Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Linards Liberts “SULA”

Publikācijas datums: 12.marts, 2013.

„Visu atspēko sajūta, kad šampanietis ir gatavs, un pudele tiek taisīta vaļā ar paukšķi. Vislielākais gandarījums ir tas, ka cilvēkiem garšo”

liberts_pie_koka

Tuvojoties sulu mēnesim, uz sarunu par azartiskām un dzīvotspējīgām idejām esam aicinājuši  Linardu Libertu – uzņēmuma “Sula” īpašnieku. Viņa vārds daudziem no mums asociējas ar bērziem, bērza sulas vīnu un šampanieti. Tie, kuri vēl nav nobaudījuši šos dzirkstošos, bioloģiskos bērza sulas produktus, aicinām to izdarīt. Nebūsiet vīlušies! Pateicoties Linardam šodien Ikšķilē ir slavens tūrisma objekts – Libertu vīna pagrabs. Viņš ir jauns, uzņēmīgs, atraktīvs un dzīvespriecīgs uzņēmējs, kura stāstos ir patīkami klausīties. Runājam par neierasto, savādāko un tajā pat laikā vienkāršo.

Vai esat savas dzīves plānotājs, vai vairāk ļaujaties notikumu gaitai un pašplūsmai?

Es visam ļaujos un īpaši neko neplānoju – vienkārši daru. Ja mani kaut kas aizrauj, parādās kaut kas jauns vai transformējas, es darbojos. Ir cilvēki, kuri tikai runā un plāno kaut ko darīt, bet tā arī nekad reāli nesāk darīt. Ja man rodas kāda laba ideja, es to piefiksēju. Man mājās ir īpašs ideju fails, kurā šobrīd ir apmēram trīsdesmit ideju. Katrai idejai pēc laika klāt pierakstu tās statusu – realizēta, nerealizēta vai atmesta. Tādā veidā savas idejas novērtēju no šodienas skatu punkta.

Reiz kādā intervijā minējāt, ka idejai nevajag būt sevišķi inovatīvai un pārgudrai. Kādai tad īsti jābūt idejai, lai tā būtu dzīvot spējīga un pārtaptu par biznesu?

Tā ir jebkura ideja, kas aizrauj. Protams, var mehāniski kaut ko nokopēt, atdarināt un skatīties kā dara cits, mēģinot izdarīt labāk. Tomēr labāk, ja ideja pašu aizrauj. Man šķiet, ka liela daļa algotu darbinieku neaizraujas ar sava darba devēja idejām. Viņiem iešana uz darbu ir kā slogs, jo priekšnieks ir sliktais, kurš nemaksā vēlamo algu. Cilvēki bieži vien neaizdomājas, ka viņi ir tie, kuri iet uz šo darbu un saņem šo algu. Iespējams viss būtu citādi, ja viņi paši mainītu sevi.  Būtiska ir arī idejas izpēte. Piemēram, viena no manām idejām bija žāvētu mēslu ražošana, kas mani aizrāva. Es sāku par to interesēties, veicu izpēti un pat atradu iekārtas, kas varētu mēslus žāvēt. Taču, veicot aprēķinus un padziļinātu analīzi, pārdomāju. Ar šo ideju dzīvoju vairākus mēnešus līdz sapratu, ka man to nevajag, ideju nerealizēšu. Esmu apstājies pie vīna ražošanas. Šobrīd man ir brīnišķīga stabilitātes sajūta, nav jābaidās, un process virzās uz priekšu.

Pēc augstskolas absolvēšanas izveidojāt IU “Liberta Lieta” un sākāt tirgot bērzu slotas. Kas Jūs pamudināja uz šādu ideju – tirgot tieši bērzu slotas?

Tagad, atskatoties uz to pēc gadiem, varu teikt, ka tas bija mans aicinājums. Toreiz tas tā vienkārši sanāca, ka netīšām sāku tirgot bērzu slotas. Kad sāc ar kaut ko tik vienkāršu, visi par tevi iesmīn. Atminos, ka sākumā cilvēki teica: „Kāpēc man pirkt slotas par latu, ja es varu sasiet tās pats?” Sapratu, ka tādus cilvēkus nevajag klausīties – vienkārši vajag darīt! Tā kā desmit gadus dienu no dienas esmu ar bērziem, sāku skatīties uz lietām savādāk. Aicinājums atnāca pie manis bez speciālas piedomāšanas. Man nebija nepieciešami finansiāli ieguldījumi, tikai vajadzēja vasarā nedaudz sagatavoties. Vienīgās izmaksas bija transporta izmaksas, aizbraucot uz mežu pakaļ bērzu slotām un vēlāk aizvedot tās uz veikaliem.

Vai varat ieteikt jauniem uzņēmējiem, kuriem nav sākuma kapitāla,  sākt ar kaut ko tik vienkāršu?

Jā, lai sāktu darboties. Tāds arī man bija pats sākums. Ja ir miljons, tad uztaisīt biznesu nav nekādu problēmu. Māksla ir izveidot biznesu nosacīti no nekā – ar savu ideju un nelieliem resursiem. Man ir bijuši uzņēmumi, kuros esmu guldījis un guldījis resursus, bet tie ir nogājuši pa burbuli. Nauda absolūti nav tas svarīgākais. Daudzi saka: „Man nav naudas, nav investoru – man nekas nesanāks!” Tādejādi jau pašā sākumā noskaņo sevi neveiksmei. Es tā viss nesaku! Uzskatu, ja ideja tevi aizrauj un ar šo ideju vēl kādu aizrausi, tad nauda noteikti atradīsies!

Jums bija vairāki biznesi, kas saistīti ar tirdzniecību – dzīvnieku aksesuāru importēšana, kompānijas “Intex” preču realizācija. Tādejādi ieguvāt diezgan lielu pieredzi pārdošanā.

Es pats biju darītājs, pats importēju šīs preces no ražotāja. Man nebija priekšnieka, kurš noteiktu, cik un ko vajag pārdot. Salīdzinoši man bija ļoti brīvs darba režīms. Jo es vairāk pārdevu, jo man bija labāk. Es to visu ņēmu viegli un ar prieku! Protams, ka pieredze rodas, ja dari kādu lietu gadu no gada. Lai gan ir cilvēki, kuriem nepiestāv tirgot un kuriem to arī nemaz nevajag darīt. Vajag darīt to, kas padodas!

liberts_pagrabaa_galds

Pirms vairāk kā diviem gadiem atgriezāties pie savas sirdslietas – bērziem, no tirdzniecības – pie ražošanas. 2011. gadā nodibinājāt uzņēmumu „Sula” un sākāt ražot bērza sulas produktus. Pastāstiet, kā nonācāt no idejas līdz biznesa realizācijai?

Ideja atkal bija pavisam nejauša. Savācu bērza sulas, un tad bija jādomā, ko ar tām darīt. Ražot man ir gribējies no pirmās dienas. Jebkurā gadījumā ir patīkami būt pirmajam, kuru ciena kā ražotāju. Sākumā, kad kādam stāstīju, ka vākšu bērzu sulas, visi brīnījās un teica, ka to taču katrs dara pats – neviens tur nesaskatīja biznesa potenciālu. Cilvēki saprot, ka bērza sulas dzert ir veselīgi. Pavasarī mēs tās padzeram, tad aizmirstam un ejam tālāk sēņot vai sauļoties. Šinī gadījumā vajag uz vienkāršām lietām paskatīties savādāk. Tādu lietu ir miljoniem un tūkstošiem, bet mēs tās ikdienā nepamanām. Mēs, piemēram, paskatāmies uz vistas olu un saskatām tajā vienīgi olu, bet kāds uzņēmējs tajā saskata daudz ko vairāk. Līdz ar to ir jāmēģina saskatīt vienkāršās lietās kaut kas citādāks. Tā mēs no bērza sulas sākām ražot sīrupu, limonādi un bērzu sulas vīnu, savukārt no izraudzēta bērzu sulas vīna gatavojam bērzu sulu putojošo vīnu.

Kurā brīdī šī ideja sāka darboties jau biznesa līmenī?

Pirmajā gadā es tikai eksperimentēju, otrajā – sākās jau bizness.

Pastāstiet, kādus pirmos soļus veicāt, lai izveidotu bērza sulas ražotni, atrastu klientus, iepazīstinātu ar savu produkciju, tālāk to realizētu tirgū un iznestu savu vārdu – Liberti?

Tad, kad es to darīju, viss notika pavisam dabiski. Pirmais bija produkts. Kādam stāstīt, ka tev varētu būt kaut kad bērza sulas vīns, sīrups, limonāde vai kas cits, būtu bezjēdzīgi, ja tev tā vēl nav. Tādēļ vispirms ir jāpadara savs mājas darbs – jārada produkts un jāiet uz risku. Tad, kad produkts ir piedāvāts, tikai tad var redzēt, vai tas kādu interesē vai nē. Pirmais solis ir uztaisīt produktu, tad sākt strādāt ar tiem cilvēkiem, kuriem tas varētu interesēt. Piemēram, es parādīju sevi Kalnciema ielas tirdziņā, kur iepērkas vairāki potenciālie klienti. Tālāk jau tas process aiziet pats no sevis.

Kā Jūs raksturotu savu potenciālo klientu?

Mūsu klients ir cilvēks, kurš primāri meklē kaut ko neparastu, savdabīgu. Atgriežas vairāk tādi cilvēki, kuri ir sevi cienoši un meklē kaut ko savādāku. Esmu vienīgais no visiem trīsdesmit vīndariem, kurš ir reģistrējies kā bioloģiskais vīndaris. Tas nozīmē, ka netiek pievienotas nekādas ķīmiskas vielas. Pasaulē vīnu industrija ir viena no ķimizētākajām industrijām aiz sadzīves ķīmija. Cilvēks mūsdienu trakajā pasaulē grib kaut ko dabīgu, ne indīgu.

Cik sarežģīti vai vienkārši ir iegūt šādu bioloģisko sertifikātu?

Latvijā ir ierasts stereotips, ka “papīru lietas” ir ļoti sarežģītas; uzņēmumu nodibināt ir ļoti sarežģīti. Kurš to parasti saka? Cilvēki, kuri nekad neko nav mēģinājuši. Esmu vairākus uzņēmumus gan dibinājis, gan pārdevis. Viss ir izdarāms, ja dari atbilstoši tam, ko no tevis prasa. Varbūt dažreiz tas ir pārspīlēti, bet tā nav tā grūtākā lieta.

Ko Jūs darījāt, lai atrastu cilvēkus, kuriem varētu interesēt bērzu sulas produkcija?

Mēs nedarījām pilnīgi neko un speciāli klientus nemeklējām. Ja sāktu meklēt, tad man sāktu diktēt noteikumus. Ja nevienu nemeklē, tad vari atļauties sēdēt savā plauktā, dalīties savā priekā ar citiem. Šādā gadījumā nevienam nav jāpazemojas. Ja sāc pazemoties, tad ir cena zemē, apjoms liels un jēgas nekādas. Pirmais produkts no bērza sulas bija sīrups. Tolaik uzrakstīju Mārtiņam Rītiņam portālā draugiem.lv un pajautāju, vai tas viņu varētu interesēt. Es viņu nepazinu, tikai zināju, ka viņš vada labāko restorānu. Mārtiņš man atrakstīja, ka tas viņu interesē, lai tik vedu sīrupu degustēt. Aizvedu viņam savu produktu, un viņam radās interese. Tas man bija kā āķis lūpā.. Atminos, ka bērza vīna pudeles dizains arī sanāca ļoti veiksmīgs, un Kalnciema ielas tirdziņā man to vīnu kā ļoti labi pirk. Es biju apstulbis no prieka, ka cilvēkus bērza sulas vīns vispār tā interesē. Vēlāk arī dažādi veikali sāka man zvanīt un interesēties par bērza sulām. Viss notika pats no sevis.

liberts_pudele_sniegaa

Pastāstiet, kā tapa pudeļu dizains un iepakojums?

Bieži vien vienīgais, iespējami lētākais risinājums kļūst par labāko. Sākotnēju līmēju caurspīdīgas uzlīmes ar zeltu un sudrabu, kas tobrīd bija viens no ātrākajiem un arī lētākajiem risinājumiem. Tikai pēc tam sapratu, ka tieši tas man ir vajadzīgs, lai šīs pudeles izceltos uz citu fona. Cilvēkiem bieži vien sākotnēji šķiet, ka uz pudeles nekas nav rakstīts. Tikai tad, kad ieskatās, izrādās ir gan. Tieši tāda pati ir arī bērza sula – tikpat gaisīga, viegla un caurspīdīga. Tādēļ tāda ir arī mana bērza sulas vīna pudele.

Šobrīd nobaudāms bērzu sulas šampanietis. Kā radās ideja par šampanieša ražošanu?

Ideja par šampanieti man bija jau pašā sākumā. Kad nolēmu raudzēt vīnu, sapratu – gribu uztaisīt vēl arī kaut ko ļoti svinīgu – putojošo vīnu. Latvijā vīnogas īsti labi neaug, bet priecāties mums patīk. Mēs gribam svinēt 18. novembri, Jauno gadu, apaļas jubilejas vai kāzu dienas tā sulīgi un ļoti latviski. Izdomāju, ka no vīna varētu taisīt dzirkstošo vīnu pēc klasiskas Šampaņas metodes, kad produkts raudzējas pudelē lēni, bez steigas un nekas mākslīgs netiek pievienots. Šis process ilgst vairāk kā gadu. Tagad man top tikai trešā šampanieša porcija. Šogad likšu nākamo.

Kas ir tas īpašais Libertu bērzu sulas šampanietī?

Īpašais ir tas, ka vislabākais bērza sulas vīns un šampanietis ir jāgatavo no svaigas bērza sulas. Tikko sula tiek atvesta no meža, tā tūlīt tiek lieta mucās un raudzēta par vīnu. Kad vīns izrūgst, tas tiek liets pudelēs otrreizējai rūgšanai, pievienojot Šampaņas raugu. Nākamā īpašā lieta – nesteidzība. Šampanietis top nesteidzīgi, novietots vēsā pagrabā. Piemēram, pagājušajos Ziemassvētkos man pat pietrūka šampanieša. Tas, ka man pagrabā stāv šampanietis, nenozīmē, ka varu to korķēt vaļā, kad vien ir tam pircējs. Šampanietis būs gatavs vēlāk un jābūt pacietīgam. Baudu, izgaršojot laiku, kamēr tas gatavojas. Man patīk gala produkts un brīdis, kad svētkos varu atšaut vaļā to pudeli, kas pagrabā ir bijusi sen, sen, un beidzot nu tā ir gatava.

Vai Latvijā Jums ir līdzvērtīgs konkurents?

Latvijā ir apmēram trīsdesmit mazo vīndaru. Viņi rudenī novāc ogas, augļus izspiež sulu, ieliek mucā un uz Ziemassvētkiem viņiem vīns ir gatavs. Šampanieti domāju masveidā neviens netaisīs, jo tas ir pārāk sarežģīts process. Katra pudele ir īpaši ik pa laikam jāpagroza – tās ir zināšanas. Izņēmums ir man labi pazīstams kolēģis – vīndaris Ogrē, kurš arī piekopj šādu klasisko metodi. Viņš raudzē rabarberu šampanieti. Tas ir diezgan sarežģīti, ārkārtīgi laika ietilpīgi, un gala produkts sanāk dārgāks kā vienkāršs vīns. Lai gan to visu atspēko sajūta, kad šampanietis ir gatavs, un pudele tiek taisīta vaļā ar paukšķi. Tas ir fantastiski! Vislielākais gandarījums ir tas, ka cilvēkiem garšo.

liberts_pagrabaaa

Kāds ir Jūsu darbības mērķis?

Mērķis ir būt ļoti patstāvīgam savos lēmumos nevis apjomos. Bērzu sulas vīnu vai šampanieti nevar izvērst kā masu produktu. Piedāvātais produkts ir tik daudz, cik tas ir saražots un gatavs realizācijai, ne vairāk un ne mazāk. Piemēram, ja klients būs Kalnciema ielas tirdziņā agri no rīta, tad viņš dabūs šampanieti. Ja klients ieradīsies divos pa dienu, iespējams viņš to vairs nedabūs pat tad, ja būtu visbagātākais un gatavs maksāt vairāk par citiem. Sajūta vienmēr ir patīkama, kad cilvēki mani meklē. Vai tas tā turpināsies mūžīgi? Nezinu. Domāju, ka pēc tam būs cits līmenis – radīsies man bauda par to, ka produkciju pērk kaut kādā noteiktā apjomā.

Šī gada februārī ar bio bērza produktiem piedalījāties bioloģisko produktu izstādē Bio Fach 2013. Kādi ir Jūsu iespaidi par dalību izstādē, vai tā attaisnoja cerības?

Iespaidi ir ļoti labi. Domāju, ka arī cerības attaisnojās. Izstāde norisinās Vācijā, un tā ir viena no lielākajām izstādēm pasaulē, kur tiek izstādīti bioloģiskie ražojumi. Daudzi mazie ražotāji brauc turp kā apmeklētāji, bet es uzreiz devos turp ar savu stendu. Nodomāju, ja vēl gadu gaidīšu, būs par vēlu. Mans mērķis ir iziet arī ārpus Latvijas tirgus, tādēļ izstādē figurēju nevis kā skatītājs, bet kā dalībnieks. Man pašlaik Eiropā vajag atrast pircējus – cilvēkus, kuri meklē kaut ko interesantu un īpašu. Ja man būtu daži klienti Japānā, daži desmiti Eiropā un ļoti labi klātos Latvijā, tad viss būtu kārtībā. Izstādē bija cilvēki, kuri sacīja, ka mūsu stends ir tieši tas, dēļ kā šī izstāde patiešām vēl turas – dažādība un prieks.

Vai tādā gadījumā izstādē sekoja saruna par apjomiem, cenām un termiņiem?

Nē. Visiem cilvēkiem, kuri nāca pie mūsu stenda, teicu, ka esam ģimenes uzņēmums un mums nav liela jauda. Mums ir noteikts apjoms, lai varētu kaut ko eksportēt. Mūs interesē daži  patstāvīgi klienti, kurus savukārt interesē mūsu prece. Eiropā mūsu produkcijai cena tā vai citādi izaugs diezgan augsta. Līdz ar to, kaut arī mūsu produkcijas piedāvātais apjoms nav  tik liels, mēs savu vietu tirgū varam noturēt ar savu savdabību.

liberts_pudele_sniegaa_sulas

Cik daudz bērza sulas produkcijas realizējāt iepriekšējos gados?

Pirmajā gadā norealizēju aptuveni divus tūkstošus pudeļu bērza vīna. Pagājušajā gadā tika pārdoti seši tūkstoši pudeļu. Vēl viena mazāka sadaļa ir limonāde, vēl mazāka daļa ir sīrups un pati mazākā sadaļa ir industriālā bērza sula kosmētikas ražošanai. Šampanieti saražoju aptuveni tūkstoš pudeles gadā.

Vai Jums ir darbības plāns nākamajam gadam?

Maksimālais, ko es kā mazais ražotājs varu atļauties, ir piecpadsmit tūkstoši litru, divdesmit tūkstoši pudeļu. Es biju iedomājies, ka varētu ražot tikai šampanieti, bet dalība izstādē  ar saviem aktuālajiem produktiem manu nomodu mainīja. Sapratu, ka man vajag ražot sīrupu priekš Skandināvijas, limonādi – priekš Eiropas, šampanieti – priekš Krievijas, un vīnu katram pa druskai.

Kāds ir limonādes ražošanas apjoma mērķis?

Teorētiski gadā varētu saražot apmēram desmit tūkstošus limonādes, bet tas ir jāizdara divās nedēļā. Tā kā man ir roku darbs, tad varu atļauties prasīt par produktu augstāku cenu. Mana limonāde Vācijas veikalā varētu maksāt astoņi eiro. Lai gan blakus plauktā stāv pasterizēta bērza sula no Ukrainas vai Polijas, kuras gala cena ir viens eiro. Līdz ar to man ir jāspēj pamatot, kāpēc mana sula ir astoņas reizes vērtīgāka. Pēc dalības izstādē es ļoti ceru, ka tas tā arī notiks. Katru dienu saņemu e-pastus no Holandes un Vācijas, kur neviens nekaulējas. Ja reiz esmu viņus uzrunājis, tātad mans piedāvājums viņus apmierina. Arīdzan man no praktiskā viedokļa tas ir daudz vieglāk. Padomājiet, kas ir labāk – pārdot astoņdesmit tūkstošus pudeļu par vienu eiro vai desmit tūkstošus pudeles par astoņiem eiro? Darba būs daudz vairāk, bet jēgas nekādas.

Pagājušajā gadā Jums izveidojās sadarbība ar “MADARA Cosmetics”, kur bioloģiski sertificētā bērza sula tiek izmantota pret novecošanas kosmētikas līnijā. Kā izveidojās šāda sadarbība?

„MADARA Cosmetics” ieinteresējās par mūsu produktu pateicoties manai tuvai paziņai māksliniecei un vienai no īpašniecēm Lienei Drāzniecei. Pētījums tika veikts divu gadu garumā, un tagad “MADARA Cosmetics” ir izstrādājuši kosmētikas līniju, kurā tiek izmantota bērza sula. Tā tas notiek it kā nejauši.

Cik daudz cilvēku ir iesaistīti šajā bērza sulas produkcijas tapšanas procesā?

Šobrīd procesā ir iesaistīta visa mana ģimene – sieva un trīs bērni. Plānojam jaunajā sezonā, kas sākas aprīlī, kļūt par darba devēju un pieņemt darbā papildus spēkus.

Vai padomā ir vēl kāda produkta ražošana?

Pagaidām nē. Šobrīd ir jāstrādā pie esošo produktu attīstības, lai nostiprinātu tirgus pozīcijas. Pagaidām viss, ko es daru, daļēji notiek kā eksperiments, bet man ir jāspēj paredzēt un skaidri zināt, kādu vīnu un cik lielos apjomos ražot.

liberts_tecinasana

Cik ilgi drīkst ekspluatēt vienu bērzu?

Esmu ieviesis saudzīgo sulas tecināšanas tehniku. Ja agrāk urbām caurumus un likām koka siles, tad tagad izmantoju Kanādā izgudrotu tehnoloģiju. Kanādā atrodas pētnieciskie institūti, kas izpētījuši, kādam jābūt urbuma diametram, lai tas maksimāli maz ietekmētu koku. Lai man nebūtu no jauna jāizgudro “ritenis”, pārņēmu šo tehnoloģiju. Urbums ir tikai septiņi milimetri. Es bērzu salīdzinu ar cilvēku. Ja sev ādā iedursim ar adatu, tad pārsprāgs mazs kapilārs un ļoti ātri rētiņa sadzīs. Ja tiks taisīta operācija, tad paliks rēta. Līdzīgi notiek arī ar bērzu. Ja urbsim lielu caurumu, tad bērzam būs jāārstējas. Savukārt, šis mazais caurums gada laikā pats sadzīst. Tāpat, ja gadījumā kādam kokam netek sula, es koku nemoku, taisu ciet. Man nav jāizspiež bērzu sausu, jo pastāv arī tādi koki, kas vispār netek. Turpretī daži koki ir kā čempioni, kas tek ļoti daudz. Tā kā man ir savvaļas savākšanas metode, tad katru koku pats monitorēju. Lai savāktu vajadzīgo daudzumu sulas, vajadzīgi aptuveni divi simti bērzu. Tas ir pietiekošs skaits mežam, kuru nomāju Salaspils novadā. Vidēji no viena koka var dabūt no pieci līdz desmit litri sulas dienā. Bērzu sulas sezona sākas aprīlī. Kokiem, kas aug saulītē, sula sāk tecēt ātrāk nekā tiem bērziem, kas aug dziļāk mežā.

Vai pie Jums var atbraukt ciemos jebkurā laikā?

Jā, rīkoju ekskursijas savā Bērzu sulu pagrabā, pieteikties var piezvanot un iepriekš piesakoties. Šādi apciemojumi man ir jāieplāno. Man patīk, ja cilvēki atbrauc, kad esmu tam gatavs. Tagad esmu iekļauts daudzos tūrisma maršrutos. Ikšķiles tūrisma vadītāji lepojas, ka viņiem beidzot ir tāds objekts. Tagad pie mums, Ikšķilē, ir divi ļoti slaveni objekti – Ikšķiles klosteris un Liberta vīna pagrabs (smaida).

liberts_vasaraa_pie_pagraba

Vai uzbūvētais vīna pagrabs bija tālredzīga biznesa stratēģija?

Vīna pagrabu uzbūvēju uzreiz, pirms diviem gadiem, lai būtu nepieciešamā atmosfēra. Šo ideju aizņēmos no “Valmiermuižas Alus”, jo tā mani iedvesmoja. Laikā, kad “Valmiermuižas Alus” uzsāka savu biznesu, tūrisms viņiem attīstījās tik nejauši un tajā pat laikā tik ienesīgi. Vēlējos, lai cilvēki brauc arī pie manis ciemos un skatās pagrabu – vietu, kur notiek vīna un šampanieša raudzēšana. Tas nostrādāja kā lavīna. Pagājušajā vasarā katru nedēļas nogali cilvēki brauca pie mums ar mašīnām un autobusiem, individuāli un grupās. Viesojās arī koris no Amerikas. Izejot no vīna pagraba, viņi piecas minūtes aplaudēja – tā ir bauda. Latvijas pensionāri arī atzinīgi teikuši, ka esot izbaudījuši pēdējo gadu labāko ekskursiju. Viņiem šķiet interesanti, ka no bērza sulas var tik daudz ko izgatavot. Reizēm apmeklētaji arī nopērk kaut ko no manas bērza sulas produkcijas. Viss notiek tā mierīgi un nesteidzīgi. Mums palīdz arī tūrisma aģentūras, organizējot viesu grupas. Mans vīna pagrabs ir ļoti kompakts, četrdesmit kvadrātmetri. Ciemiņi var apskatīt tajā katru aparātu, katru pudeli, katru korķi, var redzēt visu kā top vīns. Atverot pagraba durvis, cilvēki patiešām saka, ka smaržo kā īstā vīna darītavā, lai gan es pats to sen vairs nejūtu.

Kas ir tas, kas liek Jums atjaunoties?

Katra jauna ideja ir kā jauns azarts. Ir cilvēki, kuri var sērot, ilgi domāt un analizēt, kas un kādēļ nesanāca. Uzskatu, ka ir  jāmeklē risinājums un jādara. Katra reize ir kā jauna sākums.

Vai Jums patīk riskēt?

Parasti saku, ka labāk izdaru un nožēloju nekā neizdaru, un tik un tā nožēloju. Es sev nepārmetu, ja kaut ko zaudēju vai pārāk daudz riskēju. Man ir bijusi kafejnīca, kuru nācās ar zaudējumiem pārdot. Vēl daudz kas dzīvē ir bijis, bet nekādas nožēlas manī nav. Labāk ir darīt, darīt un darīt. Reiz pie manis ciemos atbrauca Ikšķiles vidusskolas vienpadsmitā klase. Viņi man neuzdeva nevienu jautājumu, bet klausījās atvērtām mutēm. Es viņiem teicu: „Desmit reizes varbūt bankrotēsi, bet vienpadsmitajā reizē varbūt atpelnīsi visas iepriekšējās desmit reizes un varbūt nopelnīsi vēl vairāk.”’ Cilvēkiem ir bail zaudēt pirmo reizi, otro un kur nu vēl visas desmit.

Jums ir 33 gadi un jau esat sasniedzis dzīvē ļoti daudz – savu aizraušanos ar bērziem pārvērtis peļņu nesošā biznesā, apprecējies, trīs bērnu tētis. Kā Jums izdodas būt tik veiksmīgam visās dzīves jomās, saglabājot optimismu un ticību veiksmei? 

Iekšēji jūtos labi – tas ir svarīgākais. Es visu mūžu esmu juties brīvs. Vienmēr esmu bijis pats sev noteicejs. Līdz ar to viss, ko es daru, ir bijis arī mans hobijs. Cilvēkiem patīk tas, ko daru, un tas dzen uz priekšu. Piemēram, vakar ekskursanti aplaudēja. Ja viņi novēl veiksmi un nopērk kādu pudeli, tas ir sīrups manai dvēselei.

Ir tāds jēdziens kā „lifta saruna”, kur desmit sekunžu laikā ir jāpasaka pats svarīgākais. Kas būtu tas, ko Jūs varētu pateikt tiem cilvēkiem, kuri vēlas dibināt savu uzņēmumu un izveidot kādu savu produktu?

Galvenais ir ticēt savai idejai un ar to dalīties, lai tā varētu dzīvot. Idejai ir jāsāk dzīvot, un tas notiek tikko mēs par to pastāstām. Stāstot tiek padota bumba nākamajam, kurš šo bumbu pataisa lielāku vai arī pārspridzina. Protams, būs arī tādi cilvēki, kuri to iemetīs dubļos un nosauks ideju par muļķību. Vajag sevi iedrošināt. Stulbi ir taisīt arī bezjēdzīgu lietu. Tādā gadījumā, ja cilvēks to nesaprot, tad viņam ir jāprot tā saudzīgi to pateikt un izskaidrot.

Varbūt vajag tās divdesmit deviņas idejas, kuras uzspridzināt, lai tā viena izdzīvotu?

Mazāk, mazāk – sākumā pietiks ar deviņām (smaida).

Intervēja: Inese Bētiņa, Dace Briede – Zālīte

2013.gada 18.februārī

FaceBook Twitter