Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Ivars Beitāns “AERODIUM”

Publikācijas datums: 17. septembris, 2013.gads

Intervija ar Ivaru Beitānu – AERODIUM izveidotāju un vadītāju

Latvieši bieži domā, ka citi ir labāki –  amerikāņi, kanādieši… Nav viņi labāki. “

SIA AERODIUM ir viens no uzņēmumiem, kas patiesi veiksmīgi nes Latvijas vārdu pasaulē un rada darba vietas mūsu pašu spožajiem jauniešiem. Uzņēmuma apgrozījums gada laikā pieaudzis no 292,143 tūkst. Ls 2011.gadā līdz 1,772 milj. Ls pērn, tādējādi uzrādot 506,71% pieaugumu.

AERODIUM ir uzņēmums, kas rada un ražo vertikālos vēja tuneļus, sniedz neaizmirstamus lidošanas šovus un ļauj cilvēkiem visā pasaulē lidot. Latviešiem AERODIUM ir pazīstams ar lidošanas iespēju Siguldā, ar latviešu veiksmes stāstu jeb pārsteidzošā lidošanas šova sniegšanu Turīnas Olimpiskajās spēlēs, ar skandalozo, taču veiksmīgo dalību izstādē “World EXPO 2010” un ar paša Džekija Čana ataicināšanu uz Latviju jaunākās filmas epizožu uzņemšanai.

AERODIUM valdes priekšsēdētājs Ivars Beitāns mani pieņēma AERODIUM birojā. Bija pulkstenis pieci pēcpusdienā, bet birojs virmoja kā bišu stops. Aktīva un darbīga atmosfēra – tāda, kāds ir Beitāns pats.

 

Ivars Beitāns

Ivars Beitāns

Cik valstīs šobrīd ir  pieejams AERODIUM?

Līdz šim mūsu vēja tuneļi ir bijuši 27 pasaules valstīs. Šobrīd apmeklētājiem pieejamie tuneļi atrodas Latvijā, Bulgārijā, Dānijā, Somijā un Kanādā. Taču pašlaik mūsu ikdienas darbs notiek pie vienpadsmit projektiem, lai vēja tuneļi jau 2014. gadā būtu pieejami Ukrainā, Korejā, Taizemē, Argentīnā, Ķīnā un citur.

Vai ir grūti vadīt šos projektus no Latvijas, vai arī jums ir pārstāvji ārzemēs?

Mūsu starptautiskie projekti tiek vadīti gan no Latvijas, gan arī esot klātienē. Katram projektam ir savs būvniecības projekta vadītājs, kurš uzrauga visus procesus un arī noteiktu laiku pavada objektā uz vietas, lai vadību un kontroli veiktu klātienē. Arī es pats piedalos projektu uzraudzīšanā un bieži dodos komandējumos, lai tiktos ar klientiem. Efektīvākais darbībai arī mums ir pārstāvji Ķīnā, Amerikā, Kanādā, vidējo austrumu valstīs, mēs arī atvērām filiāli Argentīnā, Buenosairesā.

Kā Tu pārdod. Vai jūs tagad piedāvājat sevi kompānijām jeb visi uzrunā jūs?

Mūsu bizness ir  samērā unikāls, tāpēc cilvēki nāk pie mums, jo nekā cita līdzvērtīga pasaulē nav. Ir citas firmas, kas to dara, bet dara mazliet savādāk, varbūt ierobežotāk. Mēs nevienu neesam paši uzrunājuši – visi uzrunā mūs. Mēs dienā saņemam vidēji trīs e-pastus no potenciālajiem pircējiem, kas ir daudz priekš šīs industrijas un produktu cenas. Protams, apmēram 90% gadījumu tā ir tikai aprunāšanās par piedāvājumu iespējām un cenām, 10% ir ar reālu interesi un no šiem apmēram 1-2% ir reāli darījumi. Šovu biznesā mums nav konkurentu pasaulē – mēs esam vienīgie, kas rada šovus ar lidošanu. Mūsu klienti ir pasaules lielākās šovu kompānijas, diemžēl šobrīd konfidencialitātes dēļ nedrīkstu saukt to vārdus. Ja “Expo” bija WOW, tad šis ir desmit reizes lielāks WOW.

Kā tu nonāci līdz tam, ka gribēji kaut ko tādu uztaisīt Siguldā?

Es dzīvoju Siguldā, tāpēc arī līdz tam veidoju citus biznesus savā dzīves vietā. Pirmais bija lēkšana ar gumiju, pēc tam piepūšamo atrakciju ražotne bērniem. Gribējās augt, kaut ko jaunu un nebijušu izdarīt. Sanāca pabūt ASV un palidot līdzīgā vēja tunelī, tad arī sapratu, ka arī vēlos attīstīt tāda veida biznesu Latvijā. Kopā ar vēl diviem citiem puišiem nolēmām “samesties kopā” un tā arī uzcēlām pirmo AERODIUM. Tajā brīdī vēl nebija doma, ka bizness tik ļoti izaugs un attīstīsies. Tā laika vīzija bija, ka es būšu viens operators Baltijā, labākajā gadījumā kanādiešu firmas pārstāvis Latvijā, Krievijā un Austrumeiropā.

Pirmo AERODIUM mēs nopirkām no Kanādas. Tā kā tas tunelis bija tālu no pilnības, mēs daudz ko uzlabojām, izmainījām un pārveidojām. Ļoti maz ir palicis no pirmā oriģināla. Kad es klātienē redzēju, kā strādā kanādieši, es sapratu, ka Latvijā mēs esam gudrāki, mēs strādājam vairāk, jo esam pieraduši pie daudz augstākas kvalitātes, pie smagāka darba. Es sapratu, ka mēs esam labāki.

Ivars lido Turīnas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā 2006. gadā

Ivars lido Turīnas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā 2006. gadā

Mums ļoti labi aizgāja gan vēja tuneļa bizness Latvijā, gan arī nākamais projekts –  mūsu lidošanas šovs Turīnas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā 2006. gadā. Tas bija pirmais lidošanas šovs pasaulē, kad miljoniem cilvēku vispār uzzināja, ka cilvēkam iespējams lidot! Dalība Olimpiādē bija kārtīgs uzrāviens mūsu turpmākai darbībai. Tas turpinājās ar to, ka 2009. Gadā kanādiešu AERODIUM kompānija saprata, ka mēs šo biznesu attīstām labāk un straujāk, tāpēc viņi piedāvāja mums kompāniju pārpirkt. Mēs pārpirkām un esam vienīgie AERODIUM kompānijas īpašnieki. Kanādā ir palikusi tikai viena sekretāre/grāmatvede. Visus resursus mēs no turienes esam pārveduši uz Latviju. Visi inženieri, projektu vadītāji, mārketinga vadītāji – visas smadzenes ir šeit.

Pēc tā visa, kas notika pēc Expo problēmām ar Latvijas Investīciju Attīstības Aģentūru (LIAA), kāpēc tomēr nolēmi palikt Latvijā? Vai nebija sajūtas, ka esi šeit negribēts?

Es gribēju savā ziņā palīdzēt Latvijai. Tā bija misijas sajūta – izcīnīt cīņu līdz galam. Šī cīņa nav beigusies vēl šodien. Tika ierosinātas četras krimināllietas, no kurām trīs ir izbeigtas. Vienā tiesā mēs esam vinnējuši, un LIAA ir spiesti mums maksāt kompensāciju. Visas apsūdzības ir safabricētas.

Vai turpinās tā lieta, par vēja tuneli Jelgavā?

Tā vienīgā vēl turpinās. Apvainot un celt apsūdzību var pret jebkuru. Taču nepatiesi apvainojumi mums nekaitē. Mums viss ir labi. Bizness aug. Kopš “Expo” laikiem mēs esam kļuvuši daudzreiz lielāki un konkurētspējīgāki.

Expo deva Boost (uzrāviens)?

Mums bija iespēja parādīt “Expo”, ko mēs  spējam. Projektā mēs nenopelnījām nevienu latu. Mēs zaudējām gan naudu, gan nervus, tomēr pasaule redzēja, ka ir tāds AERODIUM, redzēja, ka mēs daudz ko varam. Kopš tā laika mēs esam uzbūvējuši jau vairākus lielākus projektus un šobrīd procesā ir vēl lielāki.

Kad AERODIUM sāka sevi atpelnīt?

Šogad.

Tikai?

Jā. AERODIUM visu laiku ir bijis uzņēmums „plusos”, bet mēs tos „plusus” esam ieguldījuši attīstībā. Izskatās, ka šogad mēs pirmo reizi , kopš 2005. Gada, varēsim gūt peļņu.

Ivars ar kolēģiem piedalās starptautiskā atrakciju izstādē Orlando, 2013

Ivars ar kolēģiem piedalās starptautiskā atrakciju izstādē Orlando, 2013

Cik es zinu, Tu esi mācījies trijās augstskolās…

Bet nevienu pagaidām neesmu absolvējis (Smejas).

Tas ir interesanti. Pastāsti, kuras augstskolas tās bija un kāpēc neesi pabeidzis.

Kā jau visi jaunieši, es nezināju, ko gribu. Sāku studēt filozofiju. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka tur bija liels konkurss, liels izaicinājums. Bija desmit cilvēku uz vienu vietu. Pirmajā gadā es netiku iekšā, bet tā kā man bija liela uzņēmība, es aizgāju pie dekāna un teicu, ka, kaut arī netiku iekšā, es ļoti gribu mācīties. Viņš aicināja mani nākt par brīvklausītāju. Tajā laikā vēl bija tāda iespēja, ka tev ļauj klausīties  lekcijas un pēc tam uzreiz iestāties otrajā kursā. Tā arī es izdarīju. Pirmajā kursā klausījos lekcijas, nākamajā gadā iestājos otrajā kursā un kopā studēju trīs gadus. Ceturtajā gadā kaut kas notika. Es gribēju uzrakstīt kursa darbu, bet gribēju rakstīt pats, nevis norakstīt kā citi. Rakstīšana kļuva tik nopietna, ka jau “vilka uz grāmatu”. Tajā laikā es sāku strādāt, veidot savu biznesu un nepietika laika kursa darba rakstīšanai. Pēc tam gadu studēju psiholoģiju un tad trīs gadus  –  uzņēmējdarbību. Diemžēl pagaidām vēl nevienu no augstskolām neesmu absolvējis, taču zināšanas esmu ieguvis dažādās jomās.

Vai domā iestāties vēl kādā augstskolā?

(Smejas) Varbūt, jā, bet šobrīd nav laika. Taču es viennozīmīgi esmu par izglītošanos – es arī savus cilvēkus stimulēju mācīties. Ļoti daudzi jaunieši neprot krievu valodu. Mums katru dienu uz biroju nāca pasniedzēja un mācīja krievu valodu. Šobrīd mācām arī spāņu valodu. Mēs apmaksājam arī akrobātikas treniņus. To darām, lai viņi jūtas piederīgi uzņēmumam, kā arī parādam, ka mums rūp viņu attīstība.

Kas Tevi dara laimīgu? Vai esi apmierināts ar to, kur savā dzīvē esi?

(Domā)Laime ir tad, kad tev pietiek ar to, kas tev ir. Man it kā pietiek, taču dzīve regulāri piespēlē vēl jaunus izaicinājumus. Tev ir iespēja pamēģināt un izdarīt… Es parasti tos pieņemu. No izaicinājuma pieņemšanas laimīgāks nekļūstu, taču tā paveikšana manī rada gandarījumu. Parakstot līgumu par  “Expo” projektu, es nezināju, kas un kā būs. Tas bija liels izaicinājums –  veidot valsts tēlu Ķīnā, nevienu vārdu ķīniski nezinot.

Prieku rada arī situācijas, kad viss nokārtojas un uzrodas īstie cilvēki. Atceros situāciju gadu pirms “EXPO “ norises. Izkāpu Ķīnā un neko nesapratu taču bija jāuzbūvē Latvijas paviljons priekš “EXPO”. Ja tas būtu Vācijā vai Itālijā, kaut ko varētu nojaust, vismaz mentalitāti saprast, taču Ķīnā nevarēja saprast neko.  Atlika vienkārši ķerties klāt un pa mazumiņam visu lipināt kopā. Kad tu pieņem šādus izaicinājumus, cilvēki, kuri palīdzēs, kaut kā paši uzrodas. Es nezinu, kas tas ir. Piemēram, bija sadarbības piedāvājums no, iespējams,  lielākās šovu organizācijas pasaulē. Mēs sagatavojām piedāvājumu, kas papīra formā svēra 40 kg. Ar vienu somu nevarēja aizvest, divus koferus vedām! Nolēmām piedalīties konkursā. Bija daudz jāuzraksta, jāizrēķina, jāsaprot. Jaunie studenti atnāca palīgā. Beigās bijām komanda astoņu cilvēku sastāvā, trīs nedēļās sagatavojām piedāvājumu un vinnējām.

Ar kuru augstskolu tev šobrīd ir vistuvākais kontakts?

Ivars kopā ar Aerodium vēja tuneļa izgudrotāju Jean St Germain, noslēdzot darījumu par kopmānijas pārpirkšanu 2009. gadā

Ivars kopā ar Aerodium vēja tuneļa izgudrotāju Jean St Germain, noslēdzot darījumu par kopmānijas pārpirkšanu 2009. gadā

Šobrīd? Ar Rīgas Tehnisko universitāti, kurā es neesmu mācījies (Smejas).

Kāds ir tavs skatījums uz studentiem, kas nāk strādāt un darboties pie Tevis?

Ļoti labs. Viņi ir labi, viņi ir gudrāki par mani un tas ir labi. Pagājušajā gadā un šogad mēs paņēmām ļoti daudzus jaunus studentus. Sākumā viņi tika paņemti kā asistenti, bet šobrīd viņi jau vada projektus. Ir ļoti patīkami, ka cilvēks divdesmit piecu gadu vecumā var vadīt projektu ārzemēs. Šobrīd AERODIUM ir kā sniega bumba, kur mums ir daudz projektu. Mana loma ir tos pakoriģēt. Es cenšos viņiem iemācīt strādāt, nevis strādāt viņu vietā, un viņi mācās ļoti labi. Tehniskā universitāte ir tuva tāpēc, ka tā piedāvā mums noderīgās zināšanas. Viņi ir tehniski un viņiem ir daudz inovāciju. Mēs vairākus patentus esam iesnieguši. Nesen parakstīju jaunu līgumu, kur mēs izstrādāsim jaunu tehnoloģiju. It kā varētu domāt, ka vēja tuneļi pasaulē jau ir daudzus gadus, bet tur vēl var rakt un rakt, un daudz ko uzlabot.

Kā iet ar pārējiem projektiem, kas pašā sākumā Tavā dzīvē bija vairāk nekā AERODIUM? Ar viņiem kaut kas notiek?

Tos ir sanācis nedaudz atstāt novārtā, taču tie aktīvi darbojas. Tā pati lēkšana ar gumiju vēl joprojām silda man sirdi. Gumijlēkšanas bizness ļoti labi strādā. Atrakciju un arī logu ražotnes veiksmīgi darbojas. Logu ražotni izveidojām, lai projekti paši varētu sevi apgādāt.

Kā Tu atpūties?

Paguļu (Smejas). Daudz braukāju apkārt – dodos komandējumos un šad tad braucienus apvienoju arī ar ceļošanu. Pagājušajā nedēļā biju Amerikā, šonedēļ esmu šeit, nākamnedēļ būšu Ķīnā, pēc tam Ukrainā. Tas vienmēr ir pārsteigums – kur es ierodos, tur atkal ir cita vide, citi cilvēki.

Mācos spāņu valodu un organizēju kursu arī saviem cilvēkiem, lai tos uzmundrinātu, motivētu. Gandrīz visi, kuri sēž mūsu birojā, ir projektu vadītāji un ir gatavi ceļot. Viņi ir gatavi jebkurā laikā doties jebkur. Bet atgriežoties pie laika, ko es daru, ja es nogurstu… Vakarā došos mājās un braukšu ar velosipēdu. Sports palīdz. Vakar ar kolēģi bijām akrobātikas zālē, palēkājām. Man ir četrdesmit viens gads, un es pirmo reizi iemācījos dubulto salto taisīt. Sasniegums, prieks pašam.

Cik es noprotu, Tev patīk ekstrēmās lietas. Kas ir ekstrēmākais, ko Tu esi darījis?

Ekstrēmākais? (Domā) Es kādreiz biju kaskadieris kino studijā. Mācījos par kaskadieri, pēc tam citus mācīju.  Biju koordinators un daudzās filmās kā kaskadieris piedalījos. Es saprotu daudzus riskus, ko es daru. Piemēram, braukt ar moci, ietriekties mašīnā un pārlēkt pāri no malas liekas šausmas, bet es to esmu divdesmit reizes darījis un visas reizes veiksmīgi.

Lielākā riska situācija manā dzīvē ir bijusi uz robežas. Tas bija gados, kad riņķī bija „bardaks”. Mēs braucām ar riteņiem. Uz Rumānijas robežas robežsargi pasauca mūs malā, pielika nažus pie rīkles un aplaupīja. Tā bija tāda riskanta situācija. Ir bijušas saķeršanās ar bandītiem, ar reketu. Tās ir bijušas situācijas, kad tu neko nevari paredzēt, tā ir īsta dzīve. Vēl viens gadījums. Tas bija reketa laiks. Man bija gumiju bizness. Visi viņiem maksāja nodevas. Pie manis atnāca reketieris, trīs reizes lielāks par mani un teica, ka jāmaksā. Es teicu, ka nevaru maksāt, bet varu lēcienus par velti dot.

Ivars kopā ar lidotājiu komandu izstādē "World EXPO 2010"

Ivars kopā ar lidotājiu komandu izstādē “World EXPO 2010”

Viņiem bija bail nolēkt un pēc tam bija bail nākt un prasīt.

Gumijēkšana bija Tavs pirmais nopietnais bizness? Nebija bailīgi to uzsākot?

Bail bija, bet ne par naudu. Man bija bail par to, ka kāds kaut kur nokritīs, nositīsies. Pirmos piecus gadus es personīgi katru cilvēku piesēju un pārbaudīju.

Tātad, Tev nebija bail, ka uzņēmums varētu nepastāvēt? Nebija bail par naudu?

Tagad, lai taisītu biznesu, ir jābūt gudram, toreiz pietika būt uzņēmīgam. Toreiz tā bija kā auglīga zeme, kurā atlika tikai stādīt un viss auga. Ja tagad jauniešiem to stāstu, viņi man netic. 1995. gadā naudu varēja čupām grābt.

Kas, Tavuprāt, mūsdienās, šajos gados, ir vajadzīgs jaunietim, izņemot uzņēmību, lai izveidotu uzņēmumu?

Viennozīmīgi es gribu pateikt, ka jābūt zināšanām. Ja kādreiz ņēmu draugu darbā, tad tagad es vairs nevienu draugu darbā neņemu. Ja tev uzņēmums paliek nopietns, tu sāc veidot konkursus, sāc izvērtēt cilvēka CV, sāc skatīties, ko viņš spēj… (domā). Centība un zināšanas. Tie jaunieši, kas pie manis strādā… Man patīk skatīties, ka cilvēks nāk uz darbu astoņos un iet projām sešos, un viņu tiešām interesē lieta, nevis viņš atsēž. Uz vienu vietu brīžiem ir desmit vai divdesmit kandidātu. Ir ļoti grūti atrast. Ja tu gribi kaut ko augsta līmeņa Latvijā – nav tādu cilvēku. Es esmu ar mieru  maksāt labu algu, krietni virs vidējā un pat krietni virs labām algām, bet cilvēku ar pieredzi nav. Cilvēkus, kuri šeit ir, mēs mācām. Cilvēki, kuri pie mums ir bijuši instruktori, lielos uzņēmumos šobrīd ir vadītāji. Viņiem ir starptautiska pieredze, viņi labi runā angliski, galva strādā un viņi var izaugt. Ļoti daudz ir mums tādu gadījumu, kad cilvēki AERODIUM sāk no paša zemākā posteņa, un pēc tam nokļūst labos darbos.

Vai ierodas cilvēki strādāt, kurus Tu pieņem, bet kuri tā īsti netic šim projektam?

Nē, nav tādu cilvēku. Te visi nāk ar prieku. Ļoti maz pasaulē ir tādu uzņēmumu, kur tu vari ceļot, vadīt starptautiskus projektus. Latvijā vispār tādu ir ļoti maz. Cilvēkiem, kas šurp atnāk tā ir milzīga skola. Latviešiem ir labi tas, ka viņi ir gatavi mācīties. Amerikā cilvēks iekļaujas sistēmā un mācās konkrētu lietu. Pie mums sāka strādāt cilvēks no Latvijas armijas. Viņš teica, ka Amerikas armijas cilvēki prot šaut ar vienu ieroci, bet latviešu cilvēks prot šaut ar pieciem ieročiem, visus labi pazīst un prot izjaukt un salikt.

Vai ir arī kaut kas noticis ar cilvēkiem, kas ir lidojuši?

Ivars kopā ar Džekiju Čanu pēc viņa filmēšanās Latvijā, 2012. gadā

Ivars kopā ar Džekiju Čanu pēc viņa filmēšanās Latvijā, 2012. gadā

Nē, nekas nopietns nav. Sākotnēji, kad mēs vēl nemācējām strādāt, nelieli savainojumi bija, taču mēs ātri mācījāmies no kļūdām. Šobrīd lidošana notiek ļoti drošos apstākļos, par ko gādā atstrādātās drošības sistēmas pašā tunelī, kā arī lidošanas instruktori un plūsmas regulētāji.

Vai jums bija kāds no Kanādas, kas to mācīja?

Nē. Viņi vienkārši pārdeva motoru ar propelleri un viss. Mācījāmies paši.  Viņiem nebija šāda servisa. Ar to arī šī brīža AERODIUM atšķiras no bijušā kanādiešu AERODIUM. Mēs klientam nodrošinām pilnu servisu: projektēšanu, vēja tuneļa iekārtu, tās uzstādīšanu, personāla un instruktoru apmācīšanu, operēšanu, franšīzi. Līdz ar to mēs piesaistām tādus klientus, kurus nekad nebūtu piesaistījis kanādiešu AERODIUM un, kurus arī nepiesaista mūsu konkurenti. Piemēram, lielveikalu īpašniekus un biznesa attīstītājus.. Mēs šobrīd būvējam trīs projektus lielveikalos, no kuriem viens ir lielākais veikals Austrumeiropā. Iedomājies, Tirdzniecības centrā „Alfa” pa vidu stāvētu mūsu truba. Šie projekti ir daudz komplicētāki. Tas nav tā, ka tu vienkārši uzstādi vēja tuneli kaut kur mežā Siguldā. Tas ir pilnīgi citādāks. Tas ir integrēts mājā. Tur jāierēķina slodzes, nesošās konstrukcijas jāsaskaņo ar veikala nesošajām konstrukcijām. Cits projekts būs vienā no lielākajiem, bet varbūt pašā lielākajā atrakciju parkā pasaulē, kur cilvēki nāks uz šovu. Tas arī nekad nav bijis. Varbūt šis projekts strādās simts gadus.

Vai ir vēl kādas idejas, ko Tu gribētu realizēt?

Dzīve pati piespēlē šīs idejas. Es negribu tās nosaukt, bet ir daži projekti, ko mēs gribam attīstīt, bet arī tie ir cieši saistīti ar AERODIUM.

AERODIUM ir liela klientu datu bāze, liela kontaktu bāze, kurus mēs varam uzrunāt. Ja mēs izdomājam jaunu projektu, mums ir ļoti daudz klientu visā pasaulē, kuriem ir nauda, kurus mēs varam uzrunāt. Tie ir investori ar vairākiem miljoniem kabatā.

Ir idejas, bet tās es negribu pagaidām izpaust. Pēdējā laikā ir arī tādi cilvēki ar lielu ietekmi pasaulē, kuri ir gatavi sadarboties, gatavi ieguldīt jebkuru naudu labā idejā. Viena šeiha pārstāvis atbrauca uz mūsu nesen uzcelto tuneli Somijā, paskatījās, kā tas viss izskatās un bija ar mieru parakstīt līgumu. Jau nākamajā dienā tika pārskaitīta nauda. Cilvēki grib redzēt paraugu.

Ivars ar kolēģiem piedalās sacensībās "Stipro Skrējiens 2013", pārstāvot Aerodium komandu

Ivars ar kolēģiem piedalās sacensībās “Stipro Skrējiens 2013”, pārstāvot Aerodium komandu

Ja Tev tagad liktu uztaisīt kokteili, kas saucas “Izdošanās”, kas tajā atrastos?

Es neko jaunu nepateikšu. Ja tu dari lietu, kas tev patīk, ja tu to dari no sirds un dari ar lielu centību, ja tu nemelo sev un saviem partneriem, tad tev izdosies. Tas arī viss. Protams, ideāli, ja tev vēl ir zināšanas. Var iegūt zināšanas darot, bet droši vien efektīvāk un ātrāk tās iegūt universitātē.

Bet, ja es, pieņemsim, nezinu, kas es gribu būt? Es aizeju uz universitāti, šis man nepatīk, tas nepatīk, bet es zinu, ka es gribu kaut ko sākt. Ko tad darīt?

Man jau tāpat bija. Es domāju, ka es būšu filozofs un rakstīšu grāmatas. Es esmu iemācījies dzīvot veiksmīgi. Es nezinu, kāda ir dzīves jēga. Droši vien dzīves jēga ir pašapliecināšanās un būt laimīgam par to, kas tev ir. Ļoti, ļoti svarīgi ir dzīvot šodien, nevis cerēt, ka kaut kad sakrāsi naudu un dzīvosi. Es atceros sevi, kad es ceļoju ar divdesmit dolāriem kabatā. Es zinu, ka es varu to izdarīt. Tas jau dod to pašpārliecinātību. Man pieliek nazi pie rīkles, bet es tāpat robežsargiem varu smaidīt un atrast kopēju valodu. Ja tu izej cauri tādai dzīves skolai, tevi nekas vairs nebaida.

Galvenais, jāliek bailes malā?

Pareizi ir baidīties, tikai vajag meklēt risinājumus visās situācijās. Mēs arī saskaramies ar problēmām, kas citiem nebūtu atrisināmas. Pēc “Expo” skandāla daudzi cilvēki būtu vienkārši nogrimuši. Mūsu gadījumā mēs bijām gan Latvijas veiksmes stāsts, gan arī tikām nepatiesi saukti par Latvijas lielākajiem zagļiem, kuriem meta virsū visus dubļus.

Kas tajā brīdī notika ar biznesu? Tas ļoti to bojāja?

Nē, pilnīgi nē. Mūsu bizness lielākoties nav saistīts ar Latviju. Ja es aizbrauktu uz Āfriku dzīvot, manā biznesā tas neko nemainītu. Bizness ir galvā, bet klienta e-pastu tu vari pārbaudīt arī Āfrikas džungļos. Es Latvijā šobrīd radu darba vietas, mēs ienesam naudu Latvijā. Mēs varbūt šogad pirmo reizi sākam pelnīt, bet mūsu “apakšnieki” ir visu laiku pelnījuši un pelna, un es runāju par desmitiem miljonu, kas ienāk caur mums.

Kāds būtu Tavs ieteikums Latvijai un latviešiem?

Latviešiem jau nav nekādas vainas, tikai bišķiņ provinciālisms un tas, ka daudzi baidās spert lielo soli. Latvieši bieži domā, ka citi ir labāki –  amerikāņi, kanādieši… Nav viņi labāki. Vienkārši ir jābūt drosmīgiem, jādara, kas sanāk vislabāk un viss izdosies!

Ja būtu viena lieta, ko Tu gribētu izmainīt un zinātu, ka tā noteikti izmainīsies trīs gadu laikā, kas tā būtu?

Vislielākā Latvijas problēma, manuprāt, ir postsociālisma mentalitāte – zagšana no valsts, korupcija. Mums būtu labi ceļi, labas skolas, laba medicīna… Domājošas galvas Latvijā ir. Taču, ja man par to, ka es piedalos “Expo”, ir kādam jāmaksā par dokumentu parakstīšanu, tas nav normāli. Es veidoju Latvijas tēlu pēc labākās sirdsapziņas, pat ieķīlāju savu māju, lai “Expo” projektu realizētu pēc iespējas labāk, taču tajā pat laikā man netiek piešķirta projektam atvēlētā nauda, ja es konkrētai personai nesamaksāju vairākus tūkstošus. Es ar to pirmo reizi saskāros saistībā ar “Expo”, bet es pieļauju, ka tas notiek visur. Ja es to varētu ar vienu vārdu mainīt, tas būtu pirmais, ko izdarītu.

FaceBook Twitter