Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Ieva Dāboliņa “LATVJU LIETAS”

Publikācijas datums: 18.jūnijs, 2013

“Kas gan var būt cēlāks par tautas tērpu? Nekas labāk neizceļ sievietes augumu. Jebkura sieviete, vai viņa būtu gara, īsa, resna vai kārna, tautas tērpā viņa ir karaliene.”

Piektdienas pēcpusdienā viesojamies Latvijas Mākslinieku savienības ēkā, kur ceturtajā stāvā rosās Ieva Dāboliņa“Latvju lietas” saimniece un māksliniece. Ienākot Ievas omulīgajā darbnīcā, neviļus atmiņā uzaust epizodes no Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos”. Plauktā sasēdinātas lelles atgādina lugas tēlus: Ieviņu, Kārlēnu, Elīnu, Aleksi. Gaisā virmo lauku mājām piemītošā sajūta, lai gan atrodamies pašā Rīgas centrā. Iespējams to paspilgtina kokā tēstā divstāvīgā gulta gandrīz pie pašiem griestiem, kur māksliniece pēc garās darba dienas var palasīt grāmatu vai raudzīties no augšas uz savu lielisko dienas veikumu – rūpīgi nostrādātām etnogrāfiskajām lellēm: tautas meitu Baibu, sprigano Lienīti, piemīlīgo Līgu un Annu. Mums pretī raugās smaidošas un mīļas lelles, kuras izstaro to mīlestību, ko to radītāja tām devusi.

“Ja, tu, mīļā, prastu adīt cimdus… “ 

No kurienes radusies mīlestība pret latviešu tautas etnogrāfiju un vēlme to ietērpt oriģinālā idejā – etnogrāfisko leļļu ražošanā? 

Mana vecmāmiņa no tēva puses bija daiļamata meistare. Viņa auda, un kā savu meistarstiķi izveidoja jaunu produktu līniju „DAIĻRADĒ” – lellītes no dzijas. Vēlāk arī mana mamma strādāja “Daiļradē” un tās lellītes taisīja.

Autore: Ieva Dāboliņa

Autore: Ieva Dāboliņa

Otra lieta ir tā, ka es pati gribēju tautas tērpu. Tas bija sens sapnis. 2009. gadā braucu pie meistariem, meklēju informāciju un veidus, kā lai tieku pie tautas tērpa. Skraidot pa veikaliem un pie meistariem, sapratu, ka nav nekā tāda, kas patiešām simbolizē Latviju, kas būtu perfekti nostrādāts, skaists  un vērtīgs suvenīrs. Tad es uztaisīju pirmās lelles, kuras gribēju padarīt universālas, kas patiktu gan bērniem, gan arī būtu kā suvenīrs un etnogrāfisks produkts. Man nebija pieredzes, tāpēc mana biznesa ideja arī beidzās 2009. gadā – visu savu bezdarbnieka pabalstu biju ieguldījusi uzņēmumā un bankrotēju. Taču redzot manu interesi par etnogrāfiju, mani uzaicināja strādāt Tautas tērpu centrā “SENĀ KLĒTS”. Tieši tur es ieguvu pieredzi par to, kādas lelles cilvēki pieprasa. Gaumes un vajadzības ir ļoti dažādas.

Un tad 2011. gada beigās mēs izveidojām savu uzņēmumu un pieteicāmies konkursā „Lec biznesā!” Mēs pašas gan nepieteicāmies – mūsu vietā pieteicās kolēģes dēls, jo viņa vecums atbilda projekta prasībām. Konkursā uzvarējām, bet vēlāk es Hipotēku bankai teicu, ka tā ir diskriminācija, jo jauniešiem, kuri vēl īsti nezina, ko vēlas un nevēlas, šāda iespēja ir, bet mums tās nav.

Kurš bija idejas autors “LATVJU LIETAS” dibināšanai?

Idejas autors bija mana kolēģe, es viņai pievienojos. Viņas sākotnējā ideja bija par interesantām cepurēm un citām lietām – par kaut ko, kas arī saistījās ar etnogrāfisko inovāciju.

Cik darbinieku pašlaik ir Jūsu kompānijā?

Darbiniece esmu tikai es, bet mums ir meistari, kuru pakalpojumus mēs izmantojam. Piemēram, lellēm Ieviņām es taisu pašu lellīti, šuju bruncīšus, šuju ķermenīti, bet jaciņas ada viena meistare. Drīzumā būs divas meistares, kuras adīs. Tāpat zeķītes ada un pastalas arī taisa cits meistars. Audumi man nāk no atgriezumiem, iepērkam arī audumu no “LIMBAŽU TĪNES”.

Vai ir gadījies, ka klients paņem veselu kolekciju?

Jā, ir – divas reizes ap divdesmit lellēm Lienīšu „aizbrauca” uz Francijas vīna darītavām. Franči esot bijuši sajūsmā.

Kāds bija ceļš no idejas par etnogrāfiski autentisku leļļu ražošanu līdz izpildei?

Es domāju, ka pats svarīgākais ir izturība. Vislabāk būtu, ja man būtu bijis kāds blakus ienākumu avots. Biznesa plānā mēs vienmēr rēķināmies ar to, ka viss aizies kā pa diedziņu, bet realitātē daudz kas notiek citādāk. Runājot par preces virzīšanu tirgū, vissvarīgākais ir veiksmīga publicitāte. Dažkārt šķiet – ir radio raidījumi, televīzija – nu kā gan vēl var nezināt! Cilvēki bieži vien atnāk un žēlojas, ka līdz šim nav par mums neko zinājuši. Kamēr informācija aiziet līdz cilvēkiem, paiet divi vai trīs gadi. Šobrīd mūsu uzņēmumam ir pusotrs gads, un mēs beidzot jūtam, ka par mums zina. Cilvēki viens otram stāsta, un mēs arī cenšamies piedalīties visos pasākumos, kur ir iespējama publicitāte. Mūsu produkti nav pirkums, ko cilvēki iegādājas katru dienu, tādēļ no informācijas saņemšanas līdz lēmumam nopirkt var paiet vairāki gadi.

Autore: Ieva Dāboliņa

Autore: Ieva Dāboliņa

Kāds bija lielākais izaicinājums ražošanas procesā?

Visas tehnoloģijas un dizainu radu pati. Ar to nodarbojos jau kopš bērnības, visu esmu apguvusi pašmācības ceļā. Sākotnēji biju nepareizi noteikusi klientu mērķa grupas. Taču man nebija, no kā mācīties. Faktiski biju pirmā, kura nopietni pievērsusies etnogrāfisko leļļu darināšanai. Tautas tērps, ir svēts. Protams, mums arī iznāk vienkāršot, mēs nevaram visu izveidot viens pret vienu, jo liels tērps būtu jāiekļauj mazā tērpā. Bet mēs ļoti cenšamies.

Kāda sākotnēji bija Jūsu klientu mērķa grupa?

Sākumā es domāju par universālo lelli pilnīgi visam, bet tas nav iespējams. Bērniem vajag funkcionālu, kopjamu, lētāku lelli ar funkcionālu apģērbu. Lelle Baiba ir plaukta lelle, bet tā ir arī funkcionāla, to var arī ģērbt. Tieši to mēs vēlējāmies, lai to bērnam var uzdāvināt, piemēram, uz kristībām. Ja vecāki vai krustvecāki par Nīcas Baibu ir samaksājuši simtu piecdesmit piecus latus, tad maz ticams, ka bērns to ņems līdzi uz smilšu kasti. Tomēr ir svarīgi, lai bērns var noģērbt un apģērbt lelli, lai viņš saprastu, kas ir tautas tērps. Tur ir krekliņš, ņieburiņš, zeķītes, bruncīši, vainags un villaine – viss ir novelkams un uzvelkams.

Kādas lelles ir “LATVJU LIETAS” sortimentā?

Šobrīd mums ir piecu dažādu veidu lelles, bet mēs esam ceļā arī uz citiem produktiem. Pati dārgākā lelle ir Baiba. Tā ir Spānijā ražota vinila lelle, kas ir apģērbta tautas tērpā. Vispieprasītākā ir tieši Nīcas Baiba, kaut arī tā mums šobrīd ir visdārgākā. Pie Bārtas mēs neesam vēl tikuši, bet grasāmies to darīt. Mēs esam mēģinājuši citos novadus, bet, lai arī nopērk pa kādai Zemgales vai Vidzemes Baibai, lielākā daļa tomēr izvēlas grezno Nīcu. Jāatzīst, ka ko tādu cilvēks tiešām nopērk vienreiz mūžā vai ļoti īpašā gadījumā īpašam cilvēkam. Tā tiešām ir dārgā suvenīru lelle.

Nākamā, kas ir ļoti pieprasīta, ir Ieviņa. Ieviņa ir bērnu rotaļu lellīte, kam ir linu ķermenītis. Tā ir ļoti funkcionāla un veidota ar īpašu tehnoloģiju. To varētu uzskatīt par komercnoslēpumu, ja es pati nebraukātu pa laukiem un nemācītu sievām to lelli taisīt. Es nemaz nebaidos par sava intelektuālā īpašuma zādzību, jo mums ir noruna, ka tās nedrīkst taisīt pārdošanai, bet pavisam droši var darināt gan saviem bērniem, gan bērnu dārziem un labdarībai, tādēļ manas kursantes pašas kļūst par manu autortiesību aizstāvēm. Rezultāti ir brīnišķīgi! Tas radošais prieks, ko iegūstu gan es, gan tās sievas, tas nav aprakstāms. Šī lelle ir funkcionāla bērnu lelle, kas apģērbta vienkāršotā, nedaudz stilizētā tautas tērpā. Tur ir zeķītes, brunči, jaciņas, pastalas, vainadziņi, priekšautiņi, un viss ir ģērbjams. Tā ir mīļuma lelle. To var gan ņemt līdzi gultā, gan staipīt aiz bizes. Tā ir ļoti izturīga, jo visas svarīgākās šuves ir dubultas. Mēs gribam iziet sertifikāciju, lai Ieviņu sertificētu kā rotaļu lelli.

Līga ir suvenīru lelle bez kājiņām. Tās ķermenītis ir linsēklām pildīts maisiņš. Anna ir tāda pati, tikai ar kājiņām. Tā ir tekstila kolekciju lelle.

Pati mazākā, kas arī ir pieprasīta, ir lelle Lienīte. Tā ir ļoti vienkāršota lellīte, bet arī tai nav nekā nepareiza un neatbilstoša. Novadu piederību izsaka brunči. Cilvēki, kas atnāk pie mums, ierauga visu to krāšņumu un nevar iegādāties lelli par trīsdesmit latiem, var nopirkt Lienīti uz pusi lētāk.

Autore: Ieva Dāboliņa

Autore: Ieva Dāboliņa

Vai Jūs pieņemat arī individuālus pasūtījumus?

Jā. Mēs varam uztaisīt jebkura novada lelli, tikai atšķirība būs cenā. Īsti kolekcionāri grib porcelāna lelles. Tas nozīmē, ka mums jārada pašiem sava porcelāna lelle, jo gatavu nopirkt nevar. Latvisku seju vinila lellei mēs meklējām ilgi, līdz atradām un importējām no Spānijas. Krievijā un Baltkrievijā, protams, ražo lelles, bet tās ir īstas krievu meitenes – jā, skaistas, zilacainas un blondas, bet īstas krievietes.

Kādi cilvēki iegādājas etnogrāfiskās lelles?

Ar katru lelli ir ļoti dažādi. Baibu parasti iegādājas uz kristībām vai arī tā ir kā ļoti dārga dāvana mīļotajai sievietei. Ieviņu bērniem pērk vecāki, krustvecāki vai vecvecāki. Savukārt, mazā Lienīte arī cenas ziņā ir ļoti pieejama suvenīru lelle.

Vai “LATVJU LIETAS” ražotā lelle Baiba ir ieguvusi tikpat lielu atpazīstamību un pieprasījumu kā viņas senā vārda māsa – reiz rūpnīcā “Straume” tapusī stilizētā latviešu tautastērpā tērptā lelle Baiba?

Nē, ne tuvu, ko jūs! Mēs tīri neviļus paņēmām to vārdu, lai cilvēki saprastu, par ko ir runa. Tomēr es uzskatu, ka mēs esam cienīgi to darīt, jo esam desmitkārtīgi „pārsituši” iepriekšējo Baibu.  Ceram, ka ar laiku iegūsim gan atpazīstamību gan pieprasījumu.

Kurā valstī šobrīd visaugstāk novērtē roku darbu?

Tajās, kurās veikalos gandrīz vairs nevar nopirkt rokdarbu instrumentus: Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Amerika, Japāna. Piemēram, Eiropā jau sāk parādīties problēmas, ka viņi brauc pie mums, lai iegādātos rokdarbu instrumentus. Šajās augstas attīstības valstīs nav sieviešu, kuras prastu strādāt ar savām rokām – izšūt, adīt, tamborēt, aust. Tas pats būs arī pie mums, ja mēs neko nemainīsim izglītības sistēmā. Meitenēm labi, ja iemāca ieslēgt veļas mašīnu un uzcept pankūkas. Mums “treknajos” gados gāja uz to pašu, ka mums ir tāda zeme, kur neko pašiem vairs nevajadzēs ne prast, ne darīt. Visu nopirksim! Jautājums – par kādu naudu? Kur radīsies nauda, ko tērēt?

Es lasu šos bēdu stāstus par to, cik grūti ir dzīvot nabadzībā un domāju: “Ja, tu, mīļā, prastu adīt cimdus… “. .Šodien nav vairs sieviešu, kuras prastu uzadīt etnogrāfiskos cimdus. Lai gan cimdi ir esošākā eksporta prece tūrisma tirgū Daudzi pat neprasa perfektus etnogrāfiskus cimdus, kas ir trīsdesmit – četrdesmit cilpiņas uz adatas, daudziem vajag tikai divdesmit – tas nav nekas īpašs. Ja to sāktu saprast izglītības sistēmā, ka mums ir jāiet atpakaļ, ka šādā veidā mēs nekad nenonāksim līdz Zviedrijas sociālās labklājības līmenim…. Mēs varam dzīvot vēl daudz labāk un skaistāk, bet ir jāstrādā, jāprot savas tautas daiļrades lietas, jānovērtē savas prasmes un jānodod nākamajām paaudzēm. Es uzskatu, ja mana vecmāmiņa varēja desmit gadu vecumā noadīt raibus cimdus, tad mūsu meitenēm tas būtu jāprot septiņu gadu vecumā.

Autors: Aldis Jonikāns

Autors: Aldis Jonikāns

Pērnā gadā “LATVJU  LIETAS” plānoja aptuveni 85% no savas produkcijas eksportēt. Kāda šobrīd ir sadarbība ar ārvalstu tirgiem?

Suvenīru tirgus ir tīrs eksports, tādēļ arī šī prognoze ir realizējusies.

Kā Jums sokas ar idejas realizāciju par leļļu iegādi viesnīcās?

Šobrīd mūsu lelles iegādājamas viesnīcā “RADI UN DRAUGI”. Šobrīd veidoju sadarbību ar “KOLONNU” viesnīcu tīklu. Iespējams, ka sadarbība izveidosies Rēzeknē un Rīgā. Man bija ideja, ka manām lellēm varētu būt savs, atsevišķs izgaismots plaukts – stends, bet tas vēl nav realizējies nevienā no vietām. Katrā viesnīcā ir savs interjers, savs suvenīru skapis. Turklāt maz kur ir izpratne par to, kādiem tiem suvenīriem vajadzētu būt. Mēs dodam produktu tikai tiem, kuri to vēlas. Vispirms pārdevējām ir jāatnāk pie mums un jāredz, kā tas viss top, un jāiziet vienkārša instruktāža. Ja pārdevēja saprot, kā tas ir radies, tad viņai nav problēmu klientam pateikt cenu – katrā lellītē ieguldīts liels un rūpīgs darbs. Suvenīru plauktam jāatrodas telpas prestižā vietā.  Lelles ir grūti pārdot, jo gandrīz pēc katras pacilāšanas tās ir jāsakārto; tās ir pietiekami dārgas. Mēs esam nolēmuši, ka nedosim nevienam savas lelles, kamēr šie nosacījumi netiks realizēti.

Kādi klienti eksporta tirgus valstīs iegādājas etnogrāfiskās lelles?

Ārzemju latvieši, visu paaudžu trimdinieki un arī, protams, vienkārši tūristi, kuri kolekcionē lelles, vai arī nopērk savam bērnam lellīti, jo redz, ka produkts ir patiešām labi nostrādāts.

Kādas ir mūsu, latviešu, vērtības, ar kurām varam iziet pasaulē?

Pamatīgums, īstums, kvalitāte, veco tradīciju pasniegšana jaunā veidā, etnogrāfijas inovācijas gan būvniecībā, gan kultūrā, gan jebkura cita veida dizainā, paturot mūsējo un pieliekot to, kas ir jauns. Kas gan var būt cēlāks par tautas tērpu? Nekas labāk neizceļ sievietes augumu. Jebkura sieviete, vai viņa būtu gara, īsa, resna vai kārna, tautas tērpā viņa ir karaliene. Uzvelkot tautas tērpu, sajūta ir fantastiska, īpaši senajā tērpā no 10.gs. līdz 13. gs. Tas spēks un tā sajūta, tas nav aprakstāms.

Tuvojas Saulgriežu laiks un XXV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un XV Deju svētki, kad ļaudis pievēršas mūsu tautas tradīcijām. Ko Jūs novēlētu mūsu tautas meitām un tautas dēliem?

Mācīties amatus un būt radošiem un drosmīgiem! Nebēgt projām! Tas, kas notiek šobrīd, tas ir informācijas un ekonomiskais karš. Viņi ir uzvarējuši tajā brīdī, kad mēs esam pametuši savu zemi. Kamēr mēs esam tepat, var atrast iespējas strādāt, pelnīt, tikai vajag meklēt un nepadoties. Ir jāmācās! Bērniem ir jāmāca amati, pašiem ir jāmācās jaunas prasmes. Protams, viegli nav. Mēs gribam pelnīt ļoti ātri un ļoti viegli. Metinātāju nav, elektriķu nav. Ja es būtu „vecis”, es ietu par metinātāju un dzīvotu zaļi. Tas ir kolosāls, radošs darbs.

Vajag radīt kaut ko tādu, ko citi cilvēki pērk, un tu atkal vari pirkt to, ko tu pats neradi.

Vēl man šķiet, ka ir ļoti svarīgi mainīt situāciju laukos. Cilvēki bēg no laukiem, jo zeme ir izpārdota, ir uztaisīti milzīgi īpašumi, kur cilvēki nav vajadzīgi, bet ir vajadzīgas dažas tehniskas vienības. Tauta atražojas laukos. Visā pasaulē bērni dzimst un aug laukos, nevis pilsētās. Ir jāmēģina kaut kādā veidā samazināt īpašumu lielumu – lēni, ar mantošanas tiesību ierobežojumu. Jāsadala atpakaļ īpašumus, lai cilvēkam ir zeme. Ja tev ir kaplis un zeme, tev ir darbs un tu esi paēdis.

Mums iestāsta, ka mums būs tā kā Vācijā, ka ģimene brauks strādāt ārpus mājas, tad viņi uz līzinga visu nopirks un maksās milzīgu naudu. Šobrīd mēs arī Latvijā redzam vergus, kas sēž par līzingu pirktajās mašīnās un brauc uz savu verdzību īgniem ģīmjiem, un domā, kā samaksāt rēķinus. Viņiem paliek pāri dzīvošanai labi, ja simts latu ēšanai. Bet viņi sēž savās mašīnās, stutē savas dārgās mājas, kas ir uzceltas no importētiem būvmateriāliem. Latvieši var radīt unikālus produktus eksportam: izcilu pārtiku, koksnes izstrādājumus, papīru, amatniecības izstrādājumus, mākslu, mūziku, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, preces, ko pārdod internetā. To taču var Zilupē darīt, tur nav jābūt Rīgā. Jaunu „skaipu” vai „draugus” var radīt Iecavā vai Durbē.

Autore: Ieva Dāboliņa

Autore: Ieva Dāboliņa

Ko Jūs ieteiktu tiem jauniešiem, kuriem ir bailes riskēt un mēģināt, un drošākais šķiet atrast algotu darbu ar domu, ka varbūt es sakrāšu, radīsies labāka ideja … un tad es sākšu?

Ir jāsāk, ir jādara pašam! Protams, ir labi, ja ir kādi regulāri ienākumi un regulārs darbs, ko strādājot, paralēli sāc attīstīt savu lietu. Galvenais ir, ka tā lieta ir jāmīl. Sāc radīt kaut ko, ko tu gribētu pats sev, tad padomā, ka arī citi to varētu gribēt. Tas nav viegli un tas prasa gadus, bet ir jāmēģina bez lieliem kapitālieguldījumiem. Tikai tad, kad tu jūti, ka tu jau pazīsti tirgu, ka zini, ka jau ir kaut kāds klientu loks, kad skaidri redzi, ka prece ir pieprasīta, tad, ja tu vari palielināt apjomu ar kaut kādu apgrozījumu, tikai tad ņem kredītu, tikai tad. Arī es nebūtu bankrotējusi 2009. gadā, ja būtu sākusi ar maziem apjomiem, nebūtu sacerējusies, ka ļoti pirks. Kad atkal zaudēju darbu, es sapratu, ka negribu vairs strādāt vietā, kur man kāds maksās vai nemaksās. Es grauzīšu skaidas, bet izturēšu, palikšu un panākšu, ka man ir sava lieta, kur es pati nosaku, kad es eju uz darbu, kad eju mājās un ko daru. Tā ir laimes sajūta, kad viss ir iegūts, un tu sevi vari uzturēt… Tagad esmu puslīdz paēdusi, un esmu ļoti laimīga. Protams, nākas strādāt divpadsmit stundas dienā, bet es to daru ar prieku, jo es pati nosaku, ko daru un kā daru. Un lielākā laime ir tā, ka tu redzi, ka tā ir laime arī citam – viņš raud aiz laimes, dabūjis to lelli. Tam darbam, ko tu dari ar mīlestību, mīlestība aiziet aritmētiskajā progresijā.

 

Intervēja: Inese Bētiņa, Marta Jumeja

FaceBook Twitter