Esi par to domājis?

Jānis      Autine visdrīzāk nebūtu. Arī es pats diez vai sasniegtu tādu līmeni, kā šobrīd. Tas vairāk paliktu kā hobijs. Brālis un māsa ir milzīgs atbalsts un spēks!

Autine_4Matīss  Mēs esam komanda it visā – apvienojam savas  zināšanas, saliekam kopā katra stiprās puses. Piemēram, Jānis atšķiras no citiem amatniekiem ar to, ka pats visam ir gājis cauri. Viņš izprot procesus – apgūst visu gan teorijā, gan praksē. Jānim nav bijis skolotāja-kalēja un tas no vienas puses ir labi, jo tikai tā var izveidot savu rokrakstu. Tajā pat laikā  viņš var arī parunāt ar Vjačeslavu(kvantu fiziķis Kaščejevs) par kvantiem. Katrs gan savā valodā, bet saprotas labi. Jānis ir tas, kurš visu laiku urda, meklē.

Māsa Karlīne  mums ir pragmatiskais spēks – sakārto loģistiku, grāmatvedības un rēķinu lietas. Mēs ar brāli neesam saimnieciski.

Savukārt, es esmu mācījies sabiedriskās attiecības un man patīk virzīt Autine atpazīstamību un saprast, kādi rīki labāk strādā. Sākumā meklējām amatnieku, mežā izdzīvotāju forumus, rādījām savus cirvjus un neuzbāzīgi jautājām viņu viedokli. Kad gatavojām savu pirmo video, pirms tam paši bijām noskatījušies ļoti daudz un mācījušies. Ir jāparāda process, nevis pats cirvis vai nazis. Protams, arī pats gala produkts ir svarīgs. Lai to kvalitatīvi izgatavotu, ir nepieciešams labs izejmateriāls. Arī par to gādāju.

Jānis      Tagad savukārt dalāmies ar tiem , kuri ir jaunāki un izzinošā ceļa sākumā. Un visu laiku arī pašiem jāmācās – vai tehniskās lietas vai, piemēram, šobrīd gribam ļoti labā līmenī sakārtot loģistiku – lai viss rit raitāk un pašiem lielāka kārtība. Visu laiku jau ir uz ko tiekties.

Matīss  Tikai attīstībai ir jābūt loģiskai, nevis tādai, kā pēc grāmatas izplānotai. Un, ja kādas zināšanas šajā procesā pietrūkst, tad  vienkārši tas prasa vairāk darba. Sajūta, prieks par padarīto un labs produkts ir rezultāts, uz ko tiekties.

Tāds produkts, uz kura ar lepnumu iegravēt Autine zīmolu, kas radās…

Matīss  …kā cieņas un pēctecības apliecinājums vietai un senčiem. 12.gadsimtā šis apvidus iekļāvās Latgaļu pils novadā Autine. Mūsu bērnības draugs izveidoja Autine  dizainu. Vēlējāmies, lai  caurvītos rūnu motīvs. Mums it kā pārmet skandināviskā klātesamību un man savukārt ne īpaši patīk, ka Latviju asociē ar Austrumeiropu. Kaut ir arī labās lietas, ko no padomju laikiem esam mantojuši. Mēs neuzsveram, ka ejam skandināvisko ceļu, bet gatavojam to, kas mums patīk un, ja salīdzina skandināvu un seno latviešu nazīšus (puukko skandināviem), tad tie ir līdzīgi.

Autine_2Mums ir uzdāvināti daži seni, ar mūsu tēmu saistīti, priekšmeti no 5 km netālajiem apbedījumiem. Dāvinātājs grib, lai izveidojam replikas. Mēs to arī izdarīsim, bet tad atgriezīsim  atpakaļ, kur tām jābūt. Kādam šīs lietas tika ieliktas līdzi viņa mūža ceļā un pret to ir jāizturas ar cieņu.

Jānis      Vēl jo vairāk, ka tās virs zemes nokļuvušas nejauši. Tajā vietā kādreiz bija lauksaimniecības apstrādājamā zeme un ar ecēšām izcēla lietas, kam patiesībā bija jāpaliek zemē.

Matīss  Mums tās ir svarīgas un nozīmīgas, jo redzam, cik prasmīgi un kvalitatīvi  izgatavotas un līdzīgas mūsu darbiem.

Jānis      Paldies viņiem par šo vēstures stundu un jāatgriež atpakaļ.

Mazliet par tuvāku vēsturi,  kas norisinājusies Nīmaņos. Kāda ir vecāku loma jūsu dzīvēs?

Matīss  Tas ir stāsts ne tikai par vecākiem, bet arī par vectēva brāli Jēkabu Nīmani, kurš šajā vietā savulaik izveidoja Bērnu slimnīcas saimniecību, lai mazie slimnieciņi varētu baudīt lauku vidē audzētus augļus un dārzeņus. Par to joprojām atgādina skaistais ābeļdārzs. Arī  vietas vēsturiskā noskaņa ļoti palīdz. Mēs esam tādi, kādi esam, jo pirms mums ir bijuši viņi.

Ja par vecāku lomu, tad  nav jau tā, ka mēs dzīvojām tikai pļavā. Viņi mums ir ielikuši dzīves sapratnes pamatus. No mammas nāk lielā grāmatu mīlestība. Tētis savukārt vienmēr ir rosinājis , lai mēs darītu kaut ko ārpus skolas. Arī pats daudz mācējis radīt ar savām rokām. Tā ķēdīte par dzīves sapratni sākas no vecākiem. Viņi iemāca domāšanas procesu.

Un droši vien šobrīd lepojas.

Matīss  Jā, tā ir. Un ne tikai vecāki. Arī sveši cilvēki nāk klāt un saka labus vārdus. Piedalījāmies bibliotēkas atklāšanā, jo šķēres, ar kurām tika griezta atklāšanas lente, bija mūsu darbs. Un tur viena kundzīte  mūs pa „blatu” aizveda uz augšstāva telpu, acīmredzot ne visiem pieejamu. Un tas ir tik sirsnīgi, bet tajā pašā laikā arī uzliek pienākumu – gan par to, kas un kā  Autine notiek šobrīd,  gan par to, kā būs nākotnē.

Kādu to redzat?

Autine_3Matīss  Mēs uz nākotni vēlamies raudzīties ilgtermiņā, nevis tuvāko trīs, piecu gadu griezumā. Gribētos Autine attīstīt tā, lai godam varam tālāk nest Jēkaba Nīmaņa domu, kas iegravēta viņa kapakmenī  – ”Senču un dzimtas piemiņai”. Lai Nīmaņi un šeit radītais to attaisno, lai ir pēctecība caur mūsu bērniem. Tas nebūs viegls uzdevums – saglabāt roku darbu, autentiskumu un  vienlaicīgi veicināt produkcijas pieaugumu, bet vajag tikai darīt. Gribētos visu sakārtot tā, lai varam radīt ne tikai to, kas ir pieprasīts, bet visu laiku arī ko jaunu, kas pašiem patīk un rada prieku. Mums jau šobrīd ir labi palīgi, kas vienlaicīgi ir arī draugi – kalējs Mārcis Liepiņš, kuram vienīgajam mūsu komandā ir kalēja amata pēctecība. Bet tas, ka viņa vectēvs bijis kalējs, atklājās tikai, kad Mārcis sāka strādāt pie mums par mācekli. Šobrīd mācekļa godā ir Andris Ločmelis. Par izturīgajiem un elastīgajiem gobu cirvju kātiem, kā arī citiem galdniecības darbiem, gādā Oskars Jaunžeikars. Tā mēs pamazām ejam uz priekšu.

Vai pa šiem gadiem ir bijuši arī grūti brīži un, kas tad ir virzītājspēks?

Jānis      Protams. Pašā darbošanās sākumā aizņēmāmies naudu, lai samaksātu par elektrību.

Matīss  Bet virza mūs tas, ka patīk darāmais. Tas ir sirdsdarbs, kā arī lieliska iespēja realizēties. Un vēl – ir ļoti jātic tam, ko dari. Piemēram, es tagad jau krietni par ilgu strādāju pie jaunas līnijas produkta, bārdas naža, nobeiguma posma. Jo man tur ir tāds piņķerīgs darbiņš beigu stadijā palicis un tas mani ik palaikam „izved” un nebūt tajā brīdī nepriecē. Bet es ticu, ka rezultāts būs lielisks un tas motivē saņemties.

Kādas attiecības Jānim ar saviem „darbiem”? Ir kāds īpaši izceļams?

Jānis      Vai vecāki par saviem bērniem var pateikt, kurš mīļāks? Tāpat ir arī man. Visos darbos sirds ielikta, bet tā, ka kādu negribētos atdod, nav bijis. Protams, šad tad nodomāju : „Jā , šis ir labs!” Bet vispār es esmu ļoti paškritisks. Man pašam priekš sevis ir grūti kaut ko izgatavot, tāpēc arī Matīss apsolījis pabeigt manu pirmo nazīti.

Man šobrīd mīļāks ir darbs pie Damaskas tērauda nažu gatavošanas. Asmens veidojas no  aptuveni 250 kārtām, katram savs raksts savijās – brīžiem pilnīgs „kosmoss”, kā raksts izveidojas. Kādreiz pat naktī nevaru aizmigt, skatos griestos, ”štukoju” un pēkšņi atnāk un ir.

Un, pa kuriem ceļiem klīst domas, kaļot ?

Jānis      Kā nu katrā reizē – līdzīgi, kā jebkuru darbu darot. Ir dienas, kad nekaļas un viss. To uztveru kā zīmi un labāk mazliet nolieku darbu malā. Citreiz atkal  domas kaut kur ārpusē, bet rokas zina, ko dara. Visbiežāk tomēr tās ir pie darba un cilvēka, kam top cirvis, nazis, kalts. Es pārsvarā zinu, kuram cilvēkam izgatavoju konkrēto priekšmetu un bieži vien jau uzburu, kā cirvis „iekodīsies” kokā, kā mežā izdzīvošanas pasākumā tiks likts lietā nazis. Tā ir sava veida meditācija. Es varu pārcelties uz Kanādas mežiem vai Teksasas štata namdaru šovu. Skaidri un reāli spēju iedomāties, jo bērnībā ar brāli esam gājuši uz mežu gādāt malku un izjutuši gan meža skaistumu, gan skarbumu. Arī skatījušies video no pasaules namdaru meistarklasēm vai piedalīšanos sacensībās ar mūsu darinātajiem cirvjiem, kaltiem.

Interesanti, ka vienā no tādiem iespaidīgiem namdaru saietiem Amerikā, mūsu darinātie kalti nebija jāasina 4 dienas un pārējie dalībnieki sāka vaicāt, no kāda materiāla tie izgatavoti. Tad nu īpašniekam atbildējām, ka no padomju laika smagās automašīnas KAMAZ metāllūžņiem. Tas mazliet par jau Matīsa pieminēto arī noderīgo, ko esam mantojuši padomju laikā. Mēs ik pa laikam aizdodamies tādā veču „šopingā” uz metāllūžņu placi. Līdzīgi kā meitenes pēc drēbītēm. Tas ir mazliet arī stāsts par zaļo domāšanu. Tērauds ir mūžīgs, bet savukārt tā industrija diezgan brutāla.

Atgriežoties pie cilvēkiem, par kuriem domāju, kaļot. Ir tik dīvaini, ka kādreizējie  desmit  grandi tagad ir mūsu draugi. Arī jaunie grib ar mums komunicēt. Šobrīd starp pasaules amatniekiem ir parādījies sešpadsmitgadīgs puisis Alex Steele – kaļ kā Dievs! Viņš speciāli brauca uz Anglijā rīkotu mežā izdzīvotāju šovu 50 jūdzes ar riteni pa lietu, lai satiktos. Tas ir tik ļoti patiesi! Tā ir sava blice, sava pasaulīte un mēs esam starp viņiem un dalāmies.

Ar kādām atziņām esat gatavi dalīties ar tiem, kuri vēl meklē savu aicinājumu?

Matīss  Neko nevajag atlikt un sākt katram pašam ar sevi. Kaut vai uz stundu nomainīt datoru uz grāmatu. Ir tik daudz labu grāmatu! Un neatlikt uz rītdienu, bet izdarīt jau šodien. Mums arī vajadzēja Autine sākt agrāk, neatliekot arī to mazo periodu.

Jānis      Un mācēt iziet ārpus „kastes”, ārpus stereotipiem.

Matīss  Arī mācoties. Viena lieta ir zināšanas, bet otra saprast, kā ķīmiju, fiziku un matemātiku praktiski pielietot dzīvē. Tad uzreiz ir interesantāk mācīties. Un tikai caur sevi, savu darbošanos var mainīt pārējos, apkārtējo vidi.

Cilvēkam patīk uzburt kaut kādas gaidas. Lūk, es gribu dzīvot, kā tas vai cits cilvēks! Un tad, ja es tā dzīvošu un sapelnīšu lielo naudu, būs labi. Nu, nebūs labi – ilgtermiņā noteikti nē, ja tas nebūs tavs. Ļoti  daudzi pievēršas lietām, kas viņiem nav vajadzīgas, nav paredzētas – katram ir sava kapacitāte un ne vienmēr tā ir tik liela, kā to cilvēks ir iedomājies. Vajag vairāk ieklausīties sevī, mācēt saskatīt sev paredzēto.

Autune_1Ne velti ir doma – ja katrs darītu to, kas viņam ir paredzēts, pasaule būtu laimīga, jo katrs atsevišķi tāds būtu.

Jānis      Tas būtu lieliski!

Matīss  Jā, bet ieliekot darbu. Prieks par padarīto ir labs, bet ir ļoti jāstrādā – vispirms jau katram pašam ar sevi un, rādot piemēru.

Kad dodos mājup, brāļi mani pārsteidz. Jānis ieminas, ka grib palepoties. Jūtos mazliet izbrīnīta, jo līdzšinējā sarunas vienkāršība, liek domāt, ka viņiem netīk īpaši lepoties.

Bet ir ar ko! Aiz mazās kūtiņas durvīm visā savā skaistumā grozās Mārtiņa Sirmā atdāvinātais un puišu aprūpētais gailis ar savu saimi. Un lepnums ar kādu man tiek uzdāvināts rīta dējums, ir tik patiess un sirsnīgs!

Jēkabs Nīmanis var dusēt mierā. Nīmaņi ir pareizajās rokās.

Intervēja: Linda Upleja

Skatieties arī video ierakstu!

 

 

FaceBook Twitter