Gundega Skudriņa “SKUDRAS METROPOLE”
Publikācijas datums: 22.oktobris, 2013.gads
Intervija ar Gundegu Skudriņu – SKUDRAS METROPOLES veidotāju un STILS BEZ TABU vadītāju
“Ja mums būtu kopējs mačs, mēs varētu paveikt vairāk.”
Gundega Skudriņa šobrīd vada raidījumu “Esi gardēdis!”, bet vēl bez tā viņa ir vadījusi pasākumus, uzrakstījusi grāmatu un ar raidījumu, kā arī tagad mājaslapu “STILS BEZ TABU” iedvesmojusi ne vienu vien latvieti. Sākoties rudenim, mums visiem vajag kādu gaišumiņu, jo saule pie mums iegriežas arvien mazāk, un aiziet dienas beigās prom ar vēl lielāku steigu. Gundegas blogs izstaro to siltumu – pilns ar idejām un maziem sīkumiem, kas tumšos rudens vakarus var pārvērst par siltiem un omulīgiem piedzīvojumiem. Bet blogs un mājaslapa “STILS BEZ TABU” ir tikai pavisam maziņš aspekts no Gundegas radošās darbības. Man bija patiesa interese par to, kā viņa savu talantu uz iedvesmošanu ir attīstījusi no pašiem sākumiem.
Stilsbeztabu.lv
Pēc Firmas.lv datiem, SKUDRAS METROPOLE reģistrēta jau 2003.gadā…
Jā, šogad rudenī būs 10 gadi.
SKUDRAS METROPOLE ir pasākumu organizēšanas uzņēmums..
Jā, pasākumu organizēšana ir pamata profils, bet laika gaitā ir sanācis tā, ka SKUDRAS METROPOLE esmu es, un, tā kā es darbojos dažādos virzienos, SKUDRAS METROPOLE arī nodarbojas ar dažādām lietām – internetu, televīziju, un mākslas pasākumiem.
Vai internets un televīzija ir STILS BEZ TABU?
Jā, internets ir STILS BEZ TABU mājaslapa, bet televīzija ir raidījums „Esi Gardēdis”, kā arī dažādi citi projekti.
Kā Jūs izdomājāt, ka 2003.gadā vēlaties dibināt savu uzņēmumu?
Tas, protams, ir atkarīgs no katra cilvēka personības. No tā, kā viņš iet pa savu dzīvi, vai viņš skatās ceļazīmes, kas viņa ceļā ir …
Kas ir ceļazīmes?
Tas ir tas, ko tev dzīve piespēlē. Es nevarētu teikt, ka esmu ļoti rūpīgi un aktuāli sekojusi visam līdzi, jo esmu vairāk tāds lidojošais, haotiskais cilvēks, bet kaut kā ir laimējies, ka esmu saskatījusi daudzas no zīmēm. Bija laiks, kad es savas enerģiskās dabas dēļ rīkoju daudz un dažādus pasākumus gan savā dzimtajā Cēsu pusē, gan arī izpalīdzēju draugiem un paziņām. Kad atnāca aicinājums rīkot balli Rundāles pilī, es sapratu: „Gundega, ir laiks kaut ko mainīt.” Tā bija zīme, ka vairs nevar tā „pa draugam”, jo ir lietas, kas jāsāk kārtot juridiski, dažādas papīru un līgumu lietas. Bija vajadzīgs uzņēmums.
Es neesmu nopietni izplānojusi nevienu no saviem profesionālajiem lauciņiem. Tas viss ir nācis ļoti organiski. Sākums nebija viegls, jo es saskāros ar to, ko es nesapratu. Man nav zināšanu visās jomās, bet nāca talkā cilvēk.
Tā radās SKUDRAS METROPOLE. Kā sākās pārējie projekti, piemēram, grāmata?
Stilsbeztabu.lv
Man nav nekāda īpašā stāsta par nolikto mērķi vai sapņu grafiku. Darbīgiem cilvēkiem ceļš paveras pats, jo, ja tu kaut ko dari un dari pēc sava labākā godaprāta, tad tavs darbs nekad nepaliek nepamanīts. Kad to pamana, tad nāk arī piedāvājumi, un tas kalpo par tādu kā noklātu paklājiņu, kurš tevi ved pie nākamā projekta. Tu sāc ar vienu, bet ceļš tevi aizved pie cita.
Jūs sākāt ar SKUDRAS METROPOLI vai televīziju?
Televīzija bija pirmā. Gadījies ir tā, ka man ir laimējies, un Dieviņš mani ir apveltījis ar lielu enerģiju. Es strādāju televīzijas jomā un esmu arī bijusi kultūras dzīves vadītāja Cēsu pusē, bet acīmredzot man bija par maz un vēlējos vairāk. Līdz ar to, paralēli attīstījās ideja un ceļš pie SKUDRAS METROPOLES. Viss ir gājis līdztekus. Un, tā kā situācija valstī ir tāda, kāda ir, vienu brīdi mani baroja televīzija, citā brīdī METROPOLE. Ja tu stāvi ar katru kāju kādā lauciņa, Tev kāds no viņiem sniegs ražu. Ir bijuši abos laukos kritumi un kāpumi, un tas, ka ir divi lauciņi palīdz noturēties.
Dzīvē viss notiek cikliski. Pagāja septiņi gadi, STILS BEZ TABU bija izsmēlis savu, man sāka dzimt bērni. Un organiski viss pārgāja pilnīgi citā ritmā. Bija žēl nekur neizmantot to lielo informācijas bagāžu, kas plūda pie manis, tādēļ mēs izveidojām mājaslapu. Sākumā tā bija ļoti kūtra, bet es piesaistīju redaktoru, un sākās arī blogu ēra… Tas pierāda vienu – turēt acis un ausis vaļā! Es nesaku, ka esmu ļoti gudra daudzās jomās, bet vismaz es cenšos just to, kas notiek apkārt. Kādā vilnī, vai frekvencē pasaule elpo tai brīdī. Līdz ar to tas atkal aizgāja, jo internets jauno paaudzi ietekmē ļoti spēcīgs, viņus mazāk interesē grāmatas un televīzija, bet internetā ir visa viņu dzīve.
Stilsbeztabu.lv
Ja atgriežamies pie stāsta par grāmatu, tad visa pieredze summējās, un man bija sajūta, ka noteikti vajag kādu dalīties ar savās zināšanās.
Darbs pasākumu organizētājiem ir līdzīgs kā Tibetas mūkiem. Mēs taisām mantru. Pieņemsim, trīs mēnešus mēs strādājam pie pasākuma izveidošanas. Tu strādā, strādā, strādā, tad ir viena nakts, un viss ir beidzies. Tas labi rūda, iemāca nepieķerties lietām.
Es kādus trīs četrus gadus staigāju ar domu, ka jādalās savās zināšanās. Tad parādījās personiskā motivācija, jo dzima bērni, un es biju ar bērniem slimnīcā, un man noteikti likās, ka vajag kaut ko pasaulei dot. Un ko dot? Katram jādod tas, ko viņš prot vislabāk.
Es esmu gandarīta, ka cilvēkiem ļoti patīk mani pasākumi, ka tie viņus iedvesmo. Kaut kādu svētku dzirksti es acīmredzami nesu, un tas ir tas, ko es protu. Radās doma, ka visi līdzekļi varētu aiziet bērnu slimnīcai, un līdz ar to tā arī bija spēcīga motivācija darboties. Kopā ar saviem māksliniekiem mēs sākām strādāt Mēs grāmatu nebijām izvirzījuši kā pašmērķi, bet laika gaitā, paralēli visiem citiem darbiem, tā radās. Es satiku savā ceļā ļoti labus speciālistus. Satiku dizaineri, mākslinieku, un ceļš atkal aizvijās tālāk.
Ir jāmeklē domubiedri, kurus aizrauj vienota ideja. Katrs labi paveikts darbs pa ķēdīti ved pie nākamā. Tas bagātina, pirmkārt, jau mani pašu, otrkārt, es sastopu jaunus cilvēkus un, treškārt, var gūt spēcīgu atgriezenisko saiti. Es ļoti daudz saņemu atpakaļ. Ļaudis saka labus vārdus, sūta vēstules. Ļoti daudzi cilvēki ar to ir mani spārnojuši, un kad tie spāni aug, tu atkal vari lidot. Parādās iedvesma, un tu atkal gribi kaut ko labu paveikt.
Kāda ir Jūsu komanda?
Stilsbeztabu.lv
Komanda mēdz mainīties. Principā esmu vairāk vai mazāk viena pati, bet uz katru projektu piesaistu cilvēkus, kuriem tas ir viņu lauciņš.
Es ievēroju, ka SKUDRAS METROPOLEI nav mājaslapas, kāpēc?
Tāpēc, ka ir STILS BEZ TABU, un tur ir kontakti SKUDRAS METROPOLEI.
Kā cilvēki uzzina par pasākumu organizēšanu?
Latvijā labākā reklāma ir no mutes mutē. Tāds banāls teiciens, bet tā ir. Es varu izdarīt tikai tik cik es varu izdarīt, un man nekad nav bijis mērķis cept pasākumus kā kukulīšus rūpnīcā. Šobrīd man noteikti nevajag reklamēties, jo šobrīd knapi tieku galā ar visu to, kas man jāpaveic.
Vai televīzija ir laba reklāma?
Nē. Vairāki mani pastāvīgie klienti mēdz pat nezināt, ka strādāju televīzijā, lai gan tur strādāju jau 10 gadus. Tas nekādā mērā nav palīdzējis. Televīzija palīdz informēt vienkāršu skatītāju, kurš vēlas piezvanīt un apjautāties par kāzu organizēšanu vai privātu ballīti, bet tas nav mans profils, un es ar to īsti nenodarbojos.
Televīzija ir reklāma vairāk tev pašam kā personībai, bet manā darbā tā neko daudz nedod.
Kurš no projektiem Jums ir sagādājis vislielākās bailes par to, ka šis būs ļoti liels izaicinājums?
Tādu ir bijuši daudz, sākot ar pirmo pasākumu, kurš bija Latvijas Nacionālajā operā jārīko.
Kas dod drosmi uzņemties?
Vienmēr ir bijis ļoti bail, un vienmēr ir bijis kāds jauns izaicinājums. Palīdz tas, ka ir neremdināma tieksme pēc piedzīvojuma, tieksme kaut ko redzēt un izjust, protams, kļūdīties, protams, dabūt jaunus punus… Tāda ir pasaules kārtība. Bet lielais piedzīvojums un bagātināšanās rada to spārnu sajūtu, un vēlmi iet uz priekšu. Risks nemazinās, stress nemazinās, bet mazinās neticība sev.
Jūs esat ļoti daudz strādājusi ar latviešiem. Ko Jūs labu varētu teikt par mūsu tautu?
Labu? Mēs pārsvarā uzsveram negatīvo. Bet ar mums kļūst labāk, vismaz man rodas tāda sajūta. Mēs sākam sevi novērtēt. Es vienmēr esmu teikusi,
Stilsbeztabu.lv
ka mēs paši esam tie labākie. Ir daudz laba, sākot jau ar to, ka mūsu zeme ir tik unikāla ar saviem gadalaikiem un tīro pārtiku. Otrkārt, mums ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Mums drusciņ pietrūkst ticības sev un ir jāizvairās no bailēm, par to ko teiks kaimiņš. Tas, iespējams, nāk no tā, ka esam tik maza tauta.
Vairāk noticiet sev, un tad jau lielas lietas var panākt ļoti daudzās jomās, sākot ar uzņēmējdarbību – par sportu un kultūru nemaz nerunājot. Uzņēmēji mums ir ļoti talantīgi, jo izsisties pie šādām svārstībām, gan politiskām, gan ekonomiskām, ir apbrīnojami. Mūsu lielais klupšanas akmens ir tas, ka mēs negribam padot roku, mēs gribam strādāt katrs par sevi. Mums grūti kooperēties uz kaut ko vienu. Katrs grib paturēt bumbiņu vai pozīciju savā pusē. Ja mums būtu kopējs mačs, mēs varētu paveikt vairāk.
Bet mēs mācāmies. Jaunā paaudze ir atvērtāka un komunicē ar daudz vairāk cilvēkiem, tādējādi smeļas vēl vairāk dzīves gudrības.
Ko Jūs novēlētu ikvienam Latvijā?
Nebaidīties otram padot roku gan dzīvē, gan dažādos projektos. Mazāk klausīties katrā rējējā, jo vienmēr aiz tevis būs kāds, kuram kaut kas nav paticis, un vairāk ieklausīties sevī. Pārkāpt pāri bailēm un stereotipiem un vienkārši darboties pēc labākās sirdsapziņas.
Interviju veidoja: Marta Jumeja
