Uldis Šliters “UL&SL”

Publikācijas datums: 28.janvāris, 2013.

 “ Man ir viena stingra prasība: katrs darbinieks manā komandā (vienalga: pārdevējs, sekretāre vai grāmatvede) pārdod”

Uldis Šliters ir viens no retajiem pārdošanas profesionāļiem un uzņēmuma vadītājiem, kurš aiz sevis atstāj spēcīgus pēdu nospiedumus. Paralēli savam biznesam, viņš audzina personības, kas spēj uzdrīkstēties. Uldis pagājušajā gadā izveidoja savu talantu kaltuvi „Čempionu Universitāti”. Darbinieki, kas ir izgājuši Ulda skolu, vēl ilgi pēc tam piemin viņu kā savu skolotāju, kurš ir iedevis ceļa maizi turpmākajai karjeras izaugsmei. Pats viņš bieži vien paliek mazāk redzams, priekšā izvirzot savus skolniekus. Lai tie runā par viņa darbiem!

Balstoties uz vairāk kā 15 gadu pieredzi pārdošanā, klientu reprezentācijā un starptautiskajā tirdzniecībā, Uldis ir ieguvis atzinību gan no partneriem, gan no klientiem, kurus veiksmīgi pārstāvējis. Uldis ir uzņēmumu „UL&SL Group” un “Čempionu universitāte” dibinātājs un vadītājs.

__________________________________

IB: Uzņēmums „UL”&SL Group” kā ārpakalpojumu sniedzējs ir palīdzējis realizēt kompānijām daudzu miljonu projektus tādās jomās kā enerģētika, nekustamais īpašums, starpbanku valūtu operācijas un telekomunikācijas. Kā ir izdevies aptvert tik plašu nozaru klāstu – gan finanšu sfēru, gan rūpniecību, gan komunikācijas?

Šobrīd Latvijā strādājam telekomunikāciju jomā, un vairums cilvēku domā, ka tirgojam tikai telekomunikāciju. Patiesībā – nē.  Mēs darbojamies jebkurā sfērā, kas saistīta ar ārpakalpojumu – rūpniecībā, pakalpojumu nozarēs; šobrīd aktuālas kļūst bankas. Lai gan aptverts plašs nozaru spektrs, tomēr tās ir savstarpēji saistītas un viena otru papildina, jo pamatā visam ir pārdošana. Nozares izvēli primāri nosaka manas personīgās intereses, kuras vienmēr papildina ārējie apstākļi. Piemēram, mani interesē ražošana un finanses, līdz ar to izvēlos ražošanas un finanšu uzņēmumus. Tādā veidā pārstāvēto nozaru klāsts ar laiku palielinās. Nozares izvēli ietekmē arī peļņas jautājums; cik ienesīga man kā uzņēmējam ir konkrētā sfēra. Katrā ziņā tā ir sfēra, kas ir man simpātiska un interesanta, un tā nav saistīta ar kriminālo pasauli – naudas līdzekļi tiek pelnīti godīgi.

IB: Kādēļ pārdošana?

Ar pārdošanu man ir saikne kopš bērnības. Es pārdodu no sešu gadu vecuma. Mēs ģimenē bijām trīs bērni. Lai gan biju jaunākais bērns, vecāki vienmēr mani ņēma līdzi uz tirgu. Palīdzēju viņiem patirgoties, jo man tas padevās vislabāk no visiem. Tirgoju ķiršus, burkānus, ogas, puķes – visu to, ko vecāki dārzā izaudzēja. Esmu vecākiem reiz teicis: “Jūs man nekad neko citu dzīvē tik labi neesat iemācījuši kā pārdot! Paldies Jums!”

IB: Par ko Tu lepojies?

Es vienmēr esmu lepojies ar savu nopelnīto pirmo miljonu, kad biju divpadsmit gadus jauns. Parasti es to stāstu savos semināros. Cilvēki tad brīnās un uzdod man jautājumu: “Kā tev tas sanāca?” Un tad es viņiem atklāju, ka tas bija Polijā un zlotos.

IB: Bet vienalga miljons!

Jā, tas bija lieliski! Tajā laikā es trenējos airēšanā un aizbraucām uz sacensībām Polijā. Sacensību starplaikos gāju uz vietējo tirgu notirgot tēva elektropreces, kuras biju no viņa aizņēmies. Tas toreiz bija pārgalvīgs piedzīvojums un mans trakulīgākais sasniegums. Tādā veidā tirgošanās kaut kā tā automātiski aizgāja. Es vienmēr esmu gribējis strādāt, bet nekā algots darbinieks. Savu pirmo uzņēmumu nodibināju, kad man tikko apritēja astoņpadsmit gadi.         

DBZ: Ar ko Tavs pirmais uzņēmums nodarbojās?

Mēs kā starpnieki tirgojāmies ar kokmateriāliem. Lai gan tas bija liels fiasko ar milzīgu neveiksmi, jo mēs “nogājām pa grunti” pēc sešiem mēnešiem, tā bija mana pirmā lieliskā pieredze. Tādēļ visiem saku: “Mācies ar svešu naudu, nevis ar savējo”. Tad ir laiks attapties un atkopties. Daudziem cilvēkiem pēc pirmās rūgtās pieredzes ir grūti piecelties. Ja piecelies pirmo reizi, tad nākamo reizi piecelties ir vieglāk, un nākamo reizi – vēl vieglāk. Un pēc tam jau saproti, lai uzkāptu augstāk, bija jānokāpj arī lejā. Tāds nu ir ceļš…

IB: Kā radās ideja sākt piedāvāt pārdošanu kā ārpakalpojumu un izveidot uzņēmumu„UL&SL”?

Piecus gadus pirms finanšu krīzes strādāju Spānijā biržā un atgriežoties Latvijā vēl pirmskrīzes laikā diezgan veiksmīgi pārstāvēju dažādus investorus, kuri Latvijā tobrīd pirka īpašumus un apvienoja kompānijas. Kad sākās krīze, bizness pačabēja un radās ideja kaut ko darīt. Tā kā uzņēmums “UL&SL” darbojās kā investoru konsultants, un man bija uzkrāta pieredze nekustamo īpašumu jomā, tad nolēmu turpināt šo iesākto ceļu ārpakalpojumu jomā, to pielāgojot nekustamo īpašumu aģentiem un sasaistot ar bankām. Tādā veidā tirgot dzīvokļus un mājas pa tiešo tiem cilvēkiem, kuri vēlētos dzīvot jaunā, smukā dzīvoklī vai mājā, bet pakautrējušies aiziet uz banku. Atcerējos, ka kaut kur plauktiņā noputējis mētājās projekts par pārdošanas ārpakalpojumiem. Pacēlu to gaismā, apskatījos, pielaboju atbilstoši Latvijas iedzīvotāju mentalitātei un uzsāku pārrunas ar kompānijām. Runājot ar vienu no potenciāliem klientiem, blakus sēdēja cilvēks, kurš mūsu sarunu noklausījās. Nākamajā dienā saņēmu zvanu no citas kompānijas: “Klausies, mēs dzirdējām, ko tu stāsti! Mēs esam meklējuši trīs gadus to, par ko tu stāstīji. Bet neviens neprot to šeit.” Tā radās pirmie klienti Latvijā.

DBZ: Cik gadus Tu darbojies pārdošanas ārpakalpojuma biznesā?

Trīspadsmit gadus. Nu jau rit četrpadsmitais gads ārpakalpojuma biznesā.

IB: Ar kādiem izaicinājumiem sākotnēji saskāries darbā ar klientu?

Pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi sāku strādāt ārpakalpojumu jomā, cilvēki bija noskaņoti ļoti skeptiski. Saskāros ar tekstiem: “Kā Jūs to iedomājaties? Kā Jūs to darīsiet? Jūs ko? Mūsu mentalitātei tas nav pieņemams!” u.tml. Atminos pirmo kompāniju, kurai piedāvāju šo pakalpojumu. Tagad, pēc trīs gadiem satiekoties, saku viņiem: “Ja Jūs toreiz būtu atkāpušies no dažām savām ambīcijām un nebūtu nobijušies, tad varbūt šodien Jums būtu par 300 000 klientu vairāk.”

DBZ: Vai šobrīd ir mainījusies klienta mentalitāte?

Vienalga, kādus panākumus jau būtu sasnieguši un cik simtiem tūkstošus klientu piesaistījuši, arī šobrīd dažkārt nākas saskarties ar potenciālo klientu neticību tam, ko saki.  Arīdzan situācijās, kad klients pats ir ieinteresējies par pakalpojumu, viņš šaubās: ”Nu nē, tas neizklausās, ka tā varētu strādāt…”. Agrāk man bija dedzīga vēlme pierādīt, ka mēs varam to izdarīt. Šodien mēs esam jau pierādījuši, ka varam un spējam sasniegt labus rezultātus.

IB: Šobrīd ārpakalpojumu izmantošana Latvijas uzņēmumos arvien pieaug. Laikam jau uzņēmumi ir sapratuši, ka tā ir viena no biznesa attīstības stratēģijām?

Optimizējot finanses, katra kompānija sāk domāt par lietām, kuras var atdot ārpakalpojumiem. Daudzām kompānijām (it sevišķi bankām) jāsaprot, ka dodot uz āru, būs jāielaiž mazliet iekšā arī savā kompānijā – efektīvai sadarbībai kaut kāda datu apmaiņa ir nepieciešama. Tādēļ jāskatās, vai kompānija vispār to var atļauties, un ārpakalpojums tai der? Ja der – tad, kādā formā? Nepastāv viena standarta forma, tā var būt visdažādākā. Mēs esam spējīgi pielāgoties un piemēroties. Esmu secinājis, jo izglītotāks cilvēks ir vadošā amatā, jo labāk viņš izprot savas kompānijas efektīvāko attīstības modeli. Grūti ir ar tiem cilvēkiem, kuriem ir tikai vietējā izglītība. Vēl grūtāk ir runāt ar tiem klientiem, kuriem nav ne viena, ne otra, ne trešā izglītība. Diemžēl ar tādiem cilvēkiem nekāda saruna nenotiek. Žēl, jo tās varētu būt labas kompānijas ar lieliem peļņas potenciāliem, bet viņi paši sevi norok jau pašā sākumā. Katrs mācās no savām kļūdām.             

DBZ: Mana darba pieredze liek secināt, ka “klients vakar” un “klients šodien” ir citādāks. Atminos 2008. gada sarunu ar vienu biznesa partneri. Mēs runājām par iespēju apdrošināšanas polises pārdot caur internetu, kas tobrīd bija absolūtākais “business as usual” Anglijā. Pie mums tas likās muļķīgi: “Kurš internetā pirks polisi?” Pagājuši ir tikai pieci gadi, un neticami ir mainījusies klientu domāšana! Agresīvais stils, novitāte nebija pieņemami tolaik un tiešām likās kā “citplanētisks” piegājiens. Šodien tas ir pavisam citādāk.

Pareizi Tu saki. Tas bija ne tikai no klienta un pircēja puses, bet arī no pašu kompāniju puses. Piemēram, pirms daudziem gadiem apdrošināšanas kompānijas nevarēja iedomāties, ka kaut ko darīs internetā. Savā ziņā mainās gan klients – pircējs, gan pati kompānija, gan tās vadība.

IB: Kā Tu domā, vai pārdot var iemācīties?

Jā var – esmu pats tam lielisks piemērs. Kad pirmo reizi sāku to darīt, nevarēju pārdot vispār neko. Ja man cilvēks pateica „nē”, es uztvēru to tik personiski, ka atlikušo dienu sēdēju kafejnīcā graužot siermaizītes, dzerot tēju un domājot, ka nekas man nesanāks.  Aptuveni sešu mēnešu laikā es uztrenēju pārdošanas spējas, darot to ik dienu. Ja gribi uzkačāt baigos muskuļus, tev pie tā cītīgi jāstrādā. Galvenā motivācija, kāpēc cilvēki izvēlas strādāt pārdošanā, ir finansiālais labums.  Kad mācu uzņēmuma vadītājus atrast un novērtēt labus pārdevējus, es viņiem saku: „Jūsu pārdevējiem ir jāpelna iespējams vairāk nekā Jums!”. Pārdošana balstās uz komisiju. Aktīvi strādājot, pārdevēji vēlas konkrētā mēnesī saņemt lielāku komisiju. Ja pārdevējs ir nopelnījis, tad par to ir jāsamaksā.

DBZ: Esmu bijusi uzņēmumos, kuros ir izstrādāta motivējoša mainīgā atalgojuma sistēma. Situācijās, kad kāds no pārdevējiem saņem vairāk nekā uzņēmuma vadītājs, shēma pēkšņi tiek būtiski nomainīta un pārveidota. Kā Tu to vērtē? 

Tas ir nepareizi, jo shēma tika izveidota, lai tiešām pārdevēju motivētu. Kāpēc uzņēmuma vadītāji bieži vien nepārdod? Tāpēc, ka tas ir grūti! Uzskatu, ka pārdošana ir fantastiska zinātne. Mācēt labi pārdot, ar talantu vien nepietiek, jābūt pamatīgām zināšanām ar visādiem knifiņiem – ne  tikai teorētiski, bet arī praktiski. Labam pārdevējam ir jāpelna daudz! Tādēļ saviem TOP pārdevējiem nevaru maksāt maz; viņi pelna vairāk nekā es – uzņēmuma vadītājs. Ja pats pārdotu vairāk – pats pelnītu vairāk (smejas). Pārdošana un naudas pelnīšana ir savstarpēji saistīta. Ja pārdošanā nevar nopelnīt, tad nevajag gaidīt rezultātus. Šo būtisko faktu bieži vien uzņēmuma vadītāji neievēro. Viņi baidās samaksāt saviem pārdevējiem par padarīto darbu vairāk kā sev. Uzņēmuma vadītājs gūst dividendes, ja uzņēmums attīstījies. Lai notiktu attīstība, pārdevējiem ir jāpārdod. Lai pārdevējs pārdotu, viņš ir finansiāli jāmotivē to darīt. Ja uzņēmums attīstīsies, tad pēc 10 gadiem uzņēmējs pats nopelnīs ļoti labi.

DBZ: Kā Tev šķiet, kurš ir labāks pārdevējs – sieviete vai vīrietis?

Labāk pārdos sieviete vīrietim un vīrietis sievietei (smaida). Pats pēc savas pieredzes secinu, ka ar dāmām varu vieglāk atrast kopīgu valodu, līdz ar to arī pārdot viņām ir vieglāk. Iespējams vīrietis šajā pārdošanas procesā izdala nezināmus „signālus” un otrādi – sieviete vīrietim (smejas). Kad satiekas divi vīrieši, viņi vēlas savā starpā pacīnīties, pakonkurēt. Līdzīgi kā auni – katrs grib būt stiprāks, gudrāks un labāks. Katru dienu sastopos ar šādām situācijām. Ja saruna noris ar augstākā līmeņa vadītāju – vīrieti, kuram ir pamatzināšanas pārdošanā, tad esmu gatavs, ka viņš gribēs savas zināšanas parādīt. Labs pārdevējs izpratīs pretī sēdošo un zinās, kā pareizi rīkoties. Principā gan sievietes, gan vīrieši var būt ļoti labi pārdevēji. Viss atkarīgs no sfēras, kurā strādā. Piemēram, auto industrijā sievietei strādāt par pārdevēju ir izaicinājums, jo katrs normālsmužiks gribēs nopirkt automašīnu no mužika. Turpretī pazīstu sievietes – fantastiskas pārdevējas, kuras strādā aviācijā. Rūpniecības jomā sievietes ir labākas pārdevējas, jo bieži vien pārdod pārdošanas pēc, iespējams savas nezināšanas dēļ vēlamo rezultātu sasniedz uz emociju pamata.

IB: Kādas bija pirmās grūtības vadot savu uzņēmumu, t.sk., pārdošanas komandu un, ar kādām grūtībām saskaries šodien?

Ļoti svarīgas ir divas lietas: komanda un cilvēki, ar kuriem kopā strādā. Ja ir stipra komanda un labi, spēcīgi cilvēki apkārt, tad grūtības pārvarēt vienmēr būs daudz vieglāk. Es jau sen sapratu, ka vēlos savādāk veidot savu uzņēmumu – atšķirīgu no lielākai daļai Latvijā esošiem uzņēmumiem. Un pie mums ir savādāk! Tādēļ reizēm tiekam dēvēti par amerikāņiem un pat par sektu (smejas). Man kā pārdošanas organizācijas vadītājam ir viena stingra prasība– katrs darbinieks manā komandā (vienalga pārdevējs, sekretāre vai grāmatvede …) pārdod. Piemēram, sekretāre pārdod pozitīvu un laipnu attieksmi pret cilvēkiem, kuri ienāk biroja telpās. Maniem darbiniekiem jāspēj atstāt aiz durvīm visas sliktās lietas, visas melnās problēmiņas un kļūt pozitīviem, interesantiem. Kā to izdarīt? Tas ir treniņš, ko mācu pārdevējiem pārdošanas semināros. Es zinu, ka tikai motivēts, pozitīvs un starojošs pārdevējs būs spējīgs veiksmīgi runāt ar klientu un sasniegt vēlamos rezultātus. Pieņemot kolektīvā jaunu darbinieku, pētu viņa prasmes; ko viņš prot vai neprot, kas padodas, kas jāapgūst vēl labāk. Esmu viņam mentors – skolotājs, kurš parāda, ka var strādāt arī savādāk. Tā teikt, „paņemu viņu savā paspārnē”. Lielākais izaicinājums ir transformēt šos jaunos cilvēkus, kuri pie mums atnākuši no ikdienišķas vides. Diemžēl ne skolās, ne lielākā daļā ģimeņu – daudzas šīs svarīgās lietas neiemāca.

DBZ: Man ir bijis gods vadīt semināru vienai Tavu darbinieku komandai. Jāsaka, ka mani izbrīnīja darbinieku vecums – lielākai daļai ir nedaudz pāri 20 gadiem. Kādēļ esi atlasījis gados tik jaunu pārdošanas komandu? 

Lai aktīvi un veiksmīgi darbotos pārdošanā, nepieciešamas ambīcijas. Cilvēkam visaktīvākais ambīciju periods ir vecumā no divdesmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Tādēļ pārsvarā pārdošanas komandas darbinieki mums ir jaunieši. Mūsu komandā ir arī vecāka gada gājuma cilvēki, tomēr jāatzīst, ka esošie tirgus apstākļi daudzus viņus ir padarījuši nepārliecinātus par savām spējām. Vienmēr esmu teicis, ka uzņēmuma vadītājs piesaista sev un savam vecumam līdzīgu komandu. Kaut gan šobrīd pārdevēji ir gados jaunāki par mani. Vairums jauniešu pie mums iegūst pirmo darba pieredzi. Atminos, ka pats būdams gados jauns, vaicāju: „Kur lai gūstu šo pieredzi?”, jo daudzi uzņēmēji nedod jauniešiem tādu iespēju.

IB: Kādas vēl prasmes un īpašības jauniešos – pārdevējos novērtē? 

Pati svarīgākā īpašība ir apziņa, ka kaut ko vari izdarīt, pat ja tajā brīdī nav nepieciešamās prasmes. Es zinu, kādas lietas varu iemācīt cilvēkiem, ja viņiem ir vēlēšanās. Ar dažādām tehnikām, treniņiem un praktiskām nodarbībām spējam atrast piemērotāko ceļu arī gadījumos, kad vēlme ir tikai sākuma „iedīglī”. Katram cilvēkam individuāli pielāgojam treniņa programmas, jo katrs esam citāds – viens iemācīsies ātrāk, otrs – lēnāk. Mēs jauniešiem iedodam zināšanas un pašpārliecinātību. Esmu pieredzējis, ka pie mums atnākušie biklie un nevarošie jaunieši pēc pusgada gatavi paši dibināt savu uzņēmumu un gāzt kalnus. Ja viņi to izdara bez mūsu pieredzes un atbalsta, tad izejot ārpusē var izrādīties, ka vēl nebija tam gatavi.

DBZ: Garā pupa izaug, bet vajag vēl to stuti …

Vairums jauniešu paliek ar mums ilgi un kļūst ļoti veiksmīgi. Tie, kuri to nesaprot – žēl, jo viņi paši sev nedeva iespēju. Ko lai iesaku? Jāklausās, jāmācās no zinošiem un tad jāmēģina atkārtot, pielietot iegūtās zināšanas praksē. Lai kļūtu par labu pārdevēju, nepieciešami vismaz seši mēneši.

IB: Vai varu teikt, ka talantu saskatīšana un vadība ir Tavs talants?

Jā, man piemīt talants – spēja saskatīt cilvēkos viņu talantus, kurus viņi paši sevī nevar ieraudzīt. Savā mūžā esmu veicis aptuveni 10 000 intervijas. Šobrīd aktīvi intervēju cilvēkus, vidēji man ir divdesmit intervijas dienā. Piecpadsmit minūtēs spēju novērtēt, vai cilvēks ir gatavs pārdevēja darbam, bieži vien viņam pašam to nesaprotot. Dzirdot atbildes uz vienkāršiem jautājumiem „ko vēlies sasniegt dzīvē?”, „ko vēlies izdarīt?”, „kādi ir nākotnes plāni?”, var redzēt cilvēka emocijas: vieniem acīs iedegas „liesmiņas”, turpretī otriem – nav nekā. Tādā veidā atlasīt darbiniekus ir ļoti viegli.

IB: „Tev ir 100 atrunu, kāpēc kaut ko nedarīt, bet tev ir 1 unikāla iespēja būt ar labākajiem” – šie vārdi uzrunā jauniešus iestāties „Čempionu Universitātē”. Pastāsti, kas īsti ir Čempionu Universitāte?

Mana biznesa pamatdarbība ir pārdošana, Čempionu universitāte ir kā bonuss man pašam un citiem. Vakar komandas sapulcē tieši prātojām par iespējamo Čempionu Universitātes definīciju. Izdomājām visādus trakus vārdus, lai izklausītos interesanti: „super čārdžota, enerģijas apmācību organizācija”, „draiveri”, „mēs esam pilnīgi slimi no pārdošanas” (smaida). Protams, šos vārdus nevar lietot korporatīvajā vidē. Būtībā Čempionu Universitāte ir uzvarētāju universitāte, tikai vārds „čempions” skan plašākā mērogā un labāk atbilst mūsu filozofijai. Ideja par apmācību iestādes dibināšanu radās laikā, kad dažādas organizācijas (biznesa inkubatori, NVA) sāka mani aicināt apmācīt viņu darbiniekus par produktu un pakalpojumu pārdošanas tēmām. Čempionu universitāte ir unikāla ar to, ka,  izzinot katra klienta vajadzības, varam pielāgot katram klientam individuālu apmācību programmu.

DBZ: Vai Čempionu Universitātei var pieteikties nogurušais jaunietis no ielas, kurš grib kļūt par čempionu?

Šogad plānojam divas reizes gadā rīkot atvērtās durvju dienas – divu dienu pasākumu, paredzēts dažādai publikai –gan jauniešiem, gan uzņēmējiem, ar kuriem mums ir izveidojusies veiksmīga sadarbība. Papildus pavasarī plānojam uzsākt sadarbību ar LIAA (Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru), jo priekš jauniem uzņēmējiem ir izstrādāta programma „Kā man radīt biznesa ideju?”.  Bieži vien cilvēkiem ir daudz ideju, bet pietrūkst klikšķis, kā līdz tai vērtīgai idejai „aizrakties”.  Mēs viņiem varam palīdzēt!

IB: Čempionu Universitātes mājas lapā (www.cu1.lv) ir redzama interesanta lektoru komanda: doktors, profesors un līderis. DOKTORS mudina pārdevējus „gāzt kalnus” un liek aizmirst vārdu „neiespējams”. PROFESORS spēj pārvērst „kaķēnu” par „īstu „tīģeri” un gatavs atklāt veiksmes formulu. Savukārt, LĪDERIS iemācīs ticēt sev un būt pārliecinātam jebkurā dzīves situācijā. Kas ir šie lektori, doktori, profesori un līderi?

Jāatnāk uz Čempionu universitātes pasākumu, lai viņus satiktu (smaida). Šobrīd mums ir sešpadsmit lektoru, kuri klasificēti četros dažādos tipos atbilstoši izveidotajām programmām.

DBZ: Ko dari, kad trūkst enerģijas?

Enerģija man nekad nebeidzas; esmu mūžīgais jaunības enerģijas avots (smejas). Man palīdz psiholoģiskie treniņi ikdienā, kad mācos sevi „ieslēgt” un „izslēgt”. Braucot uz darbu, varu klausīties radio vai pārdomāt dienas darāmos darbus. Izkāpjot no mašīnas, nekas vairs nedrīkst traucēt– man ir „jāieslēdzas”, jo tūlīt būs jāiedvesmo cilvēki. Kādreiz tas bija ļoti grūti izdarāms. Uztveres, attieksmes un enerģijas uztrenēšana ir nemitīgs treniņš. Dažreiz parādu arī savu nogurumu, jo ne vienmēr esmu super uzlādēts un super pozitīvs. Darbiniekiem ir jāredz arī viņa līdera cilvēciskās vājības, lai viņiem neliktos neiespējami kļūt tādam kā man.

IB: Ko Tu novēlētu jauniešiem, kuri vēlas sasniegt savā dzīvē ko vairāk?

Jauniem cilvēkiem jāsāk apzināties, ka masu medijos (televīzijā, filmās, presē) kultivētais sauklis „viss ir viegli un iespējams tagad, tūlīt!” – tā nav patiesība! Tas ir nemitīgs, ilgstošs un smags darbs. Jo ātrāk to jaunais cilvēks sapratīs, jo – labāk. Katru dienu sastopos ar daudziem jauniešiem, kuri vēlas: „Man jābūt veiksmīgam jau šodien! Man jābūt bagātam jau šodien! Man jābūt izciliem sasniegumiem jau šodien!”, bet nav gatavi ieguldīt ne laiku, ne darbu. Tā tas diemžēl nenotiek. Jaunieši, kuriem ir iespēja un vēlme, var nākt pie mums organizācijā un apmeklēt Čempionu Universitāti. Tas būtu pirmais solis, lai atrastu savu „es” un saprastu, ko darīt savā dzīvē. Liela daļa jauniešu maldās no vienas darba vietas uz otru, no trešās – uz ceturto, un beigu beigās viņiem ambīciju periods ir garām un atliek vien samierināties ar to, kas no tā ir iznācis. Ja jaunietis grib sasniegt mazliet vairāk, tad nepieciešama pašizglītošanās. Esmu sapratis, ka ar darīšanu un pašizglītošanos var daudz panākt. Tādas grāmatas kā „Miljonārs vienā minūtē” iesaku izmest laukā! 

Intervēja: Inese Bētiņa un Dace Briede-Zālīte. Konsultēja: Sigita Šteina

2013.gada.15.janvārī