Mārcis Riba “BURGA”
Publikācijas datums: 26.septrmbris, 2013.gads
Intervija ar Mārci Ribu – kroga BURGA izveidotāju un vadītāju
“… ir tā gandarījuma sajūta, ka viss ir izdarīts. Ka ideja ir nostrādājusi. Cilvēki nāk, un Tev ir ko darīt līdz rīta gaismai.”
BURGA ir restorāns, kas atrodas vienā no dārgākajiem Rīgas rajoniem – Dzirnavu iela, pretī Alberta viesnīcai ar turpat esošajām, tūristu iemīļotajām Alberta un Antonijas ielām. Tā kā šajā rajonā esmu pati bieži uzturējusies, esmu redzējusi kā nomainās krogs pēc kroga, bārs pēc bāra… īstās vērtības šeit paliek dažas – vīna bārs “Vīna studija”, pārtikas veikals “Būņas” un turpat esošais krogs “BURGA”.
Man paveicās, ka intervijas diena bija samērā silta un varēju izbaudīt pēdējo pēcpusdienas sauli uz terases. Mārcis man atnesa ļoti labu sausā, sarkanā vīna glāzi ( Lindhorst, 2004.gads. Dienvidāfrikas širāze), un saruna varēja sākties.
Avots: barradar.lv
Kā šobrīd iet biznesam?
No vienas puses ļoti labi, no otras – baigi saspringti, jo mēs tāpat kā visi citi gaidām eiro. Tas varbūt ne tik daudz ietekmē to, kāda būs valūta un cik lielas naudas zīmes, bet gan vairāk tas, ka būs jāpārdrukā visas ēdienkartes. Sākot ar 1.oktobri visas cenas ir jānorāda gan latos, gan eiro, bet sākot ar 1. janvāri atkal viss jāpārdrukā un jābūt norādītam eiro un informatīvi latos, bet no 1. jūlija viss jāpārdrukā, lai būtu norādīts tikai eiro. No vienas puses liekas, ka tā ir tikai manipulācija ar cipariem un karšu pārdrukāšana, patiesībā, tas ir diezgan liels darbs, jo tas ir brīdis, kad arī mēs mainām savu cenu. Mēs, kā krogs, nevaram visu laiku pacelt un nolaist cenu – kādu uzliekam, tāda būs. Ir jāmāk paredzēt kā izmainīsies piegādātāju cenas, kā cenas veidosies šajā nozarē. Nevar ļoti pacelt cenu, bet nevar arī likt par zemu, jo inflācija ietekmē arī mūs. It kā liekas, ka ļoti triviāla lieta – jānorāda cenas arī eiro, bet šajā nozarē tas nav nemaz tik vienkārši.
Kopumā biznesam iet labi. Beidzās vasaras sezona..
Vasara ir aktīvā sezona vai ziema ir aktīvāka sezona?
Visaktīvākā sezona ir pavasaris. Mūsu bārā tas ir izteiktāki labākais laiks. Pavasarī visi ir atkopušies no Ziemassvētku un Jaunā gada izdevumiem, sāk spīdēt pirmā saulīte, un cilvēki grib sēdēt terasē. Tad sākas vasara – atvaļinājumu laiks un ir jābrauc pie vecāsmātes uz laukiem. Rudens sākumā ir rūpes par mācībām, jālaiž bērni uz skolu. Varētu domāt, ka dos ienākumus tas, ka atgriežas studenti, bet mēs vairāk redzam norūpējušos vecākus.
Nav īsti tādas nesezonas. Vienmēr janvāris un februāris ir mazliet sliktāks, bet mēs neesam izteikti klubs, esam ēdināšanas iestāde, un cilvēki nāk pusdienās un vakariņas.
No kura gada BURGA pastāv?
Precīzi neatceros.
Kā, jūs nesviniet savu dzimšanas dienu?
Nu, šogad īsti nesvinējām. Pirmajos gados mēs sēdējām bārā un ar visiem darbiniekiem pasvinējām, bet tagad jau vairs tikai ar pāris investoriem aizejam vakariņās. Tā kā šogad mēs nebijām Latvijā, svinēšanu atcēlām. Bet nu nav tik traki ar manu atmiņu – mēs esam vaļā 3 ar pus gadus. Šī ir 4. vasara.
Avots: restoriga.lv
Kāds ir jūsu noslēpums. Kā tik ilgi izdevies izdzīvot?
Mums patiesībā paveicās. Mēs neviens iepriekš nebijām ar to nodarbojušies. Parādījās telpas, kurās tagad ir BURGA. Pirms tam te bija veikals, tas nozīmē, ka telpās nebija nekā, pat starpsienu. Mēs noriskējām. Paveicās, ka telpas ietrāpījās pareizā vietā, interjeru sanāca izveidot tādu, kurš cilvēkiem patīk un cenu reģions, ar kuru mēs nolēmām strādāt bija ļoti pateicīgs un izdevīgs apkārt esošajai sabiebrībai.
Cik es zinu, šī ēka pieder korporācijai, kurā Tu pats esi, vai ne?
Jā.
Vai tas ir devis atbalstu?
Savā ziņa noteikti. Korporācija nav likusi nekādus šķēršļus, lai gan pati neiesaistās mūsu darbībā. Es ļoti labi pazīstu valdi un saimnieciskās darbības jautājumus var diezgan viegli nokārtot. Viņi ir pretimnākoši. Mūsu attiecības ir korektas un balstītas uz līgumiem, telpas mēs īrējam par diezgan lielu cenu. Reizi gadā sanākam kopā ar korporāciju un notiek karstas diskusijas par to, kādai jābūt nākamā gada īres cenai, bet tā vienmēr ir atbilstoša tirgum.
3 ar pus gadus atpakaļ, kas bija tas grūdiens, ka – jā, jātaisa augšā savs krogs?
Korporācijai bija diezgan slikti ar naudu, jo ēka tika uzcelta ar kredītu, jāmaksā zemes nodoklis, jāuztur ēka. Pirmajā stāvā bija veikals, kuram negāja pārāk labi, it sevišķi sākoties krīzes laikam, jo cilvēki mēbeles vairs tik aktīvi nepirka. Veikals izvācās, palika tukšas telpas. Korporācija mēģināja meklēt īrniekus telpām, bet bija grūti atrast, jo telpās bija jāiegulda līdzekļi, turklāt tās tika izīrētas par relatīvi augstām cenām, jo atrodas pašā centrā. Un krīzes posmā, tas īsti neizdevās. Otrajā stāvā bija ir salons “BBBinnija”, bet tas neienesa tik lielus līdzekļus korporācijai un bija jāizdomā ko iesākt. Situācija nebija spīdoša…
Tevi uzrunāja?
Nu es pats sākumā nebiju pie idejas klāt. Draugs izdomāja, ka tā kā ir tukšās telpas, varētu vērt vaļā bāru. Un es jau ar viņu pirms tam strādāju kopā..
Kur?
Mēs sniedzām juridiskās konsultācijas. Tāpēc šobrīd nopērkot aliņu uz čeka ir rakstīts SIA “Juridiskā prakses un konsultācijas”, jo mēs SIA saglabājām. Sastrādājušies bijām, nu sākām ideju par bāru veidot. Tā nu tagad esam te nonākuši.
Kas ir bijis lielākais izaicinājums, vadot bāru/restorānu? Cilvēkresursu vadīšana, finansiālie jautājumi, ēdienkartes izveidošana vai vīna izvēlēšanās un pasūtīšana…
Es nevarētu teikt, ka kāda no šīm lietām ir liels izaicinājums, drīzāk es to varētu saukt par gandarījumu.
Es ļoti labi atceros, vasaru, kad bijām tikko atvēruši BURGA. Ir svētdienas rīts, un es izeju no bāra un redzu, kā uz ielām izslēdzas gaismas. Es saprotu, ka jau trešo dienu pēc kārtas es redzu kā uz ielas izslēdzas gaismas. Tad ir tā gandarījuma sajūta, ka viss ir izdarīts. Ka ideja ir nostrādājusi. Cilvēki nāk un Tev ir ko darīt līdz rīta gaismai.
Avots: nekrize.lv
Sanāk, ka Tu ne tikai vadi BURGA, bet arī esi visu laiku uz vietas – piestrādā par bārmeni?
Par bārmeni, nekad neesmu strādājis, bet, jā, es esmu ļoti daudz uz vietas.
Kāpēc? Tas ir tiešām nepieciešams vai arī Tev patīk visu kontrolēt un pieskatīt?
Laikam, jā, man ļoti patīk kontrolēt. Man patīk pašam aizslēgt durvis. Ir pagājis kaut kāds laiks, un vairs tas neliekas tik ļoti interesanti, bet man patīk skatīties kā viss notiek – ko dara bārmeņi, viesmīles. Tagad jau mazāk, bet sākumā bija ļoti daudz tādas dienas, kad es ierados agri no rīta un vēlu naktī devos mājās. Kā jau teicu, mēs neviens nebijām ar pieredzi restorānu servisā, un tā bija lieliska iespēja redzēt, kā strādā profesionāli bārmeņi – ko viņi dara, kā dara, ko un kā uzjauc, pašam iemācīties kaut ko no viņiem.
Ja Tu pats nezini kam kā ir jābūt, kā tu vari kontrolēt kvalitāti? Cik viegli ir vadīt lietas, kuras Tu nepārzini?
Es domāju, ka tā ir viena no mūsu panākumu atslēgām. Parasti krogus atver vai nu bijušie bārmeņi vai pavāri. Tad viņi uz savu iestādi skatās ar profesionāļa bārmeņa vai pavāra acīm, pievēršot izteiktu uzmanību šai nozarei krogā. Mums no abām pusēs pamācīja, kā labāk darīt, bet beigās mēs darījām tā, kā pašiem likās pareizi.
Mēs bijām puiši kuriem patika iziet. Bijām apmeklējuši neskaitāmas vietas un paši izdomājuši, kas mums vislabāk patīk. Ne tuvu nezinājām kā izskatīsies pirmā ēdienkarte, to izveidoja pirmā pavāre – mēs paskatījāmies un… būs labi. Virtuvi iekārtoja cilvēki, kuri pārdod iekārtas. Viņi mums prasīja, ko mums vajag, mēs teicām virtuvi, tad nu mums izveidoja virtuvi. Protams, šo gadu laikā esam lietas izmetuši ārā, uzlabojuši, papildinājuši. Bet tas viss ir noticis empīriskā ceļā, nevis mēs jau no sākuma zinājām kā viss būs.
Tas laikam dod to atbildi uz to, kā mēs varam noteikt kvalitāti – mēs zinām kā mēs gribam, lai mūs apkalpo, kā lai bārmenis strādā, kādu mēs gribam ieraudzīt ēdienu, dzērienu, un cik mēs esam galu galā gatavi maksāt par to.
Kā Tu iedvesmo savu darbiniekus? Gandrīz jebkuram darbiniekam pienāk brīdis, kad vairs nav degsme?
Nu mēs neesam strikti. Neierobežojam savus darbiniekus. Kā jau minēju, es pats esmu bieži uz vietas un varu palaist bārmeni ātrāk prom, ja ir jāskrien. Mēs neesam vieta ar baltiem krekliem un melniem priekšautiem. Mēs, kopā ar darbiniekiem paši mēdzam šeit balēties. Tas arī satuvina mūs ar darbiniekiem. Ja cilvēkam pazūd patika pret darbu pavisam, tad viņi iet prom, jo par viesmīļiem un bārmeņiem visu mūžu nestrādāsi.
Ar ko šajā uzņēmumā Tu visvairāk lepojies?
Lepojos sev vai lepojos citiem?
Lepojies sev.
Lepojos sev es izteikti ar to, ka šis laiks ir pagājis, ideja ir nostrādājusi, ka viss joprojām strādā. Ka mēs neesam iekūlušies parādos. To, ka ieguldītā nauda lēnām, bet nāk atpakaļ, paralēli visiem tēriņiem un algām. Visiem, kuri bija investējuši līdzekļus, nauda ir atdota, un ne ar vienu nav sabojātas attiecības. Viss ir nostrādājis. Ne visiem izdodas, bet mums izdevās!
Ja atnāktu tagad jaunietis pie Tevis un pateiktu – es arī tā gribu, es arī gribu savu restorānu. Ko Tu ieteiktu?
Nevērt vaļā restorānu. Joks. Bet ja godīgi, es nesen žurnālā “Klubs” lasīju rakstu par restorānu/bāru atvēršanu. Ideja ir tāda – vai tev tiešām to vajag. Un tas patiesībā ir arī tas svarīgākais jautājums.
Kāpēc Tavuprāt šajā nozarē ir tik svarīgs tāds jautājums. Man vienmēr licies, ka jebkurā nozarē, pirms Tu taisi savu uzņēmumu, ir jābūt pārliecībai ka tiešām tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, vai esmu tam gatavs, jo citādi neizdosies.
Protams, ka jebkurā biznesā tas ir svarīgi, bet atgriežoties pie tā raksta, tur bija ļoti laba ideja, ka tev ir jābūt ļoti uzmanīgam ar naudu, pat mazliet piekasīgam naudas jautājumos. Jo tas viss bāra bizness ir …. Tev jāliek kopā santīmus, un no tā veidojas tava peļņa. Un, ja Tu neesi mazliet skops un neņemies ar neiedomājamiem sīkumiem, tad var būt, ka tas nav tev piemērotākais bizness. Pieņemsim piegādātāji. Visi jau lielākoties piegādā vienu un to pašu, bet tu lielu savu laiku pavadi ar dažādiem piegādātājiem kaulējot cenas. Tev ir visu laiku jāspēlē tā spēle – man Jānis dod par 4 santīmiem gabalā, ja Tu piedāvāsi tikpat, es palikšu pie tevis. Diemžēl, bet šajā biznesā no tā nekur nevar aiziet.
Kā Tu pārdod BURGA? Tu pārdod ēdienu, vai atmosfēru?
Es domāju, ka mūsu gadījumā tā ir vienkāršība, ko var atļauties. Mēs nemēģinām pārdot cilvēkiem neko sarežģītu, vai sarežģītā veidā, par cenu, kuru visi var atļauties.
Jums ir bijušas arī mārketinga aktivitātes?
Avots: stilsbeztabu.lv
Nē. Mēs no šīs lietas ļoti norobežojamies. Uzskatu, ka mums iet pārāk labi, lai šobrīd ieguldītu mārketinga aktivitātēs, bez pārliecības, ka mēs noteikti atgūsim vismaz ieguldīto naudu. Neticu, ka jebkura mārketinga aktivitāte dos taustāmu peļņu, situācijā kad tev iet relatīvi labi un esi relatīvi noslogots.
Relatīvi… Bet vai Tu negribi, lai BURGA ir pilna, ka cilvēki ir gatavi stāvēt garās rindās, lai tiktu iekšā?
Visi jau to grib, bet tas vienmēr ir par kaut kādu cenu. Mēs esam kaut ko izmantojuši, nerunājot par tām muļķībām, kuras internetā rakstītas, kas ir tikai naudas izdošana. Piemēram mēs vienu reizi pirms vairākiem gadiem, pašā sākumā, iesaistījāmies Cherry akcijā. Tu it kā dabū tos cilvēkus, bet viņi jau nāk, tad kad grib, nevis tukšajos laikos, un tas ir loģiski. Cilvēki rīkojas tā kā viņiem ir ērtāk, nevis tā kā esi iztēlojies, ka tev vajag. Un mums ir tā, ka ejošajās stundās krogs ir diezgan pilns, un ja vēl nāk tie par kuponiem, tad viņi aizņemt vietu, bet var teikt netērē naudu. Beigās tu it kā sev iegūsti cilvēkus, tai pat laikā mazliet iegriez sev rokā caur to. Es nevarētu teikt, ka mēs zaudējām toreiz, bet neko daudz nevinnējām arī.
Runājot par citam reklāmas iespējām, es neticu, ka ievietojot bukletā par Rīgu mūsu reklāmu 40 latu vērtībā, mēs iegūsim 40 ārzemniekus, kas ienāks iedzert aliņu – cik ir nepieciešams, lai atpelnītu reklāmu. Mēs jau runājām ar kolēģiem, ka var par 100 latiem uztaisīt 100 rumkolas un izdalīt pirmajiem 100 pretimnākošajiem un atdeve, iespējams, būs lielāka.
Moresales Latvia ar šīm intervijām mēģina arī atrast tādu kā uzdrošināšanās kodu…
Es saprotu, ka Tu ap to visu laiku jautā.
Lai ideja izdotos, protams, ir jāriskē, bet ir jābūt arī tādai kā iekšējai ticībai, ka tas viss izdosies. Jāspēj uz to visu paskatīties, kā uz produktu un uzdot sev jautājumu – vai Tu to nopirksi pats? Jo, ja tu pats šo ideju esi ar tīru sirdi pārliecināts, ka nopirksi – tad uz priekšu! Tas noteikti tad nostrādās!
Kāds ir Tavs mīļākais ēdiens šeit?
Man jau patīk saldie. Piemēram, mēs pārdodam Skrīveru mājas saldējumu, mēs paši arī cepam ļoti labu strūdeli un siera kūku. Tā ir tā lieta, ko man šeit vislabāk patīk ēst.
Interviju veidoja: Marta Jumeja
