Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Lelde Sotniece “SKRĪVERU MĀJAS SALDĒJUMS”


Publikācijas datums: 28.marts, 2013.

sotniece_paplate

Satikšanās vieta ar “Skrīveru mājas saldējuma” vēstnesi Leldi Sotnieci ir otrdienas pusdienas laikā “Tinto” vīna telpā. Gaidot ierodoties uz interviju Leldi, nesteidzīgi baudu viņas gatavoto melleņu, ērkšķogu, biezpiena aveņu un krējuma saldējumu buķeti. Atmiņā ataust bērnībā izjustā garša un prātā Aleksandra Čaka dzejas rindas: 

“Saldējums, saldējums!  Cik reizes tramā es, Braucis bez biļetes, Lai tikai nopirktu tevi!” 

Stāsts ir par SIA “Rozīne” un stirpu, ļoti sirsnīgu latviešu ģimeni, kura dzīvo Skrīveros un jau sesto sezonu gatavo svaigu, dabīgu un burvīgu saldējumu, kā viņi paši saka, saviem saldējummīļiem.Lelde ir pati kā saldējums – dzīvīga, rotaļīga, dabīga, dažādu filozofisku toņu piesātināta, kura rada apkārt labu enerģiju un liek atplaukt smaidā.

 

 

 “Unikālais ir vienkāršība, latviskums un pamatīgums – tādi trīs stūrakmeņi”

sotniece_grafika

Darba intervijās parasti pirmais ievada jautājums ir: “Lūdzu, pastāstiet par sevi!” Ko Jūs teiktu, kāda ir Lelde Sotniece?

Esmu Lelde, dzīvoju Skrīveros un gatavoju saldējumu. Tā nu ir sanācis, ka es ne tikai gatavoju, bet arī vēstu par to citiem – stāstu, iepazīstinu, aicinu doties kopīgā pastaigā ar šo karalisko saldēdienu. Reizēm šķiet, ka pati jau esmu kā saldējums (smaida). Man patīk izbaudīt un arī filozofēt par dažādām lietām, parādībām, saglabājot tīrību savos esošajos spriedumos, kā arī radīt jaunas, neparastas domas. Šī filozofiskā doma jūtama arī saldējumā, kas ir viens no pamatakmeņiem, kas mums visu laiku ļauj turpināt attīstīties. Lai kurp mēs dotos, lai kādu saldējumu mēs gatavotu, šī filozofija vienmēr ir visa pamatā.

Kā radās ideja par “Skrīveru mājas saldējuma” izveidi?

Idejas autors ir mūsu tēvs – Voldemārs Sotnieks. Viņš izdomāja, ka nav vairs tāda saldējuma, kas viņam garšotu. Sagādāja saldējuma mašīnu un nolēma – gatavosim saldējumu un sauksim par “Mājas saldējumu”. Tā, lai atšķirtos no citiem un pievērstu uzmanību. Sākumā vajadzēja iekarot cilvēku uzticību, jo daudzi šaubījās, vai tikai te kādu rūpnieciski ražoto produktu vienkārši nepārsaucam par „mājas saldējumu”. Latvijā diemžēl daudzi tieši tā arī dara, tādēļ cilvēku šaubas ir saprotamas. Cilvēku uzticību un atzinību panācām piedāvājot nogaršot mūsu gatavoto saldējumu. Vecākās paaudzes un vidējā gada gājuma cilvēki atcerējās bērnību, kad bija tādu baudījuši.

Katrai idejai ir sava priekšvēsture un savs stāsts. Kāds ir Jūsu stāsts?

Šīs idejas sākums nebija tāds, kāda mūsu darbība ir izvērtusies tagad. Patiesībā tam ir ļoti gara priekšvēsture. Mācījos par pārtikas tehnologu ar domu, ka turpināšu vecāku iesākto darbu – konditoreju. Bet tā nenotika, tomēr pieredze bija iegūta, tāpat arī zināms pamats. Kad pabeidzu skolu, atgriezos uz dzīvi Skrīveros. Tolaik apguvu biznesa plāna rakstīšanas pamatus un kopā ar vecākiem atvērām kafejnīcu, kur baudīt konfektes, kūciņas, salātus un arī saldējumu. Diemžēl 2007. gadā sākās pirmie krīzes vēstneši, un cilvēki vairs nenāca tādā skaitā, kā mēs vēlējāmies. Nācās atzīt, ka kafejnīcas ideja īsti nenostrādāja, lai gan šādi darbojāmies visu vasaru un ziemu. Tagad, kad ir pagājuši pieci gadi, saprotam – kafejnīca pilnasinīgi var strādāt tikai vasarās. Lai gan kafejnīcu slēdzām, tās telpās joprojām gatavojam saldējumu un, tā kā cilvēki nenāca pie mums, ņēmām saldējumu un gājām pie cilvēkiem.

Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna… un tad sākas ceļa kāpiens kalnā. Kāds bija Jūsu ceļš?

Ceļš nebija ātrs, turpretī neatlaidīgs. Tolaik attīstījās tirdziņu kults – Berga bazārs, Kalnciema kvartāls, kur piedalījāmies arī mēs. Pateicoties saldējuma garšai, iepazināmies ar Mārtiņu Rītiņu un citiem pavāriem. Pirmais atspēriens bija pavāra Havjers Garsija, pagaršojis rabarberu saldējumu, ieteica doties uz Berga bazāra zaļo tirdziņu. Tur sastapām Mārtiņu Rītiņu, kuru ieinteresējām ar alus saldējumu. Tad jau piedalījāmies dažādos Latvijas pilsētas svētkos, sadarbojāmies ar restorāniem, kafejnīcām. Arvien vairāk sāka braukt uz Skrīveriem. Un tā tas ritenis griežas līdz jau pat kaimiņzemēm.

sotniece_biezpiens-ar-avenem

Kas bija primārais un noteicošais, lai uzsāktu šo uzņēmējdarbības veidu?

Tie bija mani vecāki. Lai gan tētim dzima pati ideja, bez mammas Dzidras mēs nekur tālu nebūtu tikuši, jo tieši viņa ir mūsu galvenais pavārs. Neskatoties uz to, ka konditorejas cehā pavadīju visu savu bērnību, kur arī uzaugu, un iegūtās zināšanas skolā Jelgavā vien man tomēr būtu par maz, lai izdarītu tik daudz, tādā apjomā un kvalitātē, kā pašlaik.

Cik liels starta kapitāls nepieciešams šādas uzņēmējdarbības uzsākšanai?

Vecāku pieredze un uzkrājumi palīdzēja šo saldējuma biznesu uzsākt ar samērā nelieliem ieguldījumiem. Mums ir kredīts kafejnīcas izveidošanai, un jāsaka, ka vēl neesam atpelnījuši. Visu, kas mums nāk atpakaļ, atkal ieguldām procesā. Mūsuprāt, tas, kas tagad notiek, ir vēl tikai mazi pumpuriņi. 

Vai ”Skrīveru mājas saldējums” jau no paša sākuma Jums bija kā bizness vai tomēr vairāk kā hobijs un aizraušanās?

Tā ir likumsakarība. Sapņi un emocijas, ko var piepildīt ar prāta palīdzību. Tā ir mīlestība, kas iet no augšas uz leju, no paaudzes uz paaudzi. Un, ja šīs lietas nebūtu, tad nebūtu arī šāda saldējuma.

Mūsu klients ir ….?

Gardēdis. Domājoša un analizējoša personība, kura saglabājusi pamatvērtības un spēju dzīvot saskaņā ar tām. Lai arī piedāvājums ir plašs, viņi spēj izvēlēties labāko sev. Klientus mēs nesaucam par klientiem, bet par mūsu saldējuma mīļiem. Viņi ir arī mūsu investori, jo ikreiz, kad iegādājas saldējumu, investē, lai mēs radītu arvien garšīgāku saldējumu, pretī saņemot tūlītēju baudījumu.

Vai ieklausieties klienta vēlmēs?

Mēs ļoti ieklausāmies, ko saldējummīļi saka. Šādi mums ir spēcīga atgriezeniskā saite. Rūpējamies, lai vienmēr būtu ne tikai vēdeprieks, bet arī sirdsprieks – izrotājam saldējumu ar odziņām, piparmētrām. Ja tālāks ceļš veicams, sagatavojam līdzi ledus maisiņu, lai varētu aizgādāt saldējumu bez satraukuma, ka izkusīs. Ne velti šo piecu vasaru laikā saldējums kļūst arvien gardāks un labāks. Ja mums nebūtu šo baudītāju, kam gan mēs gatavotu šo saldējumu?

sotniece_ar_mammu1

Mani pārsteidz, cik daudz specifisku garšu salikumu, saldējumu gammu dažādām gardēžu gaumēm piedāvā “Skrīveru mājas saldējums”. Cik daudz recepšu izmēģinātas?

Piecu gadu laikā ir radušās un izmēģinātas vairāk kā astoņdesmit receptes. Dažas pasaka priekšā sezona, vienas rodas, gatavojot kādu citu saldējumu. Salīdzinot ar rūpnīcas saldējumu, mums ir plašāks klāsts, jo eksperimentējam. Piemēram, pacilājošs biezpiena saldējums ar fantastiskām avenēm mūsuprāt ir īstens latviešu saldējums. Bet saldējums var būt ne tikai salds, tas var spēlēt otrā plāna lomu maltītē, papildinot salātus. Piemēram, mārrutku saldējumam ir kombinācija ar bietēm, sudraba zivtiņām dilles pavadījumā. Mēs esam nišas produkts, jo piešķiram lielu nozīmi tam, no kā šie saldējumi top. 

Vai “Skrīveru mājas saldējums” ir 100% dabīgs produkts?

Jā, tas nesatur nekādus ķīmiskus stabilizatorus, esences. Izmantojam, īstu vaniļu, īstu rumu, pienu ar bioloģisko sertifikātu. Lielākā daļa augļu un ogu nāk no pašu saimniecības, diemžēl ne piena produkti. Mēs zinām katras sastāvdaļas izcelsmi, kur atrast to, kas vajadzīgs. Lai mēs varētu visas šīs izejvielas radīt paši, mums blakus jābūt milzīgai agrofirmai ar lopkopību, vistkopību, piena cehu, jo nepieciešams salds krējums, biezpiens un olas. Šis sapnis ir gaiši zils un, kas zina, varbūt arī izdosies.

Kā rodas idejas tik ļoti dažādām receptēm?

sotniece_saldais_bietes

Diezgan daudz lasām, studējam un mācamies, arī klausāmies. Sadarbība ar kafejnīcām un restorāniem arī rada idejas. Mārtiņš Rītiņš reiz pagaršoja mūsu kafijas saldējumu un teica, ka viņš taisa savādāk. Tas mums bija kā iedvesma – ir mests izaicinājums pagatavot to vēl labāk, vēl savādāk, vēl interesantāk. Sadarbība ar Mārtiņu Sirmo mums ir bijusi ļoti pieredzes bagāta. Pavārs ir izdomājis ēdienu un saka, ka viņam vajag tādu vai citādāku saldējumu. Tad mēs taisām vienreiz, otrreiz, kamēr der. Tas ir ļoti intensīvs darbs un prasa daudz zināšanu, taču to atvieglo iegūtā pieredze.

Kā Jūs testējat savu gala produktu?

Vienkārši garšojam, glabājam un atkal garšojam. Analizējam, ko mēs jūtam, kad saldējums izkūst uz mēles. Protams, testējam arī laboratoriski, bet pārsvarā organoleptiski. Kad mums iznāk kas neparastāks, ņemam līdzi uz tirdziņu un piedāvājam cilvēkiem nogaršot.

Kā Jūs vērtējat saldējuma produkcijas sezonalitāti?

Sezonalitāte ir briesmīgi jūtama. Mēs jau vēlētos, lai šis saldējuma gadalaiks būtu visu cauru gadu, bet diemžēl tas tā nav. Viens jautājums ir šī sezonalitāte – vasara un ziema, bet otrs, kas jūtams vēl stiprāk, ir klimatiskā zona. Arī vasaras mēdz būt siltākas un vēsākas, bet, kā saka franči – Tāda ir dzīve!

Kādu apjomu dienā spējat saražot?

Ilgas stundas strādājot, mēs spējam saražot 100 kilogramus. Šo limitu mēs nekad vēl neesam izsmēluši. Ir atsevišķi gadījumi, kad ir grūtāk apmierināt pieprasījumu. Šogad mēs plānojam pagatavot vairāk nekā iepriekšējā gadā.

sotniece_stends

Ar ko “Skrīveru mājas saldējums” atšķiras no kādā Skrīveru mājās tapuša mājas saldējuma?

Atšķiras, pirmkārt, ar nosaukumu – “Skrīveru mājas saldējums”, kas ir patentēta preču zīme. Ja sastapsiet preci ar uzrakstu “Īstais Skrīveru mājas saldējums”, tad ziniet – tas nav mūsējais, jo patiešām, ir kāda māja Skrīveros, kur gatavo saldējumu. Otrkārt, mūsu produkts atšķiras ar savu filozofiju. Unikālais ir vienkāršība, latviskums un pamatīgums – tādi trīs stūrakmeņi. Unikālas ir tā vienkāršās tehnoloģijas: vārīšana, maisīšana, saldēšana, garšošana, smalcināšana, lasīšana, mācīšanās, pasniegšana, baudīšana. Mēs paši gatavojam ne tikai šo balto saldējuma masu, bet arī visas piedevas, kas tiek izmantotas radot garšas. Ja mēs gatavotu balto saldējumu un liktu klāt “Spilvas” ievārījumu, tad mēs būtu kāds „Skrīveru mājas saldējums” ar “Spilvas” ievārījumu, un tas vairs nebūtu oriģināldarbs.

Tirgvedībā skolās māca 4 mārketinga pamatelementus: produkts, cena, vieta un preces virzīšana tirgū. Kā Jūs raksturotu katru no šiem elementiem?

Visi minētie rīki ir ļoti svarīgi. Mūsu gadījumā visizteiktākais ir produkts. Pateicoties tā kvalitātei un garšai, respektīvi, produktam, mēs esam tur, kur esam. Tieši tas nosaka produkta virzību tirgū.

Kādas ir “Skrīveru mājas saldējuma” īpašībās kā produktam?

Mūsu produkts ir ļoti, ļoti dzīvīgs, jo pagatavots tīri un kaislīgi. Procesi, gatavojot saldējumu, ir jāveic ļoti rūpīgi: jābūt izturētai temperatūrai, laika periodam, maisīšanas apgriezienu skaitam. Tie jāievēro, jo šis saldējums ir tuvos draugos ar visiem dabas likumiem. Piemēram, pērkona laikā saldējumu nevar sasaldēt – tas nepakļaujas un drīzāk pāriet sviestā. Saldējums nav paredzēts arī ilgai glabāšanai. Tas ir nesteidzīgi kūstošs līdz brīdim, kad tā garša krāšņi zied. Krāsu ziņā tas ir no vis visbaltākā toņa līdz vispiesātinātākajiem, kādus vien mēs dabā spējam atrast. Saldējumam patīk teātra spēles vairākos cēlienos, kurās ir ietvertas rotaļas ar citiem produktiem, veidojot tādus kā akordus. Tie var būt ļoti neparasti un arī klasiski. Saldējumam patīk gan izcelties, gan papildināt citus. Vispār saldējums uzlabo omu, rada labu enerģiju un liek mums kūsāt šajā laimīgajā enerģijā, aicina atplaukt smaidā, uz brīdi apstāties un palutināt ne tikai sevi, bet arī mīļos sev apkārt. Un tāpēc mēs uzsveram, ka saldējumu ieteicams nobaudīt iespējami biežāk!

Kā tiek noteikta katra produkta cena?

Cenu nosaka tirgus, un visiem saldējumu veidiem tā ir vienāda. Elektrība ir viens no aspektiem, kas liek mainīt cenas. Šogad plānojam paaugstināt par 10%.

Cik jūtīgs ir klients pret šo cenu izmaiņām?

Cenu jautājums ir ļoti diskutabls un ne visi to saprot. Pastāvīgie klienti saprot un spēj izturēt šo cenu svārstību. Latvijā ir tā paradoksālā situācija, ka cilvēki ir ļoti dažādi;  daļa klientu, protams, to jūt. Salīdzinoši mūsu saldējums ir viens no lētākajiem dabīgajiem saldējumiem, kas ir pieejami. Rūpnieciski ražotie saldējumi ir ļoti sadārdzinājušies. Nez kāpēc ir radies šis stereotips, ka mūsu saldējums ir dārgs. Mums ir grūti šo cenu pacelt, jo Latvijā roku darbu novērtē sarežģīti.

Runājot par produkta virzīšanu tirgū, ko Jūs šodien secināt, raugoties no pirmsākumiem, kas strādā un kas ne tik labi produkta pārdošanas veicināšanā?

Pirmkārt, produkta virzību nosaka mūsu filozofija un nepakļaušanās vispārējiem noteikumiem, spēja saglabāt savu būtību. Otrkārt, virzību nosaka arī gatavošanas pamatīgums, kad garša un izraisītās sajūtas nostrādā. Standarta metodes patreizējā mirklī nestrādā – tās ir un pastāv, bet nav tik iedarbīgas kā mūsu netradicionālās. Lai spētu panākt tos pašus un vēl labākus rezultātus ar vienkāršajiem nosacījumiem, ir daudz vairāk jāstrādā, jāiegulda daudz vairāk enerģijas. Tas ir daudz dārgāk, ir jābūt daudz gudrākiem un arī daudz elastīgākiem.

Vai nākotnes plānā ir iziet arī ārpus Latvijas tirgus?

Mēs pie tā strādājam. Meklējam ieinteresētu personu, kurš gribēs sadarboties un dalīties ar mūsu filozofiju. Tā kā Igaunijā mums jau ir sava vēsture (Igaunijas prezidentam ar kundzi garšo mūsu saldējums), ir vieglāk virzīties uz Ziemeļvalstīm, tomēr kritērijs ir un paliek cilvēks.

Kā Jūs dažos vārdos prezentētu “Skrīveru mājas saldējuma” biznesa konceptu potenciālajam investoram?

„Tīri un kaislīgi, tā, lai laimīgi!” Parasti cilvēki apmulst, dzirdot tik īsas prezentācijas, jo šķiet, ka nav īstas skaidrības. Tas ko mēs darām ir pamatīgi, patiesi un īsti. Katrā ziņā, ja kāds vēlas kļūt par investoru vai sadarbības partneri, viņam ir jābūt aizrautīgam, trakam un uzticīgam savai idejai, tāpat kā mēs.

Kādi uzdevumi vēl būtu pašiem jāpaveic pirms startētu starptautiskos tirgos?

Krietni vēl jāpadarbojas: jāsakārto un jāattīsta, jāuzlabo ražošana, lai ir vieglāk strādāt, jo apjoms tomēr aug. Mums ir apstiprināts Eiropas projektu, un mums vasarā būs jauna saldējuma mašīna – ar jūtām – gatavojot saldējumu, tā spēj sajust un izanalizēt tā struktūru un zināt, vai ir vairāk jāpasaldē, tikai jāpamaisa vai arī jāveic abas darbības reizē. Jāstrādā arī pie sava vārda atpazīstamības, jo mūs mēdz sajaukt ar Skrīveru mājās radītu saldējumu vai kādu no lielveikalā atrodamajiem.

sotniece_grafika

Kā Jūs iedomājaties šo darbu pie vārda atpazīstamības?

Saglabājot esošo filozofiju, konkrētāk izstrādāt savu tēlu. Bieži ir tā, ka tu izdomā, ko tu darīsi, kā tu izskatīsies un kāda būs tava tehnoloģija. Mums bija otrādi – mēs sākām ar produktu. Grūti ir tas, ka mēs savā ziņā esam radījuši konkurentus paši sev. Mums vienmēr pietrūcis līdzekļu grafiskajai identitātei. Viena no tēla būtības esam mēs paši – gatavojam, nesam šo saldējumu, esam tā sejas, bet ne visur mums sanāk būt klāt. Mēs, protams, esam ļoti pateicīgi par daudzajiem reklāmas kompāniju piedāvājumiem, kas ir bijuši kā ceļš pie īstās, taču klasiskas reklāmas mums neder. Visbeidzot esam atraduši kaut ko tādu, kam ir vēsture, doma un ko dēvējam par „cirku” – jautrība, asprātīgums, un pilnībā atspoguļo mūsu saldējuma būtību. Tādēļ,   ka mums nav klasiska saldējuma gatavošanas tehnoloģijas – tā ir vēsturiski klasiska, bet ne atbilstoša mūsdienu lielveikalu idejai. Vispār ar reklāmas iespējām Latvijā ir ļoti interesanti. Mēs nekad neesam pirkuši reklāmu, jo uzskatam, ka labākā reklāma ir no mutes mutē un no auss ausī. Tā ir lēna, bet piecu gadu laikā, kuri ir paskrējuši nemanot, šis reklāmas veids ir sevi pierādījis ar uzviju.

Kas ir Jūsu konkurenti?

Esam apzinājuši kādus trīs vai četrus, bet varbūt, ka mēs visus nezinām. Mūsu konkurenti varētu būt “Rāmkalni”, kas ražo saldējumu, “Vecsiljāņi”, kas gatavo arī fantastiskus mīkstos sierus, otrs Skrīveru saldējums un “Makss un Morics” – picērija, kas gatavo arī saldējumu. Mēs esam pievērsušies tam vispamatīgāk, jo nedarām neko citu, kā gatavojam saldējumu.

“Skrīveru mājas saldējuma” ir ģimenes komanda. Kā sadaliet pienākumus?

Katram mūsu komandā ir savi pienākumi, kas šad tad gan krustojas, tomēr reti. Visa ģimene nestrādā uzņēmumā, taču katrs no viņiem piedalās – mani vecāki, abi brāļi un brāļa draudzene. Vasarā arī brīvprātīgie entuziasti nāk palīgā. Tagad mums ir vēl viena jauka meitene, kas palīdz pie saldējuma pārdošanas. Galvenais meistars ir Dzidra – tā ir mūsu , mūsu sirds. Tētis vairāk piepalīdz tehniskos jautājumos. Viņš arī idejiski izdomā, kā mēs pārdosim, kādus stendus konstruēsim, izejot no mūsu vajadzībām un iespējām. Viņš arī nāk klajā ar dažādiem risinājumiem, kā garšīgāk un labāk saldējumu pagatavot. Lai gan pie gatavošanas vairāk tomēr darbojas mūsu mamma, es – mazliet mazāk, Mārtiņš – vecākais brālis – piedalās gan pie pārdošanas, gan gatavošanas. Emīls – mazākais brālis – ir aktīvs degustators (smaida).

Kurš Jūsu uzņēmumā un ģimenē ir tas, kurš spēj visus sapurināt, kad pārējie piekūst?

Tas ir mūsu tēvs. Lai kas arī notiktu, viņš vienmēr saglabā mieru un neatlaidīgu virzību. Kad uznāk kādas šaubas, tad tieši tētis ir tas, kurš visu mierīgi atrisina. Mamma ir tā, kas mums iedod toni, tajā skaitā filozofiskos virzienus. Viņai visbiežāk rodas idejas, un tieši viņa šīs idejas noved līdz realizācijai. Man vairāk sanāk apkopot to visu un izpaust uz ārieni.

sotniece_foto

Vai šīs darba lietas netraucē ģimenes attiecībām?

Tas ir interesanti. Reizēm pienāk grūts brīdis, jo tu mājās esi ar tiem pašiem kolēģiem ar ko darbā. Uznākot sagurumam, vienkārši atpūšamies viens no otra. Miegs ir ļoti labas zāles, labu domu domāšana, var doties visādos piedzīvojumos. Daudz ir tādu sīkumu, teiksim, iet pirtī, izvēdināt galvu dārzā, būt dabā. Braukt ar riteni, reizēm meditatīvi rušināties dobē, izskrieties, pamuzicēt, vienkārši būt kopā ar tiem, ar kuriem patīk būt kopā. Ja pats jūties labi, tad arī pārējie jūtas labi. Vajag uzkrāt un rast to, ko dot citiem – vārdu salikumus, garšas un pasniegšanas veidus. Palīdz arī tas, ka visapkārt ir tādi cilvēki. Vasarā gan mēs gandrīz nemitīgi strādājam un nav laika atpūsties. Pie brokastīm runājam par darba lietām, par ko paši reizēm pukojamies, jo runājam par saldējumu vien. Vakariņās, kad sanāk visi kopā, tad atkal jāapspriež jaunas idejas, jāpadalās piedzīvojumos, kādi bijuši: ar ko iepazināmies, kas baudīja, ko satikām, kur vedīsim saldējumu. Sajūta, ka tavs darbs dod augļus, palīdz un rada spēku.

Ekonomikas teorijas māca, ka ik pēc pieciem gadiem uzņēmumiem ir pārejas punkts. Kāda ir Jūsu pieredze šajā sakarā?

Pāreja vienmēr ir arvien uz augstāku līmeni – kļūstam gudrāki. Pagājuši jau pieci gadi, bet mums vēl tik daudz ceļu, kur iet, vēl tik daudz garšu kombināciju, ko piedzīvot. Iespējams izveidosim savu saldējuma skolu. Katru gadu ziemā, kad nav tik daudz darbu, mēs domājam par to, ko darīsim vasarā, kāds ir mūsu nākamais mērķis. Rīgas kafejnīca bija mūsu lidojums, pilotprojekts. Mēs nekad neesam bijuši Rīgas restorānu vidē, esam sadarbojušies, piegādājot saldējumus, bet paši nekad nebijām startējuši. Pagaidām ir tā, ka, sakarā ar to, ka strauji mainījās nomas nosacījumi, šī kafejnīca ir pārtraukusi savu darbību. Mēs mazliet pārstrukturizējām savu darbību, bet, jebkurā gadījumā, lai atgrieztos Rīgā. Esam uzkrājuši pieredzi un sapratuši, ko tas dod mūsu biznesam, un ieguvums ir neatsverams. Secinājām, ko varējām izdarīt labāk, kas jau bija labi un kur kļūdījāmies. Tagad mēs atgriežamies saknēm – vēl ir jāsakārto šī ražošana, lai pēc tam atgrieztos vēl labākā kvalitātē.

Un , kā ir ar grūtībām, ar kurām esat saskārušies?

Grūtības rada negodīga konkurence un radītais monopols; ar to mēs saskaramies gandrīz katru vasaru tieši šajos tirdzniecības jautājumos. Mazajiem uzņēmumiem šie tirdzniecības noteikumi ir pats grūtākais. Ir liegta iespēja piedalīties kādā plašāka mēroga pasākumos, piemēram, Dziesmu svētkos, jo kāds liels ražotājs jau ir jau nopircis šo iespēju un ieguvis monopola tiesības. Latvijā nav daudz šādu lielu notikumu, un, ja pat tajos mums neļauj startēt, tad jūtamies it kā mums apgrieztu spārnus. Otra lieta ir dažādi tirdzniecības noteikumi. Piemēram, tas pats jautājums par ielu tirdzniecību; nav viegli izcīnīt šo vietu. Lielie kombināti ir nopirkuši šīs atļaujas uz ļoti ilgu laiku, jo var to atļauties, bet valsts to pieļauj un pieiet tam ļoti standartizēti. Lai tas tā nenotiktu, ir jāmaina domāšana pašos pamatos, jāizvirza prioritātes, jāatgriežas pie šīs vērtību sistēmas pašos pamatos un pavisam globālā līmenī. Trešā lieta – valstī nav definēta pārtikas amatniecība. Latvijā nelobē nacionālos produktus. Latviešiem naudas daudzums vēl joprojām aizmiglo acis.

Kur “Skrīveru mājas saldējums” ir nobaudāms?

sotniece_sald_gatavosana

Tā kā to vietu nav nemaz tik daudz, tās ir īpašas mūsu Saldējummīļu satikšanās vietas. Vasarā šādu vietu ir vairāk, kam var sekot mājas lapā, sociālajos portālos. Vīna telpa “Tinto” un „Burga bārs” ir vienas no senākajām vietām; „Baltvillas” restorāns, tagad „Koya”, „Kafka”. 3 pavāru restorāns „Tam labam būs augt” (visilgākā sadarbība arī ir ar pavāru Mārtiņu Sirmo) (smaida). Būtībā šīs vietas ir ļoti atkarīgas no pavāriem. Daži pavāri paši gatavo saldējumus, bet ir tādi, kas iegādājas pie mums. Kad vietai mainās pavārs, visbiežāk arī saldējumu tur vairs nepārdod.

Kā Jūs redzat  “Skrīveru mājas saldējumu” vēl pēc pieciem gadiem?

Viennozīmīgi tādu, kas ir saglabājis šo filozofijas tīrību un pamatīgumu. Tādu, kurš sasniegs garšu pilnību un nepadosies kārdinājumam piebērt kādus maģiskos, ķīmiskos pulverīšus, kas būtu ļoti vienkārši, taču tad tas vairs nebūtu “Skrīveru mājas saldējums”. Vēlos padarīt “Skrīveru mājas saldējumu” arvien atpazīstamāku. Jāattīsta ražošana – pusi tonnas dienā un pārējā laikā varētu sauļoties (smaida).

„Skrīveru mājas saldējuma” mājas lapā izlasīju tādu kā aicinājumu nogaršot saldējumu: ”Dabas valdzinājums kaifīgai dzīvei”. Kāda ir Jūsu ”kaifīgās dzīves” recepte?

Šis teikums atspoguļo mūsu saldējuma gatavošanas filozofiju. Daba mums piedāvā visus šos produktus, pat govis ir dabas savaldzinātas. Recepte ir viena un ļoti vienkārša visā pasaulē –  dzīvot patiesi un dzīvot kaislīgi, ar garšu nevis tāpat vien, būt iekšā, sajust to un izbaudīt!

Intervēja: Inese Bētiņa

2013.gada 12.martā

FaceBook Twitter