Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Elīna Leimane “VALMIERAS BIZNESA UN INOVĀCIJU INKUBATORS”

 

Publikācijas datums: 1.decembris, 2013.gads

Intervija ar Elīnu Leimani – VIDZEMES BIZNESA UN INOVĀCIJU INKUBATORA vadītāju

“Tu radi sveces, es izdomāšu svečturus un mēģinām kopā iet uz ārējo tirgu. Tā ir nākotne.”

VIDZEMES BIZNESA UN INOVĀCIJU INKUBATORS atrodas vienā no Latvijas studentu pilsētām – Valmierā. Līdz ar Vidzemes Augstskolu, Inkubators piesaista un palīdz attīstīties jaunām idejām un biznesa iecerēm. Biznesa inkubators jaunajam uzņēmumam ir kā padomdevējs, kas par atvieglotiem nosacījumiem jeb atlaidēm jauno uzņēmumu var nodrošināt ar biroja telpām, darba vietu aprīkojumu, sekretariāta un grāmatvedības pakalpojumiem, papildus finansējuma piesaistes iespējām, juridiskajām konsultācijām un pārdošanas konsultācijām, kā arī virkni citiem pakalpojumiem. Intervija notiek ar Elīnu Leimani, VIDZEMES BIZNESA UN INOVĀCIJU INKUBATORA  vadītāju.

Elīna Leimane

Kas ir inovācija? Pirms pāris gadiem „inovācija” bija viens no populārākajiem vārdiem.

Vārds „inovācija” vēsturiski Valmieras biznesa inkubatoram ir no tiem laikiem, kad tas bija kas jauns un daudz lietots pozitīvā aspektā. Inkubators Valmierā ir kopš 2007. gada, un bija sapnis, ka mums būs ne tikai biznesa, bet arī inovāciju inkubators, līdz ar to tāds ir palicis nosaukums. Šobrīd es labprāt izvairos no šī vārda lietošanas, jo tā izpratne un cilvēku uztvere par to ir neviennozīmīga, tādēļ runājot par inovācijām, es vienmēr esmu mazliet piesardzīga, jo uz inovācijām varam skatīties dažādi. Varam, piemēram, runāt par inovācijām augstajās tehnoloģijās tehnoloģijām, par inovācijām procesos vai domāšanā un attieksmē pret lietām.

Vai inovācija ir arī lieta, kas ir jauna Latvijā, bet citur pasaulē jau pastāv?

Pēc būtības mēs to varam vērtēt pēc dažādiem kritērijiem. Inovācija var būt gan globāla, gan arī izteikti lokāla, piemēram, jauninājums atsevišķa uzņēmuma ietvaros – varbūt kaut kur citur tas jau eksistē, bet konkrētajam uzņēmumam tā ir ieviesta inovācija. Vērtējot biznesa idejas inkubatorā, protams, raugāmies, lai inovācija būtu vismaz Latvijas mēroga, bet vēl labāk, ja tā ir inovācija pasaulē. Taču es labprāt no vārds „inovācija” izvairītos, jo man tas liekas tik jau tāds…

Labi, izņemsim vārdu inovācija, kas  tad ir Valmieras biznesa inkubators?

Valmieras biznesa inkubators ir atbalsta instruments jaundibinātiem uzņēmumiem, kā arī cilvēkiem, kuriem biznesa ideja vēl tikai ir radusies galvā, kuri vēl meklē iespējas, kā to īstenot. Skatoties, kādi mūsu valstī šobrīd ir atbalsta instrumenti, man liekas, ka biznesa inkubators šādiem jaundibinātajiem uzņēmumiem ir viens no reālākajiem.  Inkubatorā tiek sniegts gan finansiālais atbalsts, gan saturiski, tāpat nodrošinām pieeju dažādiem sadarbības tīkliem un informācijai, un komunikāciju ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Man liekas būtiski, ka varam sniegt veselu komplektu – informāciju, finansiālu atbalstu, komunikāciju ar profesionāļiem un radošu vidi.

Latvijā ir vēl citas atbalsta programmas. Vai ir kādas, kas būtu līdzīgas VBII?

VBII nav unikāls un vienīgais biznesa inkubators Latvijā, tādi ir katrā reģionā. Jauniem uzņēmumiem pastāv arī citas atbalsta iespējas kā, piemēram, Hipotēku bankas Starta programma, Swedbank un Rīgas domes iniciatīva „Atspēriens”, Nordea biznesa skola un citi biznesa inkubatori, kas nav no valsts budžeta finansēti, piemēram,  TechHub, kas ir lielisks atbalsts IT uzņēmumiem.

Taču kopumā vērtējot nemaz tik daudz atbalsta iespēju jaunajiem uzņēmumiem nav, it sevišķi to, kas saistīti ar finansējumu. Jāsaprot fakts, ka jaunajiem uzņēmumiem nav milzīgu lieku brīvo līdzekļu, ko ieguldīt, tādēļ citas atbalsta programmas bieži vien viņiem nav iespējams izmantot, jo tajās līdzekļi vispirms jāiegulda un tikai pēc gara birokrātiska vērtēšanas procesa, kas var ilgt pat gadu, uzņēmums var saņemt atbalsta summu atpakaļ un tas jaunajiem var būt ļoti kritiski.

Cik aptuveni šobrīd veiksmīgu biznesu ir attīstījušies ar biznesa inkubatora palīdzību?2bilde

Ja mēs skatāmies no 2007. gada, tie ir vairāk kā simts uzņēmumi.

Vai tas ir daudz?

Manuprāt, tas ir normāls skaitlis. Šobrīd inkubatorā mums ir vairāk kā četrdesmit uzņēmumi, kaut es labprātāk strādātu, ja inkubatorā vienlaicīgi atrastos maksimums divdesmit vai divdesmit pieci uzņēmumi, taču nākas meklēt kompromisu starp kvantitatīvajiem rezultātiem, ko esam apņēmušies izpildīt attiecībā pret valsti un kvalitāti, ko vēlamies sniegt saviem klientiem.

Kā ir ar uzņēmumu ilgtspējību?

Šim aspektam mēs arī pievēršam uzmanību un sekojam līdzi mūsu uzņēmumu rādītājiem arī pēc inkubācijas procesa. Ja mēs skatāmies uz esošo darbības programmu no 2009. gada, varu teikt, ka no valsts puses ieguldītā atbalsta naudas summa ir jau atgriezusies ar uzviju nodokļos, turklāt atdeve vēl augs, jo uzņēmumi turpina attīstīsies.

Otrs – tikai pieci no teju 100 uzņēmumiem, kuri darbojušies inkubatorā, šobrīd ir pārtraukuši saimniecisko darbību. Protams, ir tādi, kas aug un attīstās straujāk un ir uzņēmumi, kas paliek kaut kādā vienā līmenī un attīstība notiek lēnāk. Papildus ir jāņem vērā vēl viens aspekts –  mēs esam reģionā. Reģionā jebkurš, kurš dod darbu sev un vēl kādam, jau ir nozīmīgs rādītājs. Tas ir ļoti labi, ja uzņēmums vēl rada pievienoto vērtību kādai lietai un rada jaunus produktus, ko piedāvāt tirgū. Skatoties uz jaunradīto produktu skaitu, tas ir krietni lielāks nekā mēs sākotnēji paredzējām. Ar to es gribu teikt, ka biznesa inkubatoru programma ir vajadzīga un, Dievs dod valsts vīriem lemt, ka tam būtu jābūt arī turpmāk.

Es saprotu, ka simts projektus ir grūti atcerēties, bet kuri ir tie lielākie veiksmes stāsti?

Es tos atceros, bet izcelt vienu vienmēr ir grūti. Visi ir unikāli un vienā vai otrā veidā veiksmīgi, turklāt tie darbojas ļoti dažādās nozarēs, kur katrai ir sava specifika.

Sākotnējā ideja izveidojot Valmierā biznesa inkubatoru, bija veicināt uzņēmējdarbības vides attīstību reģionā. Esot blakus Vidzemes Augstskolai, gaidījām, ka mūsu jaunieši, kas studē augstskolā, radīs jaunus biznesus un attīstīsies. No šādiem stāstiem noteikti jāizceļ ir SIA “Wunderkraut Latvia”. Sākotnējais uzņēmuma nosaukums šāds nebija. Pirmajā komandā bija IT (informācijas tehnoloģijas) studenti un viens biznesa vadības students. Viņi kopā radīja savu uzņēmumu, kas piedāvāja programmēšanas pakalpojumus izmantojot atvērtā koda Drupal valodu. No vienas puses nekas diži citādāks kā citur. Atšķīrās pieeja, attieksme un valoda, un viņi savu kompetenci audzēja. Tīri nejauši sociālajos tīklos viņi pamanīja, ka somu kolēģi meklē programmētājus tieši Drupal projektam, turklāt vajadzīgi ir ļoti steidzami. Viņi pieteicās, ka varētu palīdzēt glābt šo projektu – termiņā pabeigt un izstrādāt. Somi bija ļoti apmierināti ar viņu izpildījumu un kvalitāti, un tas bija moments, kad izveidojās pirmā starptautiskās sadarbības pieredze. Somi izteica piedāvājumu nopirkt šo uzņēmumu. Uzņēmuma īpašnieki domāja, ko darīt, jo vilinājums bija liels, bet tajā pašā laikā gribējās saglabāt savu identitāti. Strādājot un analizējot visu kopā, tomēr neļāvāmies, un tapa kopuzņēmums ar somiem. Tad viņi mainīja nosaukumu uz “Merra Latvia”.  Zīmols bija somu. Kopā ar somiem viņi kļuva vēl spēcīgāki, un nu jau pagājušajā gadā apvienojās ar pasaules grupā “Wunderkraut”. Tagad viņi ir viens no pasaules grupas uzņēmumiem, kas kopā nodarbina lielu skaitu programmētāju un startē starptautiskos iepirkumos. Viņiem ir birojs Valmierā un Rīgā un grupas uzņēmumu biroji pa visu pasauli.

3bildeVēl viens salīdzinoši jauns projekts, turklāt ļoti saistīts ar Valmieru, ir IPhone mobilo telefonu un IPad planšetdatoru aplikācija motokrosa spēle ar nosaukumu Fearless Wheels, kuras idejas autors ir BMX riteņbraucējs Artūrs Matisons.  Artūra kaislība ir arī motobraukšana, bet viņš kā BMX riteņbraucējs, protams, nevar startēt kā vienās, tā otrās sacensībās, līdz ar to šeit rodas iespēja biznesam. Šī gada pagājušajā ceturksnī tā bija viena no pirktākajām sporta spēļu aplikācijām vairākās pasaules valstīs un atradās TOP 10. Ja sākotnēji Artūrs cerēja uz vismaz uz divdesmit pieciem tūkstošiem lietotāju, tad tagad tie ir jau teju divsimt tūkstoši.

Vēl mēs Valmierā esam rīkojuši pasākumu “Garage48”, kas notiek dažādās pasaules valstīs, taču tā idejiskās saknes nāk no igauņiem. Tas ir četrdesmit astoņu stundu garš pasākums, kur atnāk dažādu ideju autori, pamatā tie ir programmētāji, mārketinga cilvēki, projektu vadītāji u.c. Galvenais, ka viņiem visiem ir doma, ko viņi grib radīt. Četrdesmit astoņās stundās viņi tiek līdz pirmajam prototipam. Vienā no šādiem Valmieras pasākumiem, bija izveidojusies komanda Fastr, kura radīja ātrlasīšanas aplikāciju, kas būtiski atvieglo uztvert e vidē lasāmo tekstu, kā arī ļauj to lasīt daudz ātrāk. Viņi nebija valmierieši, bet, ņemot vērā, ka tas viss radās Valmierā, viņi teica, ka jūtas piederīgi inkubatoram un iestājās Valmieras biznesa inkubatorā. Šobrīd uzņēmums savai attīstībai ir piesaistījis ne tikai investīcijas no Latvijas, bet arī Somijā “Startup Sauna” finansējumu – kopumā 90 tūkstošu eiro apmērā. Pieļauju, ka drīzumā viņi piesaistīs vēl lielāku riska kapitālu un iespējams, ka viņi varētu būt, kaut kas līdzīgs Skype. Šobrīd mēs aktīvi strādājam, lai viņi ASV investīciju tirgū kļūtu pievilcīgi.

Kādas ir tipiskākās kļūdas, ko pieļauj uzņēmēji, sākot veidot savu uzņēmumu?

Tipiskākā kļūda droši vien ir savu spēju un iespēju pārvērtēšana, kas ir pilnīgi normāli un veselīgi. Sākotnēji, kad mēs kaut ko domājam, mēs neapzināmies visus šķēršļus, ko mums nāksies sastapt, līdz ar to prognozes, kādas mēs sastādām, vienalga, vai tās ir finanšu prognozes, laiks, kurā mēs paredzam izstrādāt savu projektu, ir daudz optimistiskākas nekā tas notiek realitātē. Ir atsevišķi gadījumi, kad aiziet labāk nekā bija plānots, bet ne bieži. Tāpēc jau mēs, VBII, esam blakus, lai uzdotu sliktos, biedējošos jautājumus, lai viņus piezemētu, bet tajā pašā laikā ļautu viņiem lidot.

4bilde

Otra lieta, kas ir mums ir latviešiem – mūsu ambīcijas ir pārāk mazas. Mēs paši esam maza tauta, un tāda ir mūsu mentalitāte. Es nesen runāju ar vienu amerikāni. Viņš teica: “Ja es Latvijā kādam pajautāšu, cik tu gribi pelnīt pēc pieciem gadiem, viņi pateiks miljonu, piecus miljonus, tad tas jau viņam liekas – vai es nepateicu par daudz. Amerikā tie būtu piecsimt miljoni kā minimums.” Tā ir atšķirība domāšanā. Man gribas teikt, ka mums jābūt domās lieliem un vareniem, jo potenciāls mums ir, kā arī jābūt vairāk orientētiem uz sadarbību.

Kas šo sešu gadu laikā, kopš ir inkubators, ir mainījies uzņēmējdarbības vidē?

Mūsu valstī mīnuss ir tas, ka ir ļoti grūti, kaut ko plānot un prognozēt. Uzņēmumiem ir ļoti grūti kaut ko plānot. Nerunājot par to, ka es varētu kaut ko plānot uz pieciem gadiem, jo ik pa četriem gadiem mainās valdība. Es gribētu vismaz divus vai trīs gadus uz priekšu kaut ko prognozēt, bet es to nevaru, jo nekad nezinu, kādi jauni nodokļi tiks uzlikti, kā tas viss mainīsies. Mums nav konsekvences valdības pieņemtajos lēmumos. Tas ļoti būtiski ietekmē uzņēmuma tālāko darbību.

Pozitīvs pavērsiens attiecībā uz jaunajiem uzņēmumiem bija mikronodokļa ieviešana, taču šobrīd atkal tiek diskutēts par tā palielināšanu – kā gan uzņēmēji var prognozēt un plānot savu darbu?!

Var jau, protams,  teikt daudz ko sliktu, bet man gribas vairāk teikt tās pozitīvās lietas. Ir atvieglotas dažādas procedūras. Ja mēs salīdzinām, cik grūti bija kādu laiku atpakaļ piereģistrēt uzņēmumu valsts ieņēmumu dienestā un sakārtot papīrus, tad šeit solis ir iets uz priekšu, un ir daudz kas optimizēts. Virziens ir pareizais, bet mēs, kā jau latvieši, kaut ko sliktu pateikt, kaut ko paurķēties. Pēc būtības jau viss ir pašu spēkos – gribam un darām.

Kas būtu jāņem vērā uzņēmējam, kuri vēlas strādāt Latvijā? Kas ir tā specifika, ar ko būtu jārēķinās?

Te atkal ir jautājums par to, kas ir tavs produkts un kas ir tavs mērķa tirgus. Ja tavs mērķa tirgus ir Latvija, tad, protams, ir visas tās tirgus tendences un tieši mentalitāte jāskatās. Ja mērķa tirgus nav Latvija, bet es šeit tikai radu, tad jāskatās, lai būtu pieejami cilvēku resursi, jo vajadzēs kādu, ar ko kopā to darīt. Arī izejmateriāli, loģistika – šādi jautājumi. Unificēti pateikt, kas ir jāņem vērā Latvijā, būtu pārdroši teikt. Latvija viennozīmīgi ir mazs tirgus. Man reizēm ir skumji, ka mēs iekšēji savstarpēji vārāmies un radām sev konkurenci. Viens sāka vārīt vannas bumbas un ziepes, un pēc brītiņa jau ir divdesmit pieci pakaļdarītāji, lai tai vietā domātu kaut ko jaunu. Ja mēs pērļojam, tad pēkšņi pērļo visas Latvijas sievietes un mēģina tirdziņos to nopārdot. Tās ir bailes uzdrīkstēties radīt kaut ko unikālu. Protams, ka ne kurš katrs mēs to varam, ne jau mēs visi esam ideju ģeneratori, bet no otras puses, tagad ir internets – ej, skaties! Tas, kas ir jauns Āfrikā, uztaisām to pašu Latvijā. Ir tik daudzas lietas, no kurām mēs varam smelties idejas. Aizbraucam tepat uz Igauniju, pastaigājam pa veikaliem, ieraugam kaut ko jaunu… būtu jādomā par to, ka nevajag iekšēji radīt konkurenci, bet meklēt, kā mēs viens otru varam papildināt. Tu radi sveces, es izdomāšu svečturus un mēģinām kopā iet uz ārējo tirgu. Tā ir nākotne. Tikai tādā veidā mēs varam kļūt konkurētspējīgi. Ja mēs sadarbotos Baltijas līmenī, tad mēs varētu konkurēt ar tirgu, kas ir ārpusē. Mēs esam superīgi, mēs varam ģeniālas lietas darīt, bet mēs esam niecīgi. Man patīk tas salīdzinājums, ka, ja tu gribi Latvijas tirgū tirgot, tas nozīmē, ka tu gribi Pēterburgas Ņevas vienā krastā tirgot. Mums ir jāvienojas kopā, lai mēs varētu iziet ārējo tirgos un konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem. Mums nevajag konkurēt ar igauni, leiti, pat ar zviedru, somu vai ar norvēģi – mums vajag likt kopā spēkus un tad mēģināt tikt Krievijas, Vācijas, Amerikas, Ķīnas un citos tirgos.

5bildeMums daļa uzņēmumu nav izauguši tik strauji tikai tāpēc, ka ir baidījušies ņemt komandā kādu, kas būtu gatavs investēt savu naudu, savas zināšanas. Viņam šķiet, ka viņš zaudēs savu identitāti. Viņš labprāt paliek pirmais čalis Valmierā, bet ne pirmais čalis Eiropā. Es skatos, ka paaudze mainās. Tie, kas tagad studē, tie būs jau ar izteiktākām globālajām tendencēm.

Kas, jūsuprāt, ir tas, kas pamudina cilvēku pārvarēt bailes un kaut ko uzsākt?

Te droši vien ir daudz un dažādu iemeslu. Viens ir tas, ka ir cilvēki, kuri vienkārši nevar strādāt kādam. Šādam cilvēkam tīri psiholoģiski patīk būt noteicējam pār to, ko viņš dara, nav bail uzņemties risku un viņš ir gatavs pieņemt jaunas idejas un lēmumus. Ir cilvēks, kurš vienkārši ir iedzīts stūrī – viņš ir zaudējis darbu un viņam nav citas versijas. Tikpat labi kādam notiek kāds negaidīts pavērsiens, piemēram, vecmāmiņa atstāj lielu mantojumu. Tā ir cilvēku grupa, kam lielākoties ir iekšējais dzinulis. Kurš katrs nevar būt uzņēmējs, bet tas arī ir normāli, jo kādam ir jābūt arī darba ņēmējam, kādam priekš  šiem uzņēmumiem ir jāstrādā. Pēc būtības tas vairāk ir psiholoģisks aspekts.

Pieņemsim, ka šodien pie jums atnāk jaunietis un paziņo, ka vēlas savu uzņēmumu. Grib celt mājas. Kas būtu galvenais, ko Jūs pajautātu?

Ar ko šīs mājas atšķirsies no tā, kas jau ir tirgū pieejams? Tas būtu viens no galvenajiem jautājumiem. Māju ir daudz. Lai ieietu tirgū, ar kaut ko ir jābūt konkurēt spējīgam. Man ļoti nepatīk, ja runā par cenu un saka, ka es būšu lētākais. Protams, kaut kādos gadījumos tā var būt tava konkurētspējas priekšrocība, bet lielākoties inkubatora uzņēmumiem nav fokuss būt lētākajiem. Fokuss ir būt labākajiem.

Nākamais, protams, kas ir tavs tirgus, kur redzi savu tirgu, jo tas tomēr ir ļoti skaidri jādefinē. Bet pats, pats svarīgākais, ko es nevaru pajautāt, bet, ko redzu ir tas, ka tev acis deg. Tu darīsi. Vienalga, es tev aizvēršu durvis ciet, bet tu nāksi vēlreiz. Tā ir bijis, ka sākotnēji esam diezgan skeptiski pret biznesa ideju, bet viņi nāk, ir neatlaidīgi un pēc tam arī īsteno to dzīvē. Ir bijis tā, ka idejas  ir bijušas unikālas un spēcīgas, bet pašu cilvēku pārliecība un degsme ir pārāk maza, lai visu novestu līdz galam. Kad mēs kopumā vērtējam šīs idejas, mēs vērtējam biznesa ideju kā tādu: vai tajā ir kaut kas savādāks, unikālāks, skatāmies tirgu, skatāmies eksporta iespējas, kāda ir konkurētspēja un ļoti analizējam komandu. Protams, mēs arī skatāmies, kāds ir nepieciešamais finansējums, lai to visu īstenotu, bet būtībā komanda ir atslēga visam. Ja būs komanda, naudu atradīsim, bet, ja nav, kas to var darīt un, kam acis deg… Vajag tā gribēt, ka acis deg.

Kāds būtu Jūsu ieteikums latviešu topošajiem uzņēmumiem?

Nebaidīties uzdrīkstēties. Būt domās un darbos lieliem. Uzdrošināties kooperēties un sadarboties! Bieži arī pie mums atnāk un saka: man ir forša ideja, bet es jums par to nestāstīšu, jo jūs to nozagsiet. Negribu es nevienam zagt biznesa idejas. Ja es būtu gribējusi, sen būtu nozagusi, jo es tās esmu dzirdējusi simtiem. Tas nav mans darba mērķis. Uzticaties un sadarbojaties!

Interviju veidoja: Marta Jumeja

FaceBook Twitter