Raimonds Elbakjans Ghetto Games

Publikācijas datums 23.jūlijs, 2015.gads

Intervija ar Raimondu Elbakjanu – Ghetto Games dibinātāju un līderi.

„Iespēja tiek dota visiem un var izvēlēties –  vai tu esi losis starp krutākajiem, vai krutākais starp lošiem.”

Pēc novadītā agrā rīta treniņa Grīziņkalnā, Raimonds Ghetto Burger ienāk mazliet norūpējies. Kā vēlāk sarunā izrādās, tāpēc, ka “iepriekšējā dienā uz florbolu bija atnākušas tikai 37 lielās komandas. Diezgan daudz bija mazās, bet 100 komandu nav un tas ir slikti.” Iebildums, ka ir taču vasara, atvaļinājumi, nometnes un tā tālāk,  netiek uztverts  kā nopietns attaisnojums šai situācijai. Uzliktā latiņa ir augsta. Tas labi raksturo Raimondu – ja darīt , tad nevis apmierinoši, bet vislabāk.

Ko tādi puiši, kas divdesit divos gados uzorganizē Ghetto Games, dara bērnībā?

No piecu gadu vecuma spēlē basketbolu. Mamma spēlēja basketbolu, arī mani aizveda – patika, bet vairāk tomēr piedūra visādi motorizētie sporta veidi, arī BMX, taču diezgan daudz un labi paspēlēju bērnībā un jaunībā basketbolu. Ir jau visādi vilinājumi un nav jau sākumā viegli noturēties un neaiziet. Tāpēc jau sportā tā ir – mēģina daudzi, bet līdz galam paliek tikai daži. Bet vispār man patika izcelties un ne vienmēr ar labajām lietām. Pamainīju arī skolas –  ne vienu vien un ne jau par labu uzvedību. Dumpīguma gars manī ir bijis vienmēr, izpausmes kā nu kuro brīdi,  bet tā ir mana pieredze un caur to esmu nonācis tur, kur esmu. Tas nemiers jau nekur nav zudis, tikai izpausmes šobrīd citas.

Kādas?

Viss šobrīd notiekošais Ghetto Games.

Kas radās…

…pirms septiņiem gadiem. Un nevis tāpēc, ka es biju kaut kāds tur „vunderkinds”. Sakrita dažādas lietas – bija tēva paraugs  sporta auto nozarē un viņš mani arī visu laiku bakstīja nesēdēt un darīt. Viņš ir sasniedzis dzīvē gana daudz un man tā īsti nebija variantu nedarīt. Kaut arī mums ir bijis periods, kad četrus gadus nerunājām, dzīvodami vienā dzīvoklī. 14 gados iemācījos vienas dienas laikā izslēgt cilvēku no savas dzīves.

Jo?

Viņam, manuprāt,  nebija taisnība. Savukārt, šobrīd es viņam  uzticos tā, kā nevienam citam. Pirms gadiem meitene, kurai tēvs bija gājis bojā, silti ieteica savest kārtībā attiecības ar savu tēvu, jo ir stulbi uzskatīt, ka tēva nav, kaut viņš ir. Aizgāju pie viņa un teicu : ”Tev toreiz nebija taisnība, bet tu esi mans tēvs un tāpēc mēs vismaz varētu sākt sviecināties.” Tāpēc es visu laiku saku, ka Ghetto Games ir projekts, kāda man pietrūka manos 14-16 gados, lai būtu, kur likt savu dumpinieka pāri plūstošo un ne vienmēr pareizā gultnē ievadīto enerģiju.

Ko Tev deva šis klusēšanas periods?

Pieļauju, ka tas nebija apzināts un pārdomāts solis no pedagoģiskā aspekta – tā sanāca, bet tā bija laba dzīves skola! Es arī tagad vecākiem, kuri netiek galā ar saviem bērniem, saku, lai viņi nogriež bērnam materiālo atbalstu, jo pats tam izgāju cauri. Es nācu no situētas ģimenes, arī apkārtējiem viss bija kārtībā un man bija pārliecība, ka manā dzīvē viss plūstoši sakārtosies – strādāšu pie tēva un nevajadzēs daudz iespringt. Un tad man 19 gados, gan jau ne bez iemesla, „nogrieza skābekli” līdz līmenim – redz kur tava gulta, redz kur ledusskapis, barosim tikmēr, kamēr varēsim atļauties, par pārējo domā pats. Un es, tikko izmests  no basketbola komandas, domāju, ka gan jau viņi – gan vecāki, gan komandas vadība – to profilaksei  un pēc pāris nedēļām viss ieies vecajās sliedēs. Tā nenotika…

Aizgāju strādāt celtniecībā un divu nedēļu laikā uzkalpojos līdz brigādes vadītājam, jo priekšnieks ātri saprata, ka šitais puisis no rajona  ar savām metodēm, kuras ne vienmēr bija humānas, ar tiem brigādes dzērājiem tiks galā (smejamies). Tā arī bija – neciešu, ka kāds var kaut ko neizdarīt vai neatnākt laikā, jo galu galā tas ietekmē arī pārējos. Es vispār esmu par taisnīgumu.

Pēc tam jau viss kaut kas līdz getiņam bija. Pamēģināju nekustamajos īpašumos – īsti nemācēju tik labi melot, kā vajadzēja(smejamies). Tad nodibinājām ar sadarbības partneri celtniecības uzņēmumu – gāja ļoti labi un likās, ka tā Leiputrija nebeigsies. Bet sākās krīze. Un tad astoņus mēnešus intensīvi padomāju par dzīvi un radās Ghetto Games.

Bet ne jau tukšā vietā?

Nē, Grīziņkalnā bija iestrādnes  –  Avantis ar Ilonu Bičevsku priekšgalā rosījās, bet arī viņiem tobrīd gāja grūti –  Grīziņkalns 2009. gadā bija sociāli katastrofāls rajons. Pirms tam biju gana pabraukājis, spēlēdams basketbolu, šo to redzējis. Bija doma par lielo turnīru rīkošanu ar dažādiem sporta veidiem – basketbolu , ekstrēmiem, BMX, inline, dejām, ielu vingrošanu –  divas , trīs reizes gadā. Bet vispirms  es redzēju, ka jārada infrastrūktūra – ir jābūt pašiem savai sporta bāzei. Radījām, sākumā saorganizējām basketbola turnīru  pašiem un draugiem un aizgāja tas viss ļoti labi – ja sākumā piedalījās 20 komandas, tad pēc mēnešiem četriem tās jau bija 120. Tā radās ideja par getiņu, kuram pēcāk nāca klāt arī florbols un futbols noteiktās dienās un tagad gandrīz katru dienu kaut kas notiek. Bet sākums, meklējot atbalstītājus, bija atziņu pilns.

Es savā ģimenē biju redzējis atbildīgu attieksmi pret darbu. Un tajā brīdī, kad ar savu jauniešu sporta ideju sāku staigāt pa kabinetiem, es sapratu, ka nevienam vispār jaunieši neinteresē – puisīti, vai tu neesi kaut ko sajaucis, jo viss ar jauniešiem ir ļoti labi, viss notiek. Un tad es sapratu – ja ne mēs, tad neviens to neizdarīs.

Parādījās misijas sajūta?

Drīzāk tā ir tāda spēle – vai tu spēsi ar to savu ideju iedvesmot arī citus vai nē. Un mēs spējām, kas, protams, rada gan gandarījumu, gan arī atbildības sajūtu par katru nākamo soli. Pēdējā laikā speram tos pārdomātāk un izvērtējot iepriekš paveikto. Es vispār pēdējo divu gadu laikā esmu kļuvis  sabiedrību izprotošāks. Kādreiz viss bija slikti, neviens neko nesaprata, es biju vienīgais gudrais. Ar laiku tu saproti, ka cilvēks nevis negrib, bet nevar būt savādāks, jo Dievs viņam to vienkārši nav devis. Tu sajūti, ka viss ir relatīvs, tu izkristalizē un parādās dažas vadlīnijas, par kurām tev ir pilnīgi skaidra pārliecība, bet uz pārējo var paskatīties mierīgāk. Tā ir tā labā lieta, ka līdz ar gadiem cilvēks iegūst pārliecību un mieru. Manuprāt, jo vairāk viņš dzīvē mācās, jo ātrāk šis process ir sasniedzams.

Protams, vienmēr jau gadās lietas, kas liek sašaubīties. Arī es, kaut arī pa šiem gadiem esmu uzaudzējis biezu ādu, joprojām spēju uztvert kritiku. Dažkārt tā var aizskart par daudz, jo viss, ko darām un cenšamies darīt, ir vērsts uz labo. Tā arī savā ziņā, gluži kā visa dzīve, ir spēle –  cik ļoti tu esi pārliecināts par to, ko dari.

Kas Tevi iedvesmo?

Maikls Džeksons, Maikls Džordans. Tieši tādi izcili cilvēki, nevis tādi, kas vienkārši sapelnījuši lielu naudu. Piemēram, tādi kā Virgin dibinātājs Brensons, mani neaizrauj. Un, ja tā paskatās pasaulē un Latvijā, tad tās spējas cilvēkiem, kuri kaut ko dara un sasniedz, ir diezgan līdzigas – tikai mērogi un vide atšķiras. Viņi trenējas savējā, mēs savējā. Un ir grūti izvērtēt, kuram sanāk labāk.

No blakus esošajiem – Gatis Mūrnieks ar savu redzējumu uz dzīvi, Renārs Zeltiņš ar savu pozitīvismu un cilvēki, kas ir profesionāli savā arodā.

Ko vēl gribētu izdarīt?

Nospridiznāt normāli!(smejamies)

45 gados uzrakstīt grāmatu, kā mēs Grīziņkalnu izveidojām par sportiskāko apkaimi pasaulē.

Gribas atvest visu pasauli uz  Ghetto Games. Arī Maiklu Džordanu un Beyonce, lai uzdzied atklāšanas pasākumā.

Un cik gadus tas varētu prasīt?

Divus, trīs apmēram. Jo arī visas slavenības, kas jau ir piedalījušās līdz šim, ir atzinušas par labu esam mūsu projektu. Viņus tas ir aizrāvis un labās sajūtas, emocijas, ko šeit var gūt, ir tikušas novērtētas.

Kāda ir getiņa publika?

Te jāskatās katrs sports un aktivitāte atsevišķi. Es vairāk varu pateikt par basketbolu, kas man tuvāks. Sākumā katrs gribēja iebāzt degunu, redzēt, kas notiek. Tagad jau kādu trešo gadu dalībnieku daudzums ir nostabilizējies un sezonā kopā ar izbraukumiem turās ap 10 000.

Kā es saku, šeit iespēja tiek dota katram, un tikai pats izvēlies vai gribi būt krutākais starp lošiem vai losis starp krutākajiem. Jo te salasās līderi, arī sportiskā un morālā cīkstēšanās šeit nav vienkārša, bet tu iegūsti rūdījumu dzīvei arī ārpus laukuma. Kad tu ieej džungļos, tur  nav džungļu saldajiem un nesaldajiem. Ir jāsaprot kā tu pa turieni pārvietosies – pa leju gudri lavoties vai pa koku galotnēm. Protams, arī „džungļi” pa šiem gadiem ir pamainījušies. Kādreiz stavēju laukuma vidū, lietoju ļoti daudz vārdus, kurus apzīmē ar pī, norādīju gandrīz visām sievietēm, kas viņām ir labs, kas ne tik ļoti, un man un pārējiem tas likās jautri un normāli. Tagad no attāluma paskatoties – es ar sevi tobrīd nedraudzētos(smejamies). Man patīk, ka tagad, nepaejot zem jostasvietas, mēs spējam savākt publiku un tas jau ir cits līmenis.

Par tiem, kas neiztur un aiziet. Es neesmu humānists. Katram, kurš par kaut ko žēlojas, esmu gatavs iedot striķi. Es arī skolās saku, ka esmu atbraucis, lai man pēc 10 gadiem būtu interesanti ar jums parunāties – nevis satikt tādus, kuri sēž un gaužas, bet kuri zina savus sapņus un spēj sasniegt tos. Cita lieta – ja cilvēks iet, dara, mēģina, cīnās, bet ceļā pieļauj kļūdas, tad tādam ir vērts palīdzēt. Bet, ja pavadi savu ikdienu dirnēdams pie teļļuka, tad arī padosies pie pirmajām grūtībām. Jaunībā spēlējot basketbolu, kamēr citi vēl čučēja, es jau trenējos. Bērnībā daba mani nebija apveltījusi ar ļoti sportisku augumu, tā ka runāju no savas pieredzes.

Kādu Tu redzi Ghetto Games meiteni, sievieti?

Savu puisi un vīrieti atbalstošu. Nu nav, manuprāt, sievietēm jāmēģina sacensties ar vīriešiem. Tas ir tā kā ar galvu skriet sienā. Sievietei taču ir tik daudz savu spēcīgo īpašibu, ar kurām var vīrieti apspēlēt vienos vārtos.

Tevi var viegli apspēlēt?

Jā, tas gan atkarīgs no tā brīža garastāvokļa(smejamies).

Bet, ja tā nopietnāk, tad es nesaprotu, kāpēc ir tik ļoti jāsacenšas ar vīriešiem. Labāk abu  stiprās puses apvienot vienā veselumā un komandā. Man gan tas līdz šim nav  izdevies un par to man žēl. Laikam esmu diezgan liels egoists un labām meitenēm ar mani ir grūti, kaut arī tādas ir bijušas, un kādā periodā ir bijis ļoti žēl, ka nemācēju šīs patiešām labās un atbalstošās atttiecības noturēt. Ja neskaita to, kas attiecas uz sievietēm, es esmu normāls džeks, kuram var uzticēties.

Arī saviem bērniem, kaut arī nedzīvojam kopā, cenšos būt piemērs. Tas strādā vislabāk. Nevis kaut kādi attālināti padomi un pamācības. Es arī kādos 25 gados sapratu, ka maniem vecākiem, tāpat kā man, ir savi „kasjaki”. Tad man to bija grūti pieņemt. Tagad jau uz to visu skatos savādāk. Man vispār liekas, ka dzīvē ir jābūt diezgan skaidrai pozīcijai, savādāk tu plūsti.

To arī prasi no savas komandas?

Jā, es esmu diezgan skarbs un prasīgs, bet arī saprotošs. Man gribās, lai cilvēks divus, trīs gadus nostrādājot kļūst par līdzvērtīgu kolēģi ar idejām. Tie arī paliek. Diemžēl ir bijis tā, ka arī pēc šī laika cilvēks neko nav sapratis – ne mūsu funktieri, ne idejas – ka bagāts nav tas , kuram ir daudz naudas, bet gan tas, kas tāds jūtas. Man patīk, ka cilvēks spēj materiālajā laikmetā  normāli pieiet procesiem – citreiz iet labāk, kaut kad ne tik spīdoši, bet galvenais ir process un virzība.

No vienas puses man gribētos, lai uzrodas otrs tāds Raimonds, bet no otras puses –  zinu, ka viņam neizdosies izdarīt tā, kā man to gribētos. Sarežģīti(smejamies)…

Mums jābūt labākajiem un tas ir mūsu princips!

Kāds ir Tavs novēlējums tiem, kuri vēl ceļā uz savu patieso dzīves piepildījumu?

Galvenais ir nemīzt un ieklausīties savā iekšējā balsī!

Intervēja Dace Briede-Zālīte un Linda Upleja