Antra Leimane “WINIVERIA VINOTECA”
Publikācijas datums: 2.jūlijs, 2013.gads
In Vino … Veritas
Ieejot WINIVERIA VINOTECA, pirmais, ko var ievērot ir pilni plaukti ar vīnu. Vinotēka ir maza, mājīgi iekārtota vieta, kur to vien gribas kā apsēsties un karstajā vasaras dienā iebaudīt glāzi atdzesēta vīna. Cilvēku ir maz, un fonā skan gruzīnu mūzika. Vakaros gan te izskatoties citādāk, ballītes var iegriezties līdz pat četriem no rīta. Tad mazā Strēlnieku iela ir smiekliem piepildīta, un jūgendstila ēku sejas var tikai skaust par dzīvo cilvēku izpriecām. Lai gan vienmēr jāatceras, ka par daudz aizrauties pat ar ļoti labu vīnu nedrīkst, jo vīnogas mēdz atriebties ar paģirām no rīta.
Ar Antru mūsu saruna bija salīdzinoši īsa, bet pilna ar smiekliem un sauli, laikam to pašu, ko viņa atveda ar vīnu no Gruzijas!
Vai Tu varētu pastāstīt, kā nonāci pie idejas veidot WINIVERIA VINOTECA?
Ideja nebija mana. Sākumā bija trīs draugi, kuri bieži brauca uz Gruziju. Braucot uz Gruziju, ir pilnīgi neiespējami neiegūt draugus. Draugi tevi vadā pa visu valsti, protams, viņi ved tevi uz vīna darītavām, kur arvien labāk iepazīsti vīnus un redzi, kā viss notiek ražotnēs. Cilvēki satiek cilvēkus tad, kad viņus jāsatiek, un trīs draugi satika WINIVERIA vīndari, ar kuru viņiem izveidojās ļoti ciešs kontakts. Vārds pa vārdam, aizrautība un doma par to, ka šī lieta ir jādara – ir jāved šis vīns uz Latviju, jo nekur Eiropā šāds vīns nebija atrodams. Tā dzima ideja. Sākotnēji es piesardzīgi turējos idejai pretī, jo nevienam no mums vīna tirgošanā nebija pieredzes. Nolēmām, ka, ja mums tas patīk, tad viss aizies. Tā arī notika.
Pirms atvērāt šo vietu, vai veicāt tirgus izpēti par to, kas Rīgā notiek ar Gruzijas vīnu piedāvājumu?
Protams, tas tika izpētīts. Tieši tāpēc arī bija sajūta, ka, ja šo vietu ver vaļā, tad tā ir jāpozicionē kā Gruzijas vīnu vinotēka, jo tādas vietas nav ne Latvijā, ne Baltijā. Mēs liekam akcentu tikai uz Gruzijas vīniem, Gruzijas ēdieniem un Gruzijas kultūru. Ir, protams, gruzīnu restorāni, bet tas ir pilnīgi savādāk. Mums ir vinotēka – kultūras nams – vieta Gruzijas vīnu, mūzikas, filmu un citādu kulturālu padarīšanu baudīšanai. Mēs rīkojam arī dažādus tematiskus pasākumus un ceram, ka viesojoties pie mums, cilvēki sajūt un kaut nedaudz sasmeļas Gruzijas sauli.
Kāda ir sadarbība ar Gruzijas biedrību?
Ar Gruzijas biedrību sadarbojamies mazāk. Daudz veiksmīgāka ir sadarbība ar vēstniecību. Kad pagājušajā gadā Latvijā viesojās Gruzijas prezidents, arī mēs piedalījāmies dažādos pasākumos gan palīdzot tos organizēt, gan atbalstot ar savu klātbūtni, gan cienājot viesus ar „Winiveria” vīnu.
Kas bija tas, kas tomēr ļāva uzdrošināties atvērt šādu vietu?
Manā gadījumā tie bija šie trīs draugi, jo es pati esmu bailīgāka. Vīriešiem vairāk patīk noriskēt.
Kur vēl var nopirkt WINIVERIA vīnus?
Atvedot pirmo vīna partiju, orientējāmies uz vairumtirdzniecību. Pieņemot lēmumu par Gruzijas vīna tirgošanu Latvijā, mēs paši veidojām sortimentu pēc tā, ko bijām garšojuši, kas mums patika un likās, ka cilvēkiem ir par to jāzina, kā arī vadījāmies no WINIVERIA vīndara ieteikumiem. Vinotēka radās dažādu liktenīgu sagadīšanos rezultātā, jo sākumā bija doma tikai par degustāciju vietu.
Arī šobrīd darbojamies kā vairumtirgotāji. Mūsu izplatīto Gruzijas vīnu var iegādāties dažādās kafejnīcās, piemēram, „Cabo Cafe” un restorānā „Gutenbergs”, kā arī specializētos vīna veikalos, piemēram, „Vīna studijā” un citās „vīna vietiņās”.
Kā Tu pati iemīlējies Gruzijā?
Pirmkārt, manī ir dažas piles gruzīnu asiņu, tāpēc pirmo reizi braucu turp, lai sajustu – ir tā vai nav. Gruzijas „trīs vaļi” ir daba, cilvēki un virtuve. Daba ir pasakaini skaista un salīdzinot ar Eiropas valstīm, neskarta. Taču neviens dabas skats neatsver komunikāciju ar cilvēkiem! Viņi ir temperamentīgi, neticami viesmīlīgi un sirsnīgi! Pat vēsākais un ieturētākais latvietis nevar noliegt, ka Gruzija ir zeme, kur dvēsele dzied. Viesojoties Gruzijā kļūst skaidrs, ka tā nav tikai džigitu, šašlika un pussaldā vīna zeme. Patiesībā, Gruzijas senā vēsture un bagātā kultūra ir tāda kā noslēpumaina jaunava, kura prasīt prasās, lai to izzinātu!
Kas Tev radīja vislielāko stresu, verot vaļā WINIVERIA VINOTECA?
Pamata lieta – tu esi atvēris, tavuprāt, jauku vietu un, tev ir ko stāstīt un rādīt, bet ir jautājums, vai arī citiem cilvēkiem tas šķitīs interesanti. Man šķita, ka būs un, tā arī ir. Protams, mēs nepārdodam maizi un pienu, tāpēc nevaram rēķināties ar 2 miljoniem klientu katru dienu, tomēr es uzskatu, ka ideja ir izdevusies.
Kas šo trīs gadu laikā deva Tev spēku turpināt uzsākto?
Pirmkārt tas, ka mēs joprojām esam trīs draugi. Katrs kaut kādā brīdī pagurst un ir jāpaiet malā, bet tad darbam pieslēdzas citi. Otrkārt, mēs esam nodalījuši sfēras, par kuru katrs no mums vairāk vai mazāk atbild, cenšoties viens otram netraucēt. Trešais un, iespējams, galvenais – mēs darām to, kas pašiem patīk, cerot, ka hobijs ar laiku kļūs arī par biznesu.
Kādi ir plāni saistībā WINIVERIA vīnu pārdošanu turpmāk?
Šobrīd galvenais uzsvars tiek likts uz vairumtirdzniecības attīstīšanu. Vinotēka no „bēbīša vecuma” ir izaugusi un jau iemācījusies staigāt. Tagad tas pats būtu jādara ar vairumtirdzniecību. Un, kas zina, varbūt ar laiku izveidosim „Winiveria Vinoteca” vinotēku ķēdi visā Latvijā!?
Kas būtu tas, ko Tu darītu citādāk, ja būtu iespēja sākt visu no jauna?
Es laikam vairāk būtu darbojusies pati, nepaļaujoties tik daudz uz darbiniekiem. Šāds neliels bizness prasa ikdienas darbu un personisku attieksmi pret klientiem, arī vairumtirdzniecības jomā.
Kas, Tavuprāt, ir visspilgtākais notikums, kas šo triju gadu laikā šeit ir noticis?
Šeit ir notikušas ļoti daudzas labas ballītes, jo vīnā taču ir patiesība! Mēs vienmēr esam atzīmējuši 18. novembri, ir bijuši arī deju un dziesmu vakari. Es lepojos ar to, ka ir notikuši arī izglītojoši pasākumi. Piemēram, pirms referenduma pie mums notika diskusija ar sabiedrībā zināmiem un cienītiem ekspertiem, kur mēs nerunājām, par ko balsot, bet skatījām un iztirzājām pašu problēmu. Trijos naktī vienkārši pārtraucām visu ar domu, ka tagad var mierīgi dzert vīnu, taču cilvēki turpināja diskutēt līdz rīta gaismai! Man ir prieks, ka pie mums ierodas ne tikai dzert vīnu, bet arī „kustināt smadzenes”!
Kādi pēc Tavām domām vēl ir nosacījumi biznesa idejas veiksmei?
Sešdesmit procenti tomēr ir tas, ka tu dari to, kas tev patīk. Otra lieta, protams, ir pats vārds „veiksme”, kas jau pasaka priekšā. Vajag izlūgties labvēlību no vīna Dieva. Protams, zināšanas ir svarīgas, bet, kā mēs zinām, tev var būt vislabākais pamats, bet tā lieta neaiziet un var arī būt, ka nav nekāda pamata, bet viss notiek.
Tas, ka jūs esat trīs īpašnieki, vai tas neapgrūtina?
Protams, darbojoties kopā, pastrīdējušies esam. Kur nu bez tā! Reizēm ir grūti atrast kopēju valodu pat bērniem un vecākiem, bet šeit, lai gan esam draugi, tomēr esam dažādi cilvēki ar savu domu gājienu un domāšanas veidu. Tas ir sarežģīti, bet no otras puses, trijatā ir drošāk, ir jautrāk. Katrs ieliek savu artavu.
Vai bizness neizjauc jūsu draudzību?
Nē, jo tie ir trīs draugi vīrieši un es. Ja to visu vadītu tikai sievietes, tad esmu pilnīgi pārliecināta, ka nebūtu vairs ne šīs vietas, ne arī draudzības. Vīriešiem šī emocionālā puse tomēr ir citādāka, viņi spēj distancēties.
Vai tas, ka jums trim ir savi pastāvīgie darbi un ieņēmuma avoti, palīdz uzturēt šo hobiju?
Nē, hobijs uztur sevi pats. Šis nav mūsu ienākumu avots, šis ir mūsu prieks. Es gribētu, lai tas kļūtu arī par mūsu „maizes biznesu”, taču šobrīd mēs katrs darbojamies savā sfērā, lai nodrošinātu savu dzīvi, bet šeit mēs gūstam prieku.
Vai nebija bīstami uzsākt kaut ko tādu, kad mūsu valsts tikko sāka atgūties no krīzes?
Tas kaut kādā ziņā bija izaicinājums.
Cik ilgi Tu to izjuti kā izaicinājumu?
Visu laiku kaut kas notiek, šeit nav garlaicīgi. Par to parūpējas gan valsts iestādes, gan klienti. Vinotēkā rutīna nav vienkārši iespējama! Vīna vietai vai bāram trīs gadi patiesībā ir ilgs laiks, jo šīs vietas veras vaļā cita pēc citas, un katrā no tām ir kaut kas cits. Pieredze rāda, ka šādu ilgdzīvotāju ir maz. Tātad – mums ir veicies!
Ko Tu ieteiktu citiem latviešiem, kuriem trūkst drosmes pieņemt izaicinājumus un uzsākt kaut ko savu?
No sākuma ir jāsaprot, vai tiešām esi cilvēks, kurš spējīgs veidot un vadīt savu biznesu. Zinātnieki ir pierādījuši, ka biznesa spēja saistīta ar gēniem. Ir cilvēki, kas spēj vadīt un iniciēt, bet ir cilvēki, kas vienkārši to nespēj. Tieši tāpēc ir jāieskatās sevī un sev jāatbild, vai tu to vispār vari. Iespējams, tu esi ļoti laba otrā persona, kas spēj realizēt cita radītās idejas. Tāpēc tev nav jācenšas par katru cenu kļūt pirmajam. Ir cilvēki, kuriem ir idejas, bet viņiem vajag kādu, kas palīdz tās realizēt. Divi dažādi cilvēki sanāk kopā, un izveidojas brīnišķīgs tandēms. Un, protams, ir jādara tas, kas patīk, jo pretējā gadījumā no tā nekas nesanāks, vismaz ilgstoši ne.
Kurš no jums ir ideju radītājs un kurš darītājs?
Mēs esam tāds lielisks kopums, kurā katrs realizē savas stiprās puses. Kāds vairāk nodarbojas ar finanšu lietām un importu, kāds – organizē pasākumus, kāds vairāk ģenerē idejas un rūpējas par vinotēkas „izskatu”. Katrs dara to, ka viņam padodas vislabāk.
Ko Tu vari ieteikt latviešiem?
Jābeidz žēloties un jāsāk kaut kas darīt! Latvieši žēlojas par visu – par valdību, par pārāk ilgu un aukstu ziemu un pat par šo karsto vasaru! Mums ir jākļūst pozitīvākiem un galvenais – jāsāk ar sevi. Sāc ar savu sētsvidu, nomazgā logus – dari tā, lai justos labi! Dzīvo ar prieku par savu dzīvi nevis par to, kas varēja būt, bet nenotika, jo kāds bija vainīgs. Neviens tavā vietā neko nedarīs!
Interviju veidoja: Marta Jumeja
