Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Edgars Ruža “LATRAPS”

Publikācijas datums: 3.marts, 2013.

 “Latvija ir trešā lielākā graudaugu eksportētāja lielvalsts Eiropā” 

latraps_edgars_ruza_1

Pie Edgara Ružas – lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības „Latraps” direktora – braucam uz Eleju. Mūsu mērķis ir izzināt Latvijas grauda ceļu plašajā pasaulē. Tik maz no mums patiesībā zina, ko latviešu graudkopji ar savu darbu ir panākuši. Izrādās, ka Latvija ir trešā lielākā graudaugu eksportētāja valsts Eiropā! Mūsu zemītē izaudzētais grauds ir sasniedzis tādu kvalitāti, ka tas tiek kotēts pasaules graudu biržā! Mūsu skolās mēs mācām saviem bērniem, ka Latvija ir zaļākā valsts Eiropā, bet vai mūsu bērni zina, kādus panākumus ir sasnieguši mūsu lauksaimnieki, izauklējot Latvijas laukos pasaulē kvalitatīvākos kviešus un rapšus? Par šo Latvijas lepnumu – lasiet mūsu šīs nedēļas stāstā!

____________________________________________

Lūdzu, pastāstiet, ar ko atšķiras Jūsu darba ikdiena ziemā un vasarā?

Ziema ir tas galvenais sagatavošanās periods, lai tā raža būtu. Jāgādā ir gan minerālmēsli, gan citi augu aizsardzības līdzekļi, lai varētu kviešus izaudzēt. Tur vairāk ir darbs mūsu agronomiem konsultantiem, kas strādā ar zemniekiem, visu plāno un, izejot no šiem plāniem, visu sagādā, jo apjomi ir tādi, ka sagādāšana aizņem visu gadu, lai atvestu tik, cik vajag. Otra lieta ir tā, ka ziemā visi savāktie graudi ir jādabū projām. Tā ir gan pārdošana, gan vešana vietējiem pārstrādātājiem un arī pārdošana uz kuģiem. Kopumā mums graudi tiek savākti aptuveni četrdesmit vietās visā Latvijā, tas nav tikai šeit, līdz ar to no katras vietas jāaprēķina pareizie maršruti. Nākamais ziemas darbs, protams, ir plānot nākamo gadu – kā nākamo ražu varētu visefektīvāk savākt, lai lauksaimniekam būtu vismazākās dīkstāves, lai kombainam nebūtu jāstāv uz lauka, kamēr traktors vai mašīna gaida, kad varētu atvest graudus. Pastāvīgi notiek arī būvēšana, šis process neatslābst nevienu mirkli. Protams – ir jūtama liela atšķirība jūlija beigās, augustā, septembrī, kad te ir divdesmit četru stundu darba laiks, ir rinda, ir jāspēj tie graudi paņemt, jo tas ir visa gada ieguldījums, ar ko pāris dienās jāspēj tikt galā.

Jūs minējāt, ka ir agronomi un konsultanti, kas strādā ar minerālmēslu sagādi, iepirkšanu un tālāk arī konsultē zemniekus. Cik liela ir ši konsultantu komanda?

Seši cilvēki. Tie paši cilvēki gan konsultē, gan veido pasūtījumus, slēdz līgumus, organizē loģistiku, piegādi zemniekiem un beigu beigās paši arī pērk šos graudus atpakaļ, jo viņi ir tie, kas strādā ar zemnieku.

Cik liela kopumā ir Jūsu komanda?

Kopumā uzņēmumā ir vairāk kā simts cilvēku, bet mums pašiem ir trīs bāzes: Barkavā, Jaunpagastā un šeit. Bet, kas attiecas uz administratīvi vadošo sastāvu, tad tie ir divdesmit divi cilvēki, ieskaitot visus grāmatvežus.

graudi_1

Visvairāk mūs interesē grauda stāsts. Kas ir lielākā prioritāte Jūsu biznesā – rapsis vai tomēr grauds?

Mūsu nosaukums ir ar nozīmi vairāk uz rapsi, bet tas ir ar nodomu, ka mēs 2000. gadā nodibinājām  kooperatīvu. Padomju laikā Latvija bija ļoti agrāra valsts, mēs bijām lopkopības valsts. Tagad jūs visur redzat sabrukušas kūtis. No tām ir palikušas pārpaliekas, bet tās ir visur, pa visu Latviju. Mēs tajā laikā apgādājām Maskavu un Ļeņingradu, pārsvarā nodarbojoties ar lopkopību. Nāca lielais sabrukums un Krievijai vairs nevajadzēja mūsu gaļu un pienu, rietumiem ne tik nevajadzēja. Mēs veicām zemes privatizāciju un zemi atdevām cilvēkiem, kas nekādā mērā nebija saistīti ar lauksaimniecību. Mēs, maigi izsakoties, iznīcinājām savu lauksaimniecību gandrīz līdz nullei. Palika tikai dažas paju sabiedrības, kas pārorganizējās, palika un turpināja darboties, bet pārējais viss sākās no neprofesionāla līmeņa. Lielo zemju īpašniekiem reāli nekāda sakara ar lauksaimniecību nebija, līdz ar to deviņdesmito gadu sākumā mēs bijām praktiski jebkuras  pārtikas importētāji, tai skaitā mēs importējām arī graudus un maizi. Lēni palēnām viss sāka attīstīties. Tie cilvēki, kas laukos sāka nodarboties ar lauksaimniecību, izvēlējās salīdzinoši vienkāršāko ceļu un sāka audzēt graudus, jo lopkopība tomēr ir daudz sarežģītāka – tur vajag daudz vairāk zināšanu un sapratnes, lai profesionālā  līmenī ar lopkopību  nodarbotos. Tur vajag investīcijas un ir jāiegulda daudz vairāk darba, jo ir jābūvē kūtis un ir vajadzīga speciāla tehnika. Uzsākt graudkopību bija  salīdzinoši vienkāršāk, tāpēc šis virziens arī aizgāja. Tad nāca deviņdesmito gadu beigas, kad Latvijā zemnieki spēja izaudzēt vairāk graudus, kā mēs spējām apēst, līdz ar to bija jāsāk domāt, kur tos graudus likt. Lielais graudu pārpalikums spieda cenas lejā līdz tādam līmenim, ka tā teju kļuva kā ņirgāšanās par zemnieku, jo lētāk bija graudus izgāzt grāvī nekā vest uz pārstrādes kombinātiem. Šajā brīdī zemniekiem radās ideja, ka ir jāsāk pašiem cīnīties par sevi un pastāvēt par saviem graudiem, par savām cenām un par savām tiesībām pārdot graudus par tiem atbilstošu cenu. Vienīgais variants un iespēja bija meklēt eksporta tirgu. Tieši tas bija viens no „Latraps” dibināšanas pamatiem. Kāpēc „Latraps”? Tāpēc, ka šeit Zemgalē augu maiņa bija nonivelējusies līdz tādam līmenim, ka varēja audzēt vairs tikai kviešus, kas ir neveselīgi gan kviešiem, gan augsnei, jo, daudzu gadu garumā to darot, ražība krītas, ir vairāk jālieto ķīmija, vajadzīgs vairāk minerālmēslu un zūd tas efekts. Tieši tāpēc bija vajadzīga kāda kultūra pa vidu, kas augsni atveseļo un uzlabo, un vienīgais augs, kas patiesi ir ļoti vērtīgs un veselīgs augsnei un, kam ir tirgus, ir rapsis. Tajā laikā Latvijā nebija ne zināšanu, kā audzēt rapsi, ne arī bija tāda infrastruktūra, lai rapsi pēc nokulšanas savāktu. Ja mitrus graudus vēl var paglabāt pāris dienas un tie nesasmird un nesasūt, tad mitrs rapsis jau pēc trim četrām stundām ir beigts. Šajā gadījumā uzreiz ir nepieciešamas kaltes, lai uzreiz vestu iekšā. Un 2000. gadā, kad mēs sākām „Latraps”, Latvijā bija tikai seši tūkstoši hektāru zemes rapša audzēšanai.

Tātad, „Latraps” stimulēja rapša audzēšanu?

Tas bija mūsu mērķis. Es domāju, ka „Latraps” ir galvenais, kas to ir uzsācis.

Ko Jūs vairāk audzējat  – graudus vai rapsi?

Protams, ka graudu ir vairāk. Kaut vai no tāda viedokļa, ka rapsi audzē reizi četros gados vienā laukā. Otra lieta ir tā, ka rapsis pēc savas ražības ir iegūstams uz pusi mazākā daudzumā. Tādā veidā ņemot, varētu teikt, ka rapša būtu jābūt astoņas reizes mazāk nekā kviešu, bet kopumā mums rapša ir trīs reizes mazāk nekā kviešu. Ja finansiāli paņem, tad rapsis ir divreiz dārgāks. Naudas apgrozībā par graudiem mēs saņemam divreiz vairāk.

Ja mēs graudus un rapsi sauktu par izejvielām kaut kam tālākam, piemēram, maizei un eļļai, tad kādas izejvielas vēl ir jūsu redzeslokā?

Nākamais projekts, pie kā mēs nopietni strādājam, ir alus mieži. Pirms desmit gadiem vai varbūt vairāk, mieži Latvijā bija galvenā kultūra. Šobrīd mieži ir kļuvuši maza kultūra, ko ir veicinājis pasaules tirgus, jo cena miežiem nav bijusi labvēlīga un zemnieki ir izvēlējušies audzēt to, kam ir iespējama labvēlīgāka cena. Šobrīd lopkopji, kas ir galvenie miežu patērētāji, ir atskārtuši, ka miežus vajag, bet to nepietiek. Mūsu gadījumā mēs orientējamies  zināmā mērā uz pievienoto vērtību – uz alus miežiem, kas tirgū tiek vērtēti krietni augstāk kā lopbarības mieži. Šajā sakarā mēs būvējam iesalnīcu, un šoruden Latvijā būs nobaudāms īstens latviešu alus, jo pašlaik visi ali, kas it kā skaitās Latvijas ali, patiesībā tādi nav. Tikai ūdens un tapšanas process ir no Latvijas, jo viss cits nepieciešamais ir ievests. Iesalu Latvijā līdz šim neviens neražo. Zemniekiem paveras jauna niša. Pagājušajā gadā mēs sākām mācīt zemniekus un sagādāt visas izejvielas, lai šos alus miežus izaudzētu. Pirmā raža pie mums ir izaudzēta. Alus mieži Latvijā jau ir audzēti un šādi projekti jau vairākkārt ir bijuši, bet šis atšķirsies ar to, ka mums būs pašiem sava iesalnīca. Šos miežus, protams, mēs ražosim ne tikai priekš savas iesalnīcas, ražosim daudz vairāk. Tikai tos labākos miežus, kas būs, mēs atlasīsim priekš sevis, lai ražotu iesalu gan priekš alus, gan priekš maizes.

latraps_pagalms

Iesalnīca būs šeit pat Elejā?

Nē, tā būs Staļģenē. Mēs rekonstruējam deviņdesmitajos gados būvētu iesalnīcu.

Ar ko alus miezis atšķiras no lopbarības mieža?

Pirmkārt, ir speciālas šķirnes. Tiem miežiem ir jābūt izlīdzinātiem un vienādiem. Lai mieži būtu alus mieži, tajos ir jābūt ļoti zemam proteīnam. Lai izaudzētu normālu alus miezi, ir ļoti, ļoti uzmanīgi jāstrādā ar minerālmēsliem. Lai būtu raža, ir vajadzīgs daudz minerālmēslu, bet, lai tajos būtu zems proteīns – mēsli ir jāierobežo. Zemnieks balansē uz naža asmens, turklāt viņš nevar ietekmēt to, cik daudz būs saules vai nokrišņu, bet tieši no tā ir atkarīgs ražas daudzums un kvalitāte.

Cik šogad Latvijā būs zemnieku, kas audzēs alus miežus?

Šobrīd es vēl nevaru pateikt, jo pašlaik sākas pasūtīšanas process, bet es domāju, ka varētu būt aptuveni simts saimniecību, kas šogad piedalīsies projektā.

Kā tas ietekmēs mūsu alus darītavu likteni? Vai viņiem ir zināms šis jaunums, un kā viņi to uztver?

Mēs esam runājuši, bet mēs šobrīd orientējamies uz mazajiem alus darītājiem.

Mēs nesen intervējām Valmiermuižas alus saimnieku. Vai viņam šis jaunums ir zināms? Vai tas nozīmē, ka viņiem šis produkts varētu kļūt lētāks?

Tas produkts varētu būt lētāks uz tā pamata, ka šobrīd viņi ved lielu daļu izejvielu no Vācijas un Austrijas, jo orientējas uz kvalitatīvu alu, tāpēc ved  kvalitatīvus iesalus. Tas  ir tieši tas, uz ko mēs orientējamies. Šinī gadījumā viņiem nebūs jāved no Austrijas, Čehijas vai Vācijas. Padarīt šo produktu īpaši lētāku nebūtu racionāli, jo tad mums būtu kaut kas jāatņem zemniekiem.

latraps_karogi

Vai šajā projektā var piedalīties arī jauns zemnieks, kurš, izlasot šo interviju, jūtas ieinteresēts?

Protams, ka viņš var to darīt, taču vairāk vai mazāk šis ir „Latraps” biedru projekts, tāpēc, ja šis jaunais zemnieks vēl nav mūsu biedrs, tad viņam ir īstais laiks pievienoties. Mēs esam atvērti katram zemniekam, kuram ir interese darboties, augt un attīstīties.

Mūs ļoti iedvesmoja Valmiermuižas alus darītavas saimnieka Aigara Ruņģa vārdi, ka produkts ir karalis un viss pārējais ir sekundāri. Ja šinī gadījumā šis grauds vai rapsis ir karalis, tad kāds ir šī karaļa ceļš līdz  pasaules biržai?

Tas ceļš varbūt pat nav tik glorificējams, kā liekas. Sākumā – 2001. gadā, kad mēs krāvām pirmo kuģi, tas likās šausmīgi sarežģīts process. Latvijas ostas nedarbojas uz kuģu iekraušanu, bet tikai uz izkraušanu, jo padomju laikā Latvija bija graudu importētājs nevis eksportētājs. Līdz ar to mums vēl nācās piestrādāt, lai Rīgas osta būtu gatava graudu kraušanai kuģos. Tad bija tā milzīgās bažas, kā pircēji norēķināsies, vai mēs spēsim nodrošināt to kvalitāti, ko prasa, kā vispār kuģi uzkrauj, kā tas aizpeldēs un kā mēs vispār tiksim galā? Bet tas viss ir aizgājis, tas viss bija sen un to vairs neatceras, kas un kā.  Katrā gadījumā, ja mēs sakām, ka eksportējam astoņdesmit procentus no savas produkcijas, ko mēs iepērkam, tad tas aprobežojas ar to, ka mēs caur saviem brokeriem esam atraduši pircēju savai produkcijai, produkcija ir pārdota, lielākoties uzkraujot uz kuģa.  Tālāk tā nav mūsu sāpe, kā tas kuģis ceļos. Mēs neuztraucamies, ja kuģis ir kaut kur Irānā vai Alžīrijā un tur princis vai viņa tuvais draugs tanī mirklī būs kaut kur pazudis un negribēs maksāt vai izteiks pretenzijas par kvalitāti. Tā vairs nav mūsu problēma, jo mēs graudus pārdodam tikai pasaules top lielākajiem graudu treideriem, kuri ir absolūti drošas kompānijas. Līdz ar to mums nav bažu, ka mēs nesaņemsim naudu. Šīs lielās kompānijas ar savu spēku ir spējīgas aizstāvēt savu preci. Ja viņi ir pārliecināti par kvalitāti, tad viss ir kārtībā. Mūsu darbs un uzdevums ir nodrošināt, lai tā patiesi būtu tās kvalitātes prece, ko mēs pārdodam. Kvieši dalās ļoti dažādās kvalitātes grupās, un mēs kopš laika gala cenšamies strādāt tā, lai „Latraps” vārds asociētos ar precīzu, augstu kvalitāti.

latraps_kugis

Bet tagad jums to treideru ir daudz, tie nav tikai divi vai trīs?

Pircēju mums ir daudz. Mums ir trīs brokeri. Mums pašiem ar treideriem praktiski nav nekādu darīšanu. Sākotnēji mums bija tieša saistība, jo ar brokeriem mums nebija sakaru, bet šobrīd viss iet caur brokeriem. Brokeris sēž kaut kur Dānijā vai Holandē un viņš ir tas, kas savieno pirkt gribētāju un pārdot gribētāju. Tas ir tas vienā ziņā pozitīvais moments. It kā jau ir labi veidot personīgus kontaktus, bet tirgū tas mēdz arī  traucēt. Tagad, kad ar viņiem sadarbojas brokeris, mums nav jāuzklausa raudulīgi gaudulīgā balss, ka cenas ir pārlieku augstas. Es pasaku savu cenu, pircējs pasaka savējo un brokeris to visu savelk kopā. Tikai tad, kad jau ir noslēgts līgums, es uzzinu, kas ir pircējs. Katram brokerim ir dažādi klienti, ar ko viņiem ir labākas attiecības.

Vai varētu teikt, ka mūsu grauds un mūsu rapsis ir kā mēraukla citiem šajā pasaules graudu biržā?

Nē, tas ir tikai viens no produktiem. Nekur atsevišķi tas neparādās.

Kā Jūs skaidrojat to, ka pļaušanas un kulšanas laikā cena ir visaugstākā?

Diemžēl jāsaka, ka tā ir biržas ietekme, un birža ir absolūti spekulatīva. Roiters ir atzinis, ka pagājušajā gadā graudaugi ir bijusi vispieprasītākā biržas prece, kura ir devusi vislabākos rezultātus tirgū. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi spekulanti, treideri un vienkārši cilvēki, kuri nekad mūžā nav redzējuši graudus un neko par tiem nezina, naktīs sēž pie datora,  pērk un pārdod. Šobrīd no naftas, no zelta ļoti daudzi ir pārmetušies uz graudiem. Līdz ar to prognozēt graudu cenas ir ļoti grūti, jo ļoti bieži tirgus kustas neadekvāti īstajai pieprasījuma un piedāvājuma formulai. Brīžiem tieši tad, kad trūkst graudu, cenas pēkšņi krīt, bet, kad raža ir loti liela – cenas pēkšņi kāpj. Tas nozīmē, ka notiek kaut kādas spēles ar ziņām. Ziņās, piemēram, tiek rakstīts, ka Ukrainā nav pārziemojuši 25% no ražas, bet jau pēc divām dienām var izlasīt, ka tie ir tikai 8%. Pa to laiku ir notikušas milzīgas tirgus svārstības, kur kāds, visdrīzāk apzināti izplatot šādu informāciju, to vada, ar to pelna un visi pārējie miljoni, kas spēlē – pazaudē.

latraps_graudu_vaksana

Kāds ir bijis šis ceļš līdz tam, ka nu šis grauds  kotējas pasaules biržā? No kura gada tas tā jau ir?

Graudu birža izveidojās Amerikā deviņpadsmitajā gadsimtā, kad viņi audzēja graudus dziļi iekšzemē un ar baržām veda līdz ostām, kas reizēm aizņēma aptuveni mēnesi. Lai nodrošinātu to, ka šī mēneša laikā, kamēr prece nonāk līdz ostai, neizmainītos tās cena, tika izveidota šī graudu birža un sākās šādi darījumi. Tādā izskatā kā šobrīd, birža ir aptuveni pieci vai seši gadi. Neprognozējama un nevadāma tā ir aptuveni četri gadi. Latvijas grauds tajā visā ir iekšā kopš brīža, kad mēs tos sākām pārdot caur brokeriem, kas ir no 2003.gada. Latvijas grauds kopš tā brīža ir kopējā formulā. Tiklīdz mēs pasakām, ka mēs pārdodam kādu apjomu, tas tur parādās, bet mēs paši tajā biržā neiesaistāmies. Biržu mēs izmantojam tikai kā informatīvo materiālu.

Vai Latvijas graudam ir arī savs nosaukums?

Ir, bet tas nosaukums nefigurē biržā. Tā ir tikai kā preču zīme. Nav noslēpums, ka „German wheat” un „French wheat” bija Eiropas galvenie kvieši, kas bija zināmi un pieprasīti pasaulē, bet kopš 2008. gada Latvija bija trešā lielākā eksportētāja Eiropā. Varbūt ar to nav jālepojas, jo citi graudus pārstrādāja uz vietas un tāpēc neeksportēja, bet mēs eksportējām. Kopš „Latraps” pirmsākumiem mēs esam centušies arī šeit konsultēt zemniekus un sasniegt augstākās kvalitātes kviešu izaudzēšanu, tātad, kviešus ar augstāku proteīnu, par ko var saņemt augstāku piemaksas prēmiju. Šinī līmenī „Latraps” piedāvātais produkts diezgan labi pie pircējiem tiek atpazīts. „ Latraps” kvieši ir pielīdzināmi vai dažkārt ir labāki par Vācijas kviešiem. Tātad, labāko, kas pašlaik ir Eiropā , mēs esam sasnieguši vai pat pārspējuši.

Gatavojoties intervijai, mums šķita, ka tas ir milzīgs sasniegums. Mēs runājam, ka Latvija ir dziedoša tauta vai Latvija ir zaļākā zeme, bet tas viss ir tā kā pievilkts aiz matiem. Jā, mēs protam dziedāt, dejot un daudz ko vēl, bet šis ir tāds reāls, taustāms produkts, tas ir mūsu lauksaimnieku ieguldītais darbs, kas ir izpelnījies tādu atzinību. Kā mēs Latvijā varētu to popularizēt un nopozicionēt? Es domāju, ka Latvijā cilvēki par to maz zina.

Pret milzu lielvalstīm tas varbūt arī nav nekas. Priekš mūsu mazās valsts, priekš tā ceļa, ko mūsu valsts ir izgājusi pēdējos divdesmit gados, tas patiesi ir sasniegums, kas pārsniedz pat pirmo Ulmaņlaiku sasniegumus. Grauds zināmā mērā ir izejviela. Tas, ko mēs pašlaik skatāmies un pētām ir tas, ko mēs vēl varētu darīt, lai varbūt pievienotu vērtību klāt. Pašlaik mūsu analīze un vietējais tirgus liecina, ka Latvijā pārstrādātā produkcija visbiežāk ir nevis pievienotā, bet atņemtā vērtība. Tas, kurš pārstrādā, tas vienmēr saka, ka tie graudi ir par dārgu. Ja viņš grib lētāk, nekā es varu nodot projām, tas nozīmē, ka viņš atņem vērtību maniem graudiem. Ja viņš var samaksāt vairāk nekā es iegūtu, ja eksportētu, tad  tā jau ir pievienotā vērtība. Tāpēc šis ir jautājums, kuru ir jāizvērtē un jāsaprot. Grauds kā vienkārši grauds ir absolūta vairuma prece, arī grauds, kas ir samalts miltos, ir vairuma prece, līdz ar to ir jākonkurē ar milzu pārstrādes uzņēmumiem Vācijā, Holandē vai vēl kaut kur, kur tiek samalti miljons vai vairāk tonnu gadā.  Viņu ražošanas izmaksas ir tik zemas, ka, ja Latvijā uzbūvētu dzirnavas priekš eksporta, tās visdrīzāk nespētu konkurēt. Šajā jomā gan jāsaka, visu cieņu „Dobeles dzirnavniekam”, kā viņi cīnās un darbojas. Viņi ir beidzot panākuši, ka ari Makdonaldā mēs varam nopirkt bulciņas no Latvijas kviešu miltiem arī Polijā un Zviedrijā. Es zinu, ka mums no Polijas ved to maizīti nevis Latvijā cep, bet mēs vismaz zinām, ka tos miltus aizved uz turieni un tad atved to maizīti atpakaļ.

latraps_garudu_kaltee

Uz cik pasaules valstīm pēc jūsu informācijas mūsu grauds ir aizceļojis?

2012.gadā tās bija četrpadsmit valstis. Mūsu grauds ir gandrīz visā Ziemeļāfrikas piekrastē un tuvajos Austrumos. Šobrīd ir Alžīrija, Īrija un Maroka, bet ir vēl vesela rinda valstu. Tas eksotiskākais virziens ir bijis Indonēzija, kurp ir aizgājuši divi kuģi. Tā ir patiesi eksotika, jo daudz tuvāk viņiem ir Austrālija, un Austrālija ir trešais lielākais kviešu eksportētājs pasaulē, tāpēc to reģionu parasti apkalpo viņi.

Kāpēc viņi izvēlējās mūs?

Viņi regulāri pērk Eiropas vācu kviešus, bet sadarbībā ar mūsu brokeri, mums izdevās viņus pārliecināt pamēģināt mūsējos.

Jūs teicāt, ka Latvija bija trešā lielākā kviešu eksporta valsts Eiropā. Kur mēs esam tagad?

Šogad mums vajadzētu atkal būt tajā pašā līmenī. Mēs nevarēsim pārspēt Lietuvu, jo Lietuvai ir divreiz lielākas lauksaimniecības platības un līdz ar to arī divreiz lielāka raža.

Tātad, Vācija ir pirmā un Lietuva ir otrā?

Bija tanī gadā. Jautājums ir – kā sakārtojas tirgus situācija Francijā.

Tad sanāk, tie lielie spēlētāji ir Vācija, Francija, Lietuva un Latvija?

Tas ir pie šī lielā ražas gada. Mēs paši patērējam 500 vai 600 tūkstošus tonnu gadā. Ja mums izaug  miljons tonnu, tad mēs eksportējam 400 tūkstošus, ja izaug miljons astoņi simti, tad eksportējam miljons simts tonnas. Šī svārstība gadu no gada ir ļoti liela. Es paredzu, ka pieaugs gan izaudzēto, gan eksportēto graudu apjoms.

Vai tas ir par iemeslu tam, ka no nulles apgrozījuma, kas ir būtisks uzņēmumiem ir pat simts miljonu latu septiņos mēnešos pēc pēdējiem rādītājiem?

Tam zināmā mērā kā pamatu varētu minēt šo netradicionālo uzņēmējdarbības formu – kooperatīvu. Paši zemnieki, graudu audzētāji ir šī uzņēmuma īpašnieki, jo šis uzņēmums darbojas zemnieku interesēs. Jo mēs labāk strādājam, jo vairāk zemnieki jūtas ieinteresēti caur šo uzņēmumu darboties.

Vai lietuvieši apjoma ziņā ir spēcīgāki par Latviju?

Lietuva izaudzē vairāk, protams, jo Lietuvā ir daudz vairāk lauksaimniecības zemju, turklāt lietuvieši ir labāki tirgotāji par latviešiem. Daudzi veikali Latvijā taču pieder lietuviešiem.

Un, ko igauņi dara?

Igauņiem bija savādāks privatizācijas process deviņdesmito gadu sākumā. Igauņi pilnībā likvidēja lauksaimniecību, un viņu vietā ienāca somi. Somi ar lielām investīcijām sāka darboties piena lopkopībā. Igaunija klimatiskā ziņā nav gluži tā graudu zona. Ja mēs ziemas kviešus varam izaudzēt ļoti labi, tad tur ziemas kvieši ir jau tāda ekstrēma parādība.

Vai  igauņi vispār nespēlē pasaules graudu biržā?

Pēdējos gados arī viņi pārdod savus graudus.

Tur ir gan Igaunijas, gan Lietuvas, gan mūsu produkcija?

Igaunijā ir salīdzinoši neliels procents, ko ,galvenokārt, veido mieži. Viņu miežus nekotē kā produktu, vienkārši tur ir formula attiecībā pret lopbarības miežiem. Tur tie mieži ir ar savu negatīvo prēmiju.

Tad Igaunijas kviesis klimatiskās joslas apstākļu dēļ ir sliktākas kvalitātes?

Tur ir runa par apjomiem – viņi vienkārši nevar tik daudz izaudzēt.

Vai kvalitāte ir tāda pati, bet apjoms uz vienu hektāru varētu būt mazāks?

Ne tikai uz vienu hektāru, bet arī kopplatības ziņā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vai uz vienu hektāru lietuvieši ievāc tikpat daudz, cik latvieši?

Jā. Es neteiktu, ka Lietuvā ir augstāks līmenis. Latvijā tehnoloģiski ir labs līmenis profesionālajiem lauksaimniekiem. Lai gan raža mums nepārprotami ir mazāka kā Vācijā vai Francijā, jo mums ir daudz īsākas vasaras un daudz mazāk saulītes, bet tajā pat laikā tehnoloģiski mūsu saimnieki spēj konkurēt. Tas pierāda, ka mēs saņemam nesalīdzināmi mazāku platību maksājumu subsīdiju, mums ir daudz skarbāki apstākļi gan ražai, gan arī kaltēšanas izmaksām. Latvijā mums ir lieli izdevumi, bet tajā pašā laikā mūsu zemnieki spēj izdzīvot, konkurēt un attīstīties straujāk nekā vācieši, franči vai citu valstu zemnieki. Dēļ šiem grūtajiem apstākļiem mūsu zemnieki ir spiesti domāt un aktīvāk strādāt.

Cik graudu tika nodoti pagājušajā gadā?

Kopā ir gandrīz pusmiljons tonnu. Tas ir tas, ko mēs esam iepirkuši no saviem biedriem.

Un, cik daudz graudu tika nodoti eksportam 2012. gadā?

Mums katrs jauns gads sākas ar pirmo jūliju. Mēs rēķinam pa ražas gadiem. Es domāju, ka tās varētu būt 400 tūkstoši tonnas.

Kādu jūs plānojat nākamo gadu?

Laika apstākļi ir bijuši labi un graudi ir pārziemojuši labi.

Vai šie rādītāji attiecas uz visu Latvijas valsti, vai arī  šeit ir parādīts tikai tas, kas ir izgājis caur Jums?

Tas ir mūsu uzskats par Latvijas valsti. Pēdējās nedēļas laikā presē raksta, ka 2,1 miljons, bet es teiktu, ka 1,7 ir pareizāks cipars.

Jūs jau stāstījāt, ka nākamais virziens ir alus miezis. Vai ir vēl kādi virzieni?

Viens ir šis alus miezis, bet otra un pati galvenā lieta, pie kā mēs strādājam ir tas, ka Latvijā graudu raža varētu būt četras reizes lielāka. Lai to panāktu, ir ļoti daudz jāinvestē un jāstrādā pie tā, lai tiktu izbūvēti pieņemšanas punkti un tiktu samazināti loģistikas un transporta izdevumi. Šobrīd pie tām graudu cenām, kādas tās ir, pie tām tehnoloģijām, kādas tagad ir, visur, kur nav pavisam kalnaina zeme, graudus ir iespējams audzēt ekonomiski  daudz izdevīgāk. Ir nepieciešams sakārtot šos graudu pirmapstrādes un transporta jautājumus, lai varētu savākt, izkaltēt, iztīrīt, izšķirot graudus pēc kvalitātes grupām un tālāk jau piegādāt vai nu uz ostu, vai uz pārstrādi.

Vai varētu sacīt, ka jūs veicat informatīvo izglītošanas darbu, lai cilvēki un lauksaimnieki to saprastu, ņemtu vērā un investētu?

Mēs paši investējam. Mēs kā zemniekiem piederošs uzņēmums pagājušajā gadā Stendes, Talsu pusē izveidojām mūsu kooperatīva biedru grupu, kas vēlējās paši savu pirmapstrādes objektu. Mēs kopīgi ar viņiem izstrādājām projektu un  Jaunpagastā uzbūvējām pirmapstrādes kompleksu, kurš pagājušajā gadā ļoti veiksmīgi nostrādāja. Zemnieki bija apmierināti un sacīja, ka ir gatavi sēt vairāk, vairāk investēt audzēšanā, jo zina, ka varēs savā objektā nodot graudus un  tie tiks pārdoti viņu interesēs. Tur jau ir tā atšķirība, ka ir objekti, kas darbojas zemnieku interesēs, bet ir tādi, kas darbojas tāpēc, lai no zemnieka izspiestu pēdējo sulu.

Vai lauksaimnieki šobrīd ir optimistiski noskaņoti?

Arī starp lauksaimniekiem ir tādi, kas nemitīgi čīkst un vienmēr ir neapmierināti, bet šobrīd ir arvien lielāka ticība tam, ka mēs te neesam pastarīši un malā pastumtie – mēs varam iet uz priekšu, pirkt klāt zemi, attīstīties un iegādāties tehniku, jo mums būs, kur savu produkciju likt. It sevišķi pēc šī pēdējā gada, es domāju, šī ticība saviem spēkiem un iespējām saglabāsies. Līdz šim lauksaimniecība ir karājusies kā uz tieva zariņa, kuru lielāka vēja plūsma var nolauzt, izpostot desmit vai divdesmit gadus ilgušu darbu. Šis pēdējais gads patiesi ir bijis tāds, kas ļauj zemniekiem tiešām atsperties, samazināt savus parādus un iegādāties kādu zemes gabalu.

Vai šobrīd, īpaši pēc tā, kad mēs esam atraduši savu ceļu uz pasaules tirgu, zemnieki var attīstīties un  zemnieki pelna vairāk?

Jā, šogad tas tā ir, bet kā būs nākamgad, to mēs nezinām.

Ko Jums pašam nozīmē izpilddirektora amats? Tas taču uzliek lielu atbildību visu biedru priekšā?

Tas ir vairāk nekā darbs – tā ir dzīve. Mana izpratne par šo procesu un izpratne par lauksaimniecību ir tāda, ka bez kooperatīva nemaz nevar. Bez kooperatīva patiess zemnieks būtu tikai vergs, izpildītājs priekš treideriem un pārdevējiem. Es domāju, ka situācija būtu daudz savādāka, ja šis kooperatīvs nebūtu izveidojies.

Vai Jūs pats esat dzimis ģimenē, kas strādāja tieši ar graudkopību?

Nosacīti. Mani vecāki bija mācībspēks lauksaimniecības universitātē. Jā, s esmu uzaudzis starp kviešu vārpām, tas gan, bet tas bija izmēģinājuma lauciņos.

Vienmēr kāds grib sākt kaut ko šodien un tagad. Ko jūs novēlētu tiem cilvēkiem, kas šodien domā kaut ko uzsākt?

Izvirzīt sev ļoti augstus mērķus un ticēt saviem spēkiem, ticēt, ka varēs sevi pārspēt. Ticība ir vajadzīga un pozitīvs skats uz visu. Tieši tā mums Latvijā pašlaik totāli pietrūkst – visiem patīk kritizēt.

Intervēja: Dace Briede-Zālīte un Inese Bētiņa

2013.gada 1.martā.

FaceBook Twitter