Uzzini vairāk Mūsu mērķis 24836
Sākums

Endijs Bērziņš – “VAIRĀK SAULES”

Publikācijas datums: 23.janvāris, 2014.gads

Intervija ar Endiju Bērziņu – SIA VĒL VAIRĀK SAULES  dibinātāju un vadītāju

“Jebkurā vecumā es novēlu nebaidīties mainīt un darīt to, ko gribas darīt, ja liekas, ka viss iet šķībi. Mainiet un dariet to, ko jūs gribat un esat laimīgi!”

SIA “VĒL VAIRĀK SAULES” un pirmais restorāns atvērās 2002.gadā. Šobrīd jau ir vairāki restorāni un nesen atvēra specializētu veikaliņu TC Riga Placa, kurā tirgo dažādus makaronu izstrādājumus, kā svaigu pastu un ravioli, kas ir audzēti Latvijā. Šie restorāni piedāvā Eiropas un Āzijas ēdienus diezgan plašā klāstā, nodrošinot lielu izvēli. Kopš 2006.gada uzņēmums ir izveidojis arī piegādes servisu, kurā var pasūtīt no salātiem, līdz picām. Ēdienus var pasūtīt gan pa telefonu, gan interneta vietnē, kur tas izdarāms ir ļoti vienkārši.

Endija Bērziņa stāsts ir patiesi interesants, un uzņēmums VAIRĀK SAULES ir noteikti pievienojam kolekcijai – veiksmes stāsti Latvijā!

Pastāstiet, lūdzu, kā radās ideja par VAIRĀK SAULES? 

Es nezinu gandrīz nevienu tādu pavāru, kuram guļot, ejot nav tāds sapnis par savu restorānu. Varbūt ir, bet man liekas, ka visi kādā brīdī par to aizdomājas. Es biju ļoti, ļoti mērķtiecīgs. Ģimenes apstākļus spiests, nepilnu septiņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt. Aizgāju no skolas, jo vajadzēja naudu, lai elementāri izdzīvotu. Biju pavārs arī armijā. Kad atgriezos, man doma un sapnis bija, bet nezināju ko darīt. Sameklēju, kur Rīgā ir labākie tā laika restorāni, gāju pie viņiem un jautāju, vai pie viņiem var strādāt. Piedāvāju maksāt par to, ka varu atrasties ar viņiem vienā virtuvē kopā. Tā ir tā lieta, ko ir ļoti grūti saprast, jo jauniešus tagad interesē īslaicīgais – tagad, tūlīt. Viņus interesē, piemēram, vasarā terasē maksā divdesmit piecus latus par kartupeļu cepšanu, tātad, viņiem vajag terasē strādāt. Es to pat nesaukšu par ātro naudu, jo tā jau nav tāda baigā nauda. Skolā īstās zināšanas nebija ieliktas, bet Latvijas skolas īsti neko profesionālā līmenī arī nebūtu devušas. Es nācu uz pārbaudēm. Man par lielu pārsteigumu viņiem patika, kā es strādāju, ko es daru, un viņi man teica, ka viņiem patīk un viņi man maksās. Es biju jau sarēķinājis, cik es varu atļauties viņiem maksāt. Biju gatavs maksāt viņiem simtu piecdesmit latu mēnesī.

Endijs Bērziņš Avots: vairaksaules.lv

Endijs Bērziņš
Avots: vairaksaules.lv

Jūs bijāt gatavs maksāt simtu piecdesmit. Kur jūs ņēmāt naudu?

Strādāju divos darbos. Es strādāju trīsdesmit dienas mēnesī. Viena diena mēnesī man bija brīvdiena. Strādāju četrpadsmit stundas dienā. Pamazām savācās zināšanas, un vienā brīdī pašapziņa aizgāja par augstu un es netiku galā ar šīm sajūtām. Nostrādāju Zviedrijā franču restorānā un pēc tam atgriezos, bet visu laiku bija doma par savu restorānu.

Skatu uz lietām pilnīgi mainīja strādāšana pie Arņa Bikšus “TGIt’s Friday”. Tur bija mani sapņu īpašnieki. Parasti pie mums bija pieņemts, ka īpašnieki darbojas pēc principa skaldi un valdi, no kuriem obligāti ir jābaidās, bet šeit bija demokrātiskas attiecības un tolerance – tādas lietas, kas šobrīd ir daudzos uzņēmumos, bet trīspadsmit, piecpadsmit gadus atpakaļ tā gluži nebija. Es redzējušo modeli, kas man vēl vairāk deva vēlmi pēc sava restorāna.

Sanāca tā, ka es apprecējos un pārcēlos dzīvot uz Ogri. No Rīgas es vēl baidījos, bet Ogrē  es sapratu, ka var mēģināt. Es uzņēmumu izkapāju no a līdz z, praktiski sākot ar nedēļām, mēnešiem ilgu Ogres izpētīšanu, skatīšanos, telpu meklēšanu, beidzot ar visām atļaujām. Tagad oficiālais ceļš ir tīri normāls, bet piecpadsmit gadus atpakaļ tas bija šķēršļu un kukuļu pilns.

Droši vien uzņēmējdarbību var iemācīties, bet to, kas būs pašā pamatā, arī ir jāapgūst.

Tu nevari veikt uzņēmējdarbību un domāt: man būs restorāns, nē, tomēr gateris, bet vispār man patīk kurpju veikals. Es nesaku, ka tā nenotiek, bet… Tagad neviens negrib mācīties arodus, visi grib būt vadītāji tūlīt un uzreiz. Es teikšu, ka vadītāju pārprodukcija Latvijā jau ir nenormāla. Mums gudro pietiek – mums vajadzētu čaklos.

Viens no uzņēmēju stūrakmeņiem pasaulē ir, ka tu esi aroda meistars. Tā ir viena no fundamentālākajām lietām, jo veiksmīgam uzņēmumam pie stūres strādā cilvēki, kas saprot, ko viņi dara.

Toreiz jums bija zināšanas un jūs atvērāt restorānu Ogrē. Kad jūs atnācāt uz Rīgu?

Avots: lattravel.lv

Avots: lattravel.lv

Dzīvē man viss notiek balstīts uz sajūtām. Lietas, kuras tu izdomā un dari, ja tās neatnāk no sirds, man tās parasti ir bijušas neveiksmīgas, bet lietas, kuras vienkārši atnāk, tās ir bijušas veiksmīgas. Viena no tām lietām bija atnākšana uz Rīgu. Dzirnavu ielā desmit gadus atpakaļ, vispār nemeklējot telpas, neko nedomājot es šīs telpas ieraudzīju. Atbraucu uz Ogri un teicu savam otram biznesa partnerim, ka Rīgā atradu foršas telpas. Mēs praktiski gada laikā atdevām parādus. Mēs abi bijām pavāri, abi bijām īpašnieki un kādu laiku bijām strādājuši kopā. Viesmīles bija mana sieva un viņam draudzene, kas tagad ir sieva. Mēs sākām meklēt investorus.

Kad mums bija desmit gadu jubileja un investori stāstīja par to, kā notika “Vairāk saules” dibināšana. Viņi stāstīja, ka atnāca Endijs, uz salvetes uzrakstīja biznesa plānu, es ar šo salveti aizbraucu pie sava partnera Jura un mēs spriedām, cik tas maksās. Es biju sarakstījis, ka šie divi restorāni izmaksās astoņdesmit tūkstošus latu. Tie izmaksāja divsimt sešdesmit tūkstošus latu. Kad viss beidzās, investori teica, ka, ja es būtu atnācis ar salveti, kurā būtu rakstīts divsimt  sešdesmit tūkstoši latu, viņi nekad dzīvē, bet šie astoņdesmit tūkstoši viņiem bija ļoti liela nauda. Viņi arī bija biznesmeņi, bet viņiem nebija vienalga, cik naudas izdot.

Kad šis biznesa projekts nāca uz šādu summu, mēs ieķīlājām vectēva dzīvokli, vēl toreiz nebijušās sievas dzīvokli, sievas vecāku dzīvokli… Mēs gājām uz visu banku. Ja par to nav pārliecības, tad es to neieteiktu darīt. Mums šī pārliecība bija. Man bija pārliecība, ka viss aizies, bija miers. Šo gadu laikā es esmu sapratis – tas čuijs, ka ir labi, tas nav adrenalīns, bet miers. Tā ir tā atšķirība, ko es varu pateikt, ka tā ir veiksmes formula. Es esmu sapratis, ka, ja lēmums ir pieņemts pareizs, man iestājas miers. Ja es pēc lēmuma pieņemšanas esmu dusmīgs, aizvainots, uzvilkts, pārlieku sapriecājies, tad šis lēmums varētu būt nepareizs. Tā ir mana pieredze. Tad, kad man iestājas miers, es zinu, ka viss ir kārtībā.

Tas ir interesanti. Ir labi, ka var sevi tā iepazīt – ne katrs spēj sevi tā iepazīt un pateikt, kad tās sajūtas ir pareizās.

Varbūt neviens negrib tev atklāt savu veiksmes formulu.

Veicot šīs intervijas, visi vairāk vai mazāk saka, ka ir jābūt veiksmei, ir jābūt pārliecībai, ka tas ir tavs, ka tu to gribi un tad, protams, darbs, neapstāties pie pirmajām grūtībām, bet galvenais ir degsme un lielā vēlme. Kā jums šķiet, kas vēl varētu būt svarīgs?

Kad jaunāks biju, tādu lietu nebija, bet tagad ir ļoti svarīgas tādas vērtības kā draudzība, uzticēšanās. Mēs bijām pieci īpašnieki, kuriem piederēja piecas vienādas daļas. Tas bija viens no investoru nosacījumiem, jo viņi nāca ar lielu naudu. Es no tā neko nesapratu, bet es gāju runāt un prasīt padomu draudzenei. Viņa brīnījās, ka investori piedāvā abiem vienādas daļas, jo parasti investoriem pieder vairāk. Mūsu investors bija dzīves gudrs cilvēks, un viens no viņa nosacījumiem bija, ka ir jābūt vienādām daļām. Ja visiem pieder vienādas daļas, tas mazina iespēju vēlāk sastrīdēties, jo mums pieder vienādas daļas. Es pašlaik dodu savu naudu, bet tu – savu darbu – mēs esam vienojušies. Tagad es saprotu, ka pēc tam, ja tu sāc strādāt, pirmais pusgads vai gads tev ir eiforija, bet pēc tam noteikti sāk piezagties doma par to, ka es strādāju, man ir tikai desmit procentu, bet viņam četrdesmit, bet te ir mans darbs, manas idejas. Tas nav tikai  tavs darbs – viņam pirms tam bija nauda. Tā kā bija vienādas daļas, manā galvā šīs domas nemaisījās. Piecu gadu laikā mums nebija neviena asa diskusija, mums nebija praktiski neviena strīda.

vairaksaules.lv

vairaksaules.lv

Kāds varētu būt padoms cilvēkam, kurš grib nākt ar savu biznesu?

Man nav vienas formulas, es varu tikai padalīties savā pieredzē. Lietās, kuras es nesaprotu,  esmu tikai iztērējis naudu un neesmu neko vinnējis. Lietas, kuras es saprotu, tās man iet. Draugs man izstāstīja kādu interesantu stāstu, kad es jau atkal biju ieguldījis divi vai četri tūkstoši latu biznesā, kurš negāja labi. Viņš jautāja, vai es zinot, kā Āfrikā ķer mērkaķīšus. Būrī ieliek augli, kas ir lielāks par restēm, un mērkaķītis pienāk klāt, paņem augli un pie tā turas. Tu ej viņam klāt, tu vari viņu paņemt aiz škvarkas, iebāzt maisā, viņš mēģina to augli izraut kaut nāves briesmās. Tad, kad viņš man izstāstīja šo stāstu, es nākamajā dienā pārdevu to uzņēmumu. Tas padoms ir, ka šis auglis ir jāpalaiž vaļā. Es šo padomu esmu dzirdējis – Endij, netaisi gateri, ja tu nesaproti no skaidas līdz zāģim.

Kāds ir jūsu skatījums uz uzņēmuma nākotni? Vai ir doma paplašināties, iziet ārpus Latvijas?

Varbūt. Mums būs pārrunas, bet pagaidām vēl negribam teikt. Nākošgad būs vēl viens liels restorāns.

Kā ir ar klientiem? Kā jūs redzat ejošo biznesu,  kad ir kaut kādi konkrētie ēdieni? Piemēram, biznesa pusdienas un cilvēks izlemj, ka tās ņems vai arī, kad ir lielā izvēle un cilvēks var sēdēt un izvēlēties. Kas labāk iet – lielāka izvēle vai konkrētas izvēles klientam?

Man ir trīs bērni ģimenē. Vienam ļoti garšo suši, divi neēd pilnīgi šo ēdienu. Meita ēd visus raviolli, dēls picas, sieva ēd tikai salātus, es ēdu veselīgos burgerus un otros ēdienus. Ja es atnāku ar ģimeni, es trāpu desmitniekā, jo visi  var dabūt visu. Tu vari atrast gan rukolu ar diedzētajiem graudiem, tu vari atrast burgeru, suši, vari atrast austrumu zupu, vari atrast veģetāro zupu, gan picu, kas ir domāta bērniem.

Kāds ir jūsu pārdošanas koncepts? Jūs izejat uz to, ka visiem ir viens mārketings, vai jūs katru restorānu reklamējat atsevišķi?

Mēs reklamējam praktiski tikai piegādi. Mēs noturam kvalitāti un pārējo, un restorāni ir pilni, mums tos nevajag reklamēt. Pusdienlaikā nav vietu un brīvdienās arī. Vienīgais, ko mēs reklamējam, ir piegāde. Kopējā tendence tagad izplatās Eiropā un ir ļoti spēcīga Amerikā – cilvēki ēd mājās vieni pie datora. Žēl, bet tā ir patiesība.

Tas tiešām ir tik populāri?

Avots: vairaksaules.lv

Avots: vairaksaules.lv

Piegāde ir visaugošākā struktūra.

Kas ir vispopulārākais piegādēm? Vai picas?

Tieši mums nē. Mums picas aizņem divdesmit procentus, pārējos aizņem suši, salāti, otrie ēdieni.

Tas arī iet uz piegādi?

Jā. Banketu struktūra arī ir ļoti, ļoti spēcīga, kur iet maizītes. Mēs esam ieviesuši daudzas lietas. Mēs esam pirmais restorāns Latvijā, kas ir ieviesis savu aplikāciju. Līdz ar to tā ir tā lieta, kas pasaulē jau ir. Ko es uzņēmējam varu pateikt? Paskatieties, kā iet Amerikā un ziniet, ka pēc pieciem vai septiņiem gadiem tas notiks arī pie mums. Mēs esam spogulis. Mēs arvien spēcīgāk iesim fast-food līmenī. Tas ir neatgriezeniski. Tas jau vairāk ir ģimenes līmenī. Ātrā ēdināšana ir ļoti okay. Piemēram, kad braucu uz copi agri no rīta, iebraucu pa ceļam un paēdu, jo man nav laika sasmērēt maizītes. Tendence Skandināvijā, par ko ir uztraukums,  ir tā, ka ātrās  ēdināšanas uzņēmumā cilvēks ēd arī pusdienas un vakariņas. Ja cilvēks ātro ēdināšanu pasniedz sev kā ēdienreizi, tas ir erors.

Jums ir mājaslapa, ir aplikācija, ir iespēja sekot līdzi tam, kādas tautības  cilvēki jums seko. Vai mājaslapu apmeklē vairāk ārzemnieki vai latvieši? Kāda ir tendence?

Avots: vairaksaules.lv

Avots: vairaksaules.lv

Mums arvien vairāk ir ārzemnieki lielās kompānijas, kas ir sapratušas, ka piegāde ir ļoti ērta. Ja viņiem vajag divdesmit ēdienus uz diviem dienā, viņiem ir viss, ko viņi pasūta. Tas ir visstraujāk augošais segments. Man visu laiku bija licies, ka pie mums nāk tikai latvieši un krievvalodīgie nenāk. Biju pārsteigts, kad man pateica, ka TC “Spice” pat esot vairāk krievvalodīgo nekā latviešu. Mēs laikam esam viens no tādiem retajiem restorāniem, kur nenotiek noslāņošanās. Piemēram, Dzirnavu ielā ir sešdesmit procentu latviešu, Spicē ir piecdesmit vai pat piecdesmit pieci procenti krievvalodīgo,TC „Domina” ir puse uz pusi.

Jūs strādājat ar latviešiem, ar Latvijā dzīvojošiem  cilvēkiem. Ko jūs varētu ieteikt viņiem?

Es varētu novēlēt, lai katrs… Ir baigā, baigā veiksme, ja tu vari darīt dzīvē to, kas tev ļoti, ļoti patīk. Man ēst patika gatavot no bērnības. Es vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā biju visu pagalmu piebarojis ar vafelēm. Man nepatika mazgāt bļodiņas, kuras es slēpu aiz gultas, bet man patika gatavošana. Man sieva saka, ka es esmu izlaidis bērnus. Man nav grūti. Vienam ir kotletes, sieva ir veģetāriete, vienam ir rīsi, vienam vajag divus kartupeļus uzcept, jo viņš rīsus neēd – man tas nesagādā problēmas. Man patīk gatavot ēst, es ļoti labi jūtos, es to neuztveru kā pienākumu. Vienos, divos naktī banketos es, kaut arī pārstrādājies, jūtos kā zivs ūdenī.

Jebkurā vecumā es novēlu nebaidīties mainīt un darīt to, ko gribas darīt, ja liekas, ka viss iet šķībi. Mainiet un dariet to, ko jūs gribat un esat laimīgi!

„Pacelt Pasauli”  ir programma „Līderi Jauniešiem”  priekš skolēniem. Dažādu profesiju pārstāvji nāk un stāsta par savu pieredzi, kāda ir ikdiena katrā no profesijām, lai jauniešiem būtu vieglāk izvēlēties, ko darīt pēc vidusskolas. Ko jūs ieteiktu vidusskolniekiem, kā izdarīt šo izvēli, kā saprast? Ko jūs ieteiktu darīt, lai viņi neieguldītu savu laiku un naudu izglītībā, kas patiesībā pēc diviem gadiem viņus neinteresēs?

Tā kā man aug bērni, es arī par to bieži esmu aizdomājies. Latvijā ir neveiksmīga izglītības sistēma. Man patīk, kā mums skolā direktore saka. Viņa saka, ka viņai ir svarīgi nevis, ar kādām atzīmēm beidz vidusskolu, bet gan tas, ka, beidzot vidusskolu, deviņdesmit deviņi procenti bērnu zina, ko vēlas darīt. Tas ir lielākais rādītājs, Tā ir vērtība, ja astoņpadsmit, deviņpadsmit gados tu zini, kurp tu gribi virzīties. Es nebaidīšos teikt – ejiet strādāt profesijā un pēc tam mācieties, ejiet praksē tajā profesijā. Tas ir vecāku spiediens, ka ir jāiet un jāmācās. Nedari – ej pasēdi „Rimi” kasē un padomā, vai to gribi vai negribi. Strādā par viesmīli, brauc, ceļo, guli pie jūras! Domā un izdomā, kas tu gribi būt. Laura un Ginta iet uz psihologiem, es arī iešu, jo ar viņām ir jautri. Tas ir pats muļķīgākais, ko var izdarīt.  Man liekas, ka gadu ir labāk neko nedarīt, gulēt un aiz garlaicības nomirt, bet tad saprast, ka to nevēlies. Japāņiem, piemēram, bērni pēc vidusskolas brauc prom, ceļo.

Vai tas ir tas, ko jūs arī varētu ieteikt?

Jā. Ja par savu naudu var ceļot, tad jā. Es teikšu, ka viens no maniem dzinuļiem arī bija bads, bads nevis tiešajā nozīmē, bet bads pēc daudzām lietām, kā man nebija. Dzīvoju Rīgā dzīvoklī, kur bija tikai aukstais ūdens un tualete ārpusē. Tā bija tā bada sajūta, kas lika visu mainīt. Gadu padzīvot vecāku mājās uz  vecāku rēķina – nē. Izej ārpus savas komforta zonas, padzīvo viens, tieši tad tu pieņemsi šo lēmumu. Gadu padzīvojot pie vecākiem un neko nedarot, tu lēmumu nepieņemsi. Aizcērt durvis, aizej prom no tiem „stulbajiem vecākiem” un dari tā, kā tu vēlies, un es varu pateikt, ka tad simtprocentīgi pieņemsi pareizo lēmumu. Es kā vecāks atbalstīšu bērnus, bet atbalstīšu iniciatīvu, kas nāk no bērna. Ja tu gribi braukt uz Mozambiku stažēties, tas ir tavs atradums. Ja tu pateiksi, ka es to ļoti vēlos, es tev palīdzēšu, bet es noteikti neteikšu bērniem, kas viņiem ir jādara. Es varu palīdzēt, bet es nebīdīšu.

FaceBook Twitter