Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Linda Baltiņa “TIRGUS GALERIJA”

Publikācijas datums: 10.jūlijā, 2013. gads

Linda Baltiņa

“Nevis nē, bet jā, jo nē, varēs pateikt vienmēr…”

Intervija ar Lindu Baltiņu – “Latvijas Dzelceļš Apsardze” valdes locekli un pārtikas bodītes TIRGUS GALERIJA akcionāri.

Vakar TIRGUS GALERIJA nosvinēja savu 4. dzimšanas dienu. Tikai pirms 4 gadiem portālos un laikrakstos parādījās lieli virsraksti, par to, ka bijusī Rīgas Domes deputāte Linda Baltiņa ir atvērusi veikalu, ieguldot 70 000 latu. Lai kāda tā summa arī nebija, bet vieta ir skaista, gaumīga un ļoti mājīga. Tēju es dzēru, noteikti, no visskaistākās tases, kādu esmu redzējusi Rīgā.

Piektdienas rītā Linda Baltiņa bija atradusi brīvu stundiņu, lai man pastāstītu, par TIRGUS GALERIJU, dzīvi un uzņēmējdarbību.

Tev ir bijusi ļoti liela pieredze vairākās jomās, kas no politikas un lielu uzņēmumu vadīšanas aizveda Tevi līdz apziņai, ka gribi atvērt savu vietu?

Jāsāk mazliet skatīties  atpakaļ. Sociālisma gadu beigas, kad Latvija beidzot atguva savu brīvību, bija ļoti interesants laiks. Cilvēki, kuri tajā laikā saņēmu labu izglītību, vēl nezināja ko īsti ar to iesākt, jo nebija dotas iespējas pilnvērtīgi attīstīties biznesa jomā. Es zināju savu mērķi  – pietiekoši normāli dzīvot un neknapināties, jo to es jau biju izbaudījusi.

Pabeidzot ļoti labu vidusskolu, ar ko es lepojos – 50. Vidusskolu (šobrīd pārdēvēta par Rīgas Centra humanitāro vidusskolu), es uzreiz iestājos augstskolā. Izglītība ir jau uzreiz viens no veiksmes pamatiem. Pēc dabas esmu ļoti enerģiska, patriotiska un zinātkāra, arī pietiekoši asa, kas atkal daudziem ļoti nepatīk . Es vienmēr aktīvi iesaistos visos procesos. Nevis nē, bet jā, jo nē varēs pateikt vienmēr. Sāka parādīties viens pēc otra piedāvājumi, kurus es pieņēmu, vēl paralēli mācoties.

Man nav tādas prasības pret dzīvi, kādas mūsdienās ir ļoti daudziem jauniešiem – pirmkārt, kas man par to būs, tad es darīšu. Man  bija otrādāk ir  – es darīšu, un tad gan jau veiksme mani atradīs.

Bet tā pieredze, ko sniedz vadīšana ir neaizstājama. Es esmu vadījusi ļoti lielus uzņēmumus. 27 gados sāku vadīt “Latgales priekšpilsētas pārvaldi”, toreiz aptuveni 17 nodaļas ar ļoti lielu darbinieku skaitu.  Pēc tam es esmu bijusi arī Rīgas domes deputāte, un es lepojos ar visos darbos pavadīto laiku. Es esmu vadījusi tik lielu un unikālu uzņēmumu kā “Pasažieru Vilciens”. Tur man bija gandrīz 3 ar pusi tūkstoši darbinieki. Es šo uzņēmumu izvedu 8 gadus līdz situācijai, kad ir beidzot sanācis ievest Eiropas finansējumu vilcienu iegādei. Dzīve mēdz izstrādāt ļaunus jokus. Ja Tu dzīvē visu laiku uzvari, ir kādreiz jāmāk arī zaudēt. Un tā šāds zaudējums skāra arī mani.

Tas bija brīdis manā, dzīvē kad bija jāizvērtē – daru vai nedaru. Diemžēl, tas iekrita arī ar lielo krīzi 2008., 2009. gadu. Man bija viss vēlreiz no sākuma jāpierāda. Un, tā kā man bija zināšanas par uzņēmējdarbību, es izdomāju, ka ir jādara.  Es esmu savā būtībā liels patriots. Redzēju, kā daudzi man pazīstami jaunieši aizbrauc prom. Ļoti daudzi, kuri aizbrauca, bija gudri un ar ļoti labu izglītību, un visi neatgriezīsies atpakaļ. Man bija kaut kas jārada.

Sākām visu darīt vissliktākajā laikā – kredītus nedeva, viss bija pašu finansēts, pareizāk sakot, meita pārdeva savu dzīvokli un ielika biznesā. Grūti bija.

Ja man jautā, kāpēc gribēju atvērt pārtikas veikalu, jāsaka, ka man gribējās izcelt to ražošanu, kas ir Latvijā. Mums bija telpu uzkopšana, un arī kuģu apgāde ar pārtiku. Mēs iepazināmies ar fantastiskiem ārzemniekiem, kuri neizvēlējās sasaldētu, lētu,  vecu produkciju, bet svaigu, kvalitatīvu un gardu produkciju, kas ir ražota Latvijā.

Tā nu man 4 TIRGUS GALERIJAS darbības gadu laikā, kopā ar jauniešiem sanāca būtiski palielināt šīs vietai ienākumus, salīdzinot ar to, kā bija pašā sākumā. Tas ir bijis ļoti interesanti – mācīt jauniešiem uzņēmējdarbību, un daudz ko pašai mācīties.

Kāds priekšstats Tev ir radies par esošo situāciju uzņēmējdarbības jomā?

Par mazo uzņēmējdarbību man ir radies gan labs, gan ne tik labs priekšstats.

Man liekas ļoti jocīgi, ka mēs veidojam dažādas atbalsta programmas, bet ar mazu finansējumu  3-10 tūkstoši. Vienmēr jāatceras – maza nauda taisīs mazu naudu, bet liela nauda – lielu. Ko mēs uzliekam par mērķi? Vai mēs gribam knapināties, vai mēs gribam arī kaut ko pelnīt paši. Bet pirmie 10 gadi ir jāgrauž ar zobiem asfalts, un tikai tad var sākt  skatīties, kas notiek.

Svarīgs ir arī veiksmes moments, jo kādu gan ražošanu var uzsākt ar 3-10 tūkstošiem? Un vēl ir viens jautājums – ir jābūt kaut kādām zināšanām uzņēmējdarbības jomā. Tas ir labi, ka notiek uzņēmējdarbības apmācības, ka to naudu var dabūt tikai, kad ir iziets apmācības process, jo visi jau gribam kļūt par uzņēmējiem, bet ne visiem tas ir dots.

Lai sasniegtu ir vajadzīgas labas īpašības, un šajā jomā ir vajadzīgas spējas blefot.

Blefot?

Jā, jo Tev bieži ir jānotic tam, ko Tu pats runā. Jo ja Tu pats sev netici, kā lai otrs Tev notic? To jau acīs var izlasīt!

Kas Tavuprāt būtu jāmaina?

Valstiski ir jāattīsta mazā un vidējā uzņēmējdarbība. It īpaši tādā valstī, kā mūsu, jo tas noņem sociālo spriedzi. Cilvēkam ir darbs, nodarbošanās, un viņam nenesas prāts uz citiem  nedarbiem. Tāpēc ir vajadzīga laba izglītība. Būsim godīgi – kādu projektu Tu vari uzrakstīt, ja Tev nav finansista zināšanas, bet tur atkal ir jāiegulda nauda. Tātad, ja Tev kabatā nav neviens santīms, Tu kā uzņēmējs sākt praktiski nevari.

Latvijas uzņēmēji ir ļoti apbrīnojami labā nozīmē. Es dziļi noliecu galvu priekšā jebkuram uzņēmējam. Par to darbu ko viņš dara. Tomēr mums latviešiem ir saknē jāmaina domāšana. Kā tad veidojās valsts budžets, kas ir tie maksātāji. Kad mēs to sapratīsim, tad daudz kas mainīsies. Cilvēki vairāk novērtēs uzņēmējus. Sākot strādāt ar uzņēmējdarbību, es tik daudz punus dabūju!

Tie (grūtākie) ir pirmie desmit gadi. Plusi ir tas, ka Tu veido savu darba laiku. Jo uzņēmēja priekšrocība ir tāda, ka viņš riskē ar savu naudu un veselību, toties var plānot plāno savu darba laiku. Kā grib tā dara. Bet viņam nav tā kā valsts dienesta darbiniekiem, kuriem vienā datumā ir nauda, jo tuvojoties datumiem, kad ir jāmaksā visi nodokļi un algas, ir stipri tramīga situācija, kā tos maksājumus nodrošināt.  Un Tu turpini vēl mācīt tos cilvēkus.

Ir jābūt pieejamiem lieliem apgrozāmajiem līdzekļiem. It sevišķi pārtikas biznesā, jo ir jāveido tīkli. Mums tādi sākumā nebija, un mēs sākām buksēt. Un atkal, Tev vienā dienā var uzlikt konta arestu un naudas nav, un nevar samaksāt piegādātājiem. Patiesībā, Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir pilnīgi vienalga, par to, kā uzņēmumam klājas. Nodokļi, tāpat kā nāve, ir neizbēgami. Priekš VID „ nodokļu maksātājs” ir pilnīgi tukši vārdi. Ja es tagad būtu kādā vadošā amatā, es pieņemtu darbā tikai tos cilvēkus, kuri būtu ieguvuši vai zaudējuši kādu latu. Abos gadījumos (gan ieguvuma, gan zaudējuma gadījumā), viņam būtu pieredze un zināšanas privātajā biznesā.

Runājot kā akcionāre  šajā uzņēmumā, ja es izdomāšu atgriezties politikā, privātā uzņēmējdarbība ir jāizbeidz tūlīt, tajā brīdī.

Kāpēc to nevar apvienot?

Tev būs ļoti daudz labvēļu un nelabvēļu. Nāks daudz un dažādas pārbaudes, lai Tavu uzņēmējdarbību „iegāztu”. Patiesībā politiķim ir jābūt zinošam un situētam. Viņam ir jāizprot naudas vērtība.

Bet, lai politiķis būtu situēts, viņam ir jābūt vai nu blakus ienākumiem, vai arī lielai algai, ne?

Jā, bet mēs līdz tam vēl izaugsim. Mēs vēl savā ziņā esam jauna valsts, kura ir piedzīvojusi ļoti interesantu vēsturi. Mana paaudze ir izgājusi sociālismu, trako pārejas posmu ar visiem reketieriem un bandītiem, pēc tam Latvijas brīvvalsts emocijas, kad gājām ar pastaliņām un dziedājām, jo mums nevajadzēja nekādus energoresursus, ka tik brīvība valstī. Tad tās emocija noplaka, iestājās Latvijas un arī pasaules krīze, kura vēl nav beigusies un labu brīdi nebeigsies. Bet mēs iesim uz priekšu un iemācīsimies, un sniegsim  pieredzi jaunajai paaudzei.

Šobrīd var gadīties, ka Tu kā mazais uzņēmējs esi nomaksājis visus nodokļus, energoresursus visiem darbiniekiem algas, Tu apskaties, ka Tev pašam nekas pāri nepaliek, tad to var uztvert kā darbu-hobiju.

Bet nevarētu teikt, ka viss ir bijis tikai slikti. Šī pieredze man ir kā trešā izglītība, proti, esmu arī daudz ieguvusi. Esmu ieguvusi mazās un vidējās uzņēmējdarbības prasmes. Vēl papildus esmu iemācījusies komunikācijas. Kā arī izbaudījusi ārprātīgu cilvēku naidu.

Kāpēc  naidu?

Cilvēki jau nepriecājas par to, ka Tev kaut kas sanāk. Kad veido projektu un vajag iegūt mājas iedzīvotāju atļauju, būs vismaz viens, kuram viss riebsies, un viņš Tev negribēs palīdzēt. Tajā pašā laikā es gribētu atgādināt, ka ir arī ļoti daudz labu lietu. Kad man tika izteikts piedāvājums  pāriet un atkal sākt vadīt lielu uzņēmumu, tad es aizgāju ar jau citādāku skatījumu.

Ir svarīgi, lai Latvijā iekšēji mēs sāktu ražot, lai mēs ražotu dabīgos, ekoloģiskos saldējumus un sulas – kaut vai labas tomātu sulas. Es esmu izbraukājusi fermas. Latvijā ir tik daudz cilvēku, ar kuriem var lepoties. Viņi cīnās, lai tiktu tirgū. Mēs („Tirgus Galerija”) esam sava veida Latvijas seja. Pie mums sāk braukt ļoti daudz ārzemnieku. Ārzemnieks gan nav tas lielākais patērētājs, viņš tikai padzer kafiju.

Kas vēl ir tas labais, ko ir nesusi TIRGUS GALERIJA?

Radot šo biznesu, mēs arī visiem jaunajiem darbiniekiem mācījām, kas no biznesa loģikas nav pareizi, bet no mūsu pašu loģikas bija pareizi. Mēs piedomājām par katru nieciņu, sākot ar kafiju, ar katru mēbelīti. Mēs gaidām klientus un katru mīlam – mēs parādam savu attieksmi. Man bija liels gandarījums, kad sestdien no rīta, man, esot veikalā, klāt pienāk kundzīte, kas vēlas vai nu balzāmu vai vīnu, un es varu to pasniegt skaistā glāzītē.

Pastarpināti, tā vai citādi, mēs dodam ļoti daudziem cilvēkiem darbu. Mēs, piemēram, esam attīstījuši vienu  Latvijas lauku kūku ražotni. Sākumā tur strādāja viens cilvēks, bet tagad –  septiņi. Mums ir arī fantastiski piegādātāji Ventspilī – siera ražotne “Vītolbergs”. Mēs bijām pirmais veikals, kas sāka tirgot un prezentēt viņu preci. Viņi nāk pie mums, jo mums ir savi bonusi, piemēram, personīgā komunikācija.

 

Visi sūdzas par nodokļu politiku Latvijā, kāds ir Tavs viedoklis?

Ja runājam par nodokļu sistēmu, citās valstīs nodokļi ir daudz lielāki, bet mēs līdz tam vēl neesam izauguši. Mēs tikai kā mazi klauniņi lecam pakaļ visiem ārējiem norādījumiem, bet neprotam paskaidrot, kāpēc to darām. Mums ir vajadzīga cita nodokļu politika – ir jāsamazina nodokļu likme, taču tā ir dzelžaini jāiekasē.

Tu minēji, ka esi bijusi vairākās vietās vadītāja, bet kāda ir Tev bijusi pieredze ar saviem vadītājiem?

Mans liktenis ir tāds, ka man gadījās ļoti labi vadītāji. Jo vadītājs ir nākamais aiz izglītības. Gudrs vadītājs, zinošs, kurš visus savus darbiniekus cenšas padarīt gudrākus, pat par sevi kādā jomā, ir labs vadītājs. Viņam ļoti labi veiksies.

Vadītājam jābūt ļoti daudz parametriem. Izglītībai, profesionalitātei, vēlmei šo darbu darīt un veselībai. Vēl viena ļoti svarīga lieta ir ārējais tēls. Ir svarīgi, kā cilvēks izskatās – vai viņš ir pievilcīgs un ārēji pieņemams, vai nē.  Vadītājs vada dzīvus cilvēkus, un tā ir daudz lielāka atbildība, kā vadīt finansu plūsmu.

Ja Tu varētu TIRGUS GALERIJU attīstīt vēlreiz, vai Tu to darītu?

Nē.

Kāpēc?

Pirmkārt, laikam, jau varētu ļaut tiem jauniešiem aizbraukt. Varbūt viņi atgrieztos. Tu nevari būt par spundi visiem caurumiem. Es varēju nestrādāt – atpūsties un pēc tam meklēt šos jaunos izaicinājumus. Katrā gadījumā es nebūtu tik lielas investīcijas ieguldījusi uzņēmējdarbībā.

Pienāca krīzes laiks, un tomēr Tu uzdrošinājies un pārvarēji bailes riskēt. Kas Tevi uz to mudināja?

Es gribu būt brīva un neatkarīga, gribu dzīvot pati ar savu naudu un negribu neko nevienam lūgt un prasīt. Es zinu, ka man ir izcila galva un zināšanas. Iespējams, man bija jāpierāda sev to atkal, jāpierāda, ko es varu vai nevaru izdarīt. Daudzi prognozēja, ka es vairāk par pusgadu neizturēšu. Bet mēs esam nosvinējuši jau 4 gadu jubileju. Pirmos desmit gadus ar zobiem jāgrauž asfaltu. Es šo teicienu gribu uzsvērt, lai gan tas nav mans – es to dzirdēju no viena ļoti nopietna uzņēmēja. Cits jautājums ir tas, ko es izdarīšu pēc tam, vēlāk.

Šodien es varu brīvi runāt un orientēties ļoti daudzos jautājumos, jo es jau balstos uz savām zināšanām, saviem plusiem un mīnusiem nevis uz citu stāstītā viedokļa.

Lielākais kaifs ir tie mani pircēji, kas ienāk un saka, ka šeit ir sava aura, kur vecāki nāk, lai atstātu bērniem dzīvokļa atslēgas vai dokumentus.

Vai Tu ieteiktu citiem latviešiem riskēt un uzsākt savu biznesu?

Jā, to es ieteiktu, bet ir skarbi jāapzinās esošā situācija. Es esmu iepazinusies ar daudz jauniešiem. Viņi paši sāk remontēt riteņus, meitenes aiziet mācīties par manikīrēm un pedikīrēm. Vispirms viņi nodrošina savas vajadzības un tad solīti pa solītim iet tālāk.

Es arī biju aizgājusi uz lekcijām par uzņēmējdarbību, kur viņiem ir sieviešu organizācija. Es  piedalījos viņu seminārā. Man daudzi ir lūguši pakonsultēt, kāpēc darīt tā vai šitā, kā iet tālāk, bet es to paturu pie sevis, jo negribu stāstīt. Protams, ka būtu prātīgi veidot šo tīklu tālāk, bet latvietim nav naudas. Nauda ir krievu tautības cilvēkiem. Ir ļoti maz īsti latvisku uzņēmēju, kas tiešām paši ar savu talantu strādā. Lielākā nauda nāk tad, kad valsts ceļas un tad, kad valsts brūk. Šajos brīžos izveidojas šķiras – ir ļoti daudz bagāto un daudz nabago. Karš ir tas pats bizness – nežēlīgs, asiņains, ārprātīgs, bet bizness. Arī politika ir nopietns bizness. Politika ir šahs, bizness ir tikai dambrete.

Ko Tu ieteiktu latvietim šajā laikā, kad mēs lēni rāpjamies ārā no krīzes?

Ne tikai latvietim – jebkuram jaunietim ir jāmācās no iepriekšējās pieredzes. Pirmkārt –  izglītība, taču ir rūpīgi jāizvēlas skola. Ļoti daudzas skolas savu prestižu ir zaudējušas. Augstskolās vairs nav prakses vietu. Ir jādomā, kur ir labi pasniedzēji, prakse un sadarbība. Ja Tu nevari atrast darbu, šī pieredze un nauda ir jāved atpakaļ uz mājām. Ir jāmeklē sakari, jākomunicē un jāpiekrīt pat tad, ja Tev sākumā piedāvās tikai tīrīt telpas. Pierādi, ka Tu tīri labi un kārtīgi. Pieņem visu! Kad Tevi pamanīs, ja Tu būsi izrādījis centību un attieksmi. Neprasi, lai Tev par aizvietošanu piemaksā, nesaki, ka to Tu darīsi un to nedarīsi. Labs vadītājs uzreiz pamana labus darbiniekus un dod iespēju rāpties augstāk.

Izglītības sistēmas apmaksa ir ļoti grūta, bet vajag meklēt darba devējus, kas, iespējams, var nākt talkā un atrast iespējas. Cilvēkam ir dota mēle, lai viņš runātu. Nevienam nav telepātijas spēju uzminēt, kas notiek Tavā galvā. Ej un saki! Divas puses sēž, runājas un atrisina problēmu. Iesākumam es ieteiktu atvērt savu maciņu un paskatīties, cik Tev ir naudas. Nepaļauties un neņemt bankas kredītu. Tas ir pats pēdējais, ko darīt. Tad jau labāk ir meklēt investorus. Bankas interesē tikai iespēja nopelnīt. Latvijā pašlaik ir tikai “Citadele” ko var nosaukt par īstu banku, un arī tā var drīz vairs nebūt. Naudai jāpaliek Latvijā, mājās, ģimenē, tāpēc naudu vajadzētu turēt tikai Citadelē. Tikai liela nauda taisa lielu naudu.

Ir jāsaprot, ko Tu vari darīt, ko Tu māki: vai Tu adi zeķes, cep kūkas, ražo alu… Man patika projekts, kur kāds jauns puisis sāka ražot koka rāmīšus brillēm. Ja Tu zini un Tev liekas, ka Tu gribi un vari, tad uz priekšu! Pirmie desmit gadi būs tie grūtākie , bet pēc tam būs ļoti labi. Visu vajag darīt ar mīlestību un ar attieksmi. Nauda nāk ar mīlestību un attieksmi. Tam, ko Tu dari, ir jāpatīk. Ja Tev patīk remontēt riteņus, sāc ar mazu darbnīciņu. Sasniegumi  prasa laiku, darbu un attieksmi.

Interviju veidoja: Marta Jumeja

 

 

 

FaceBook Twitter