Uzzini vairāk Mūsu mērķis 16000
Sākums

Aldis Circenis “RĪGAS KRĒSLU FABRIKA”

Publikācijas datums: 9.aprīlis, 2013.

 

ALDIS CIRCENIS – arhitekts, interjera dizaineris un uzņēmējs – “Rīgas krēslu fabrikas” tēvs un RIGA ChAIR™ radītājs

 

Šonedēļ uz sarunu aicinām arhitektu, uzņēmēju un galantu vīrieti vienā personā – Aldi Circeni. Cilvēks – multi instrumentāls. Aldis ir ļoti strādīgs, zinošs un, kā pats atzīst, arī emocionāls. Viņa ātrā daba liek nemitīgi funktierēt, jopats no sevis nekas nerodas, nepārtraukti jādomā. Viedi vārdi, jo Alda radītās tirdzniecības zīmes RIGA ChAIR™ paša dizainētais ķeblītis Bloom saņēmis prestižo “Red dot design award: product design 2012” balvu, kā arī rotaļu zirdziņš Roo ieguvis „iF product design award 2013” balvu. Kādam jābūt Latvijas produktam un uzņēmējam, lai iekarotu pasaules tirgu? Kas ik vienam uzņēmējam jāņem vērā un jāiemācās? Mēs runājam par šodienas un pagātnes biznesu, par laiku toreiz un tagad, domājot jau laikus par biznesa pēctecību…

 

“Droši vien daudzās lietās neesmu labākais, bet kas attiecas uz dizainu un ražošanu – esam tik daudzus gadus strādājuši un darbojušies ar pasaules augstākā līmeņa zīmoliem, dizainu un produktiem, ka jau zemapziņā noteikts kvalitātes līmenis ir iesakņojies…”

 

Jūs esat diplomēts arhitekts, kurš pievērsies interjera dizainam un pārtapis par uzņēmēju. Kā no arhitektūras un interjera dizaina nonācāt līdz savam biznesam?

Kresli_fotoKad 1992. gadā beidzu RTU, arhitektiem nebija daudz ko darīt. PSRS bija veiksmīgi beigusi pastāvēt, un jaunā sistēma arhitektūras un projektēšanas jomā vēl nebija izveidojusies. Tolaik valsts pasūtījumi beidzās, valsts neko jaunu nebūvēja, neviens neko nepasūtīja. Līdz ar to pieredzes bagātajiem arhitektiem neklājās viegli, nerunājot nemaz par tikko diplomu saņēmušajiem. Tādēļ nācās domāt un meklēt alternatīvus risinājumus. Kad parādījās pirmie veiksmīgie uzņēmumi, tiem radās nepieciešamība „eiropeizēt” savu tēlu. Tā radās pieprasījums pēc moderniem birojiem. Savukārt mums – ideja, ka tas ir veids kā nopelnīt un nodrošināt ģimeni. Tā mēs sākām interjera projektēšanu, ievest un pārdot mēbeles.

Deviņdesmito gadu sākumā Jūs sākāt ievest no Zviedrijas IKEA mēbeles. Kāda tolaik bija  biznesa vide?

 Tas bija pats pirmais projekts. Latvijā tobrīd nebija nekā – ne muitas, ne robežas. Ņemot vērā to, ka prasības klientiem kļuva arvien augstākas, nācās meklēt variantus. IKEA sortiments tajā laikā atbilda mūsu pasūtītāja saprašanai par budžetu, tāpēc tas tā loģiski ‘aizgāja’.

Kā Jums veicās tajā laikā?

 Varbūt pat pārāk labi, jo iespējams tā veiksme kaut kādā mērā traucēja ražošanu uzsākt agrāk.

Nebija viegli, bet bija ļoti interesanti, jo atvērās pasaule. Daudz kas dzīvē notika pirmo reizi. Bija arī daudz piedzīvojumu. Tagad, piemēram, IKEA ņem kredītkartes, bet tajos laikos neņēma, viss norēķins bija skaidrā naudā. Latvijā zviedru kronas iegūt pa tiešo bija diezgan problemātiski, tādēļ nācās rīkoties ar dolāriem. Stokholmā dolāri bija jāmaina pret zviedru kronām. Kundzītes bankās brīnījās – kam man tik daudz skaidras naudas? Kronu žūksnis bija diezgan liels, ja gribēja piekrāmēt pilnu busu. Stokholmas IKEA cilvēki aiz muguras rādīja nīgras sejas, kad caur kasi tika stumta tonna mēbeļu.

Tolaik nebija ne interneta, ne google, kurā apskatīties, kas ir IKEA mēbeles. Kas bija Jūsu trumpji tajos gados?

Esmu prātojis – skatoties uz visu to mobilo telefonu ārprātu un visu pārējo, interneta klātbūtni, padomājiet paši – pirms 100 gadiem nebija arī faksa, nekā nebija. Tajā pat laikā Hūvera dambi uzbūvēja 1936.gadā; par Eifeļa torni pat nerunāsim. Tātad – vai tas ir kritērijs? Acīmredzot nav, vai ne? Uz ārzemēm piezvanīt tieši nevarēja, bija jāpiesaka tālsaruna telefoncentrālē arī tad, ja vajadzēja nosūtīt tikai faksu, un tomēr tas nekādā veidā neierobežoja nedz biznesu, nedz darbības sevišķi palēnināja, nedz apgrozījumu samazināja. Esam piedzīvojuši laikus, kad visu šo tehnisko līdzekļu esamības priekšā apgrozījums nokrītas par 80%. Tā kā lielā mērā tās telekomunikācijas ir pats sevi atražojošs bizness. Protams, šodien būtu neiespējami izslēgt telefonu uz mēnesi, piemēram, nelikties ne zinis par e-pastiem – izmetīs ārā no biznesa viens un divi. Mēs esam tajā vilcienā, kurš nesās milzīgā ātrumā un izkāpt laukā vairs nevaram. Tomēr galvenais trumpis bija tas, ka mēs zinājām, kas klientiem ir vajadzīgs. Daudzi klienti iesaistīja projektos arhitektus ar kuriem mēs spējām sarunāties „vienā valodā”. Tam bija un joprojām ir liela nozīme.

1999.gadā izveidojāt „Rīgas Krēslu fabriku” – biroja krēslu ražotni Latvijā. Kā radās tāda doma – sākt tieši krēslu ražošanas biznesu Latvijā?

Tajā laikā parādījās tendence, ka pasūtītāji vai nu lieto vecās mēbeles un grib tikai nomainīt krēslus, vai arī galdus un skapjus pasūta vienā vietā, bet krēslus – otrā. Mēs sapratām, ka krēslu dēļ cilvēki nav gatavi gaidīt sešas nedēļas, kas ir vidējais piegādes laiks, importējot tos no ārzemēm. Tādēļ radās ideja par krēslu ražošanu, kas ir samērā vienkārša lieta. Pēc būtības tā ir krēsla salikšana no gataviem komponentiem, kurus ražo specializēti uzņēmumi. Mēs sākām pēc šīs shēmas strādāt, un tas izrādījās veiksmīgi. Klienti saprata, ka, krēslus pasūtot, nav jēgas gaidīt 6-8 nedēļas, to var izdarīt tepat un saņemt jau pēc pāris dienām. Tā tas process pamazām sākās.

Kādi ir Jūsu galvenie konkurenti?

Pēc līdzīgas shēmas strādājošus konkurentu „Rīgas Krēslu fabrikai” gandrīz nav bijis. Joprojām nospiedošais vairums krēslus importē no Polijas, Čehijas, Ukrainas, Ķīnas. Mēs vienkārši ražojam paši uz vietas, nodrošinot garantijas servisu un pēcpārdošanu. Zināmā korporatīvā līmenī atbildīgi uzņēmumi ir gatavi maksāt vairāk par kvalitatīvu produktu nekā nosacīti santīmus par apšaubāmas izcelsmes lietām, par kurām pēc tam neviens vairs neliekas ne zinis. Šobrīd mūsu fabrika ir ļoti noslogota ar krēslu pārtapsēšanu. Klienti, kas pirkuši mūsu krēslus pirms 10 gadiem, tagad pasūta to atjaunošanu.

Kādam ir jābūt Latvijas produktam, ko var ražot un radīt šeit uz vietas, lai to izvēlētos pircējs?

Pirmkārt, kvalitatīvam. Kvalitāte no latviešu patērētāju puses tiek pieprasīta ļoti augsta. Dizains, patiesību sakot, Latvijas patērētāju hierarhijā stāv diezgan tālu – ne otrajā, un arī ne trešajā vietā. Daudziem tas liekas mazāk svarīgi. Lojalitāte, serviss un ātrums – tas ir tas, kas tiek prasīts.

Un cena?

Cena ir atkarīga no konkrētās produktu grupas. Mēs ļoti maz līdz šim esam strādājuši privātajā patērētāju līmenī, strādājam pamatā ar korporatīviem klientiem, kur visu nosaka atvēlētais budžets un atbildīgo cilvēku domas – cik daudz un ko var atļauties.

„Rīgas Krēslu fabrika” ir saņēmusi arī vairākas godalgas – kā ‘’Labākais rūpnieciskais dizains” par biroja mēbeļu sēriju. Ko Jums nozīmē vārds „labākais”, un vai dzīvē Jums arī ir svarīgi būt labākajam?

Nu tādā nozīmē – nē. Droši vien daudzās lietās neesmu labākais, bet kas attiecas uz dizainu un ražošanu – esam tik daudzus gadus strādājuši un darbojušies ar pasaules augstākā līmeņa zīmoliem, dizainu un produktiem, ka jau zemapziņā noteikts kvalitātes līmenis ir iesakņojies. Respektīvi, kaut kādā mērā, instinktu līmenī, iegūlies tas, kas ir labs, kas – nav. Tā ir goda lieta, tādēļ nevaram atļauties nepabeigt termiņā vai slikti un nekvalitatīvi kaut ko saražot.

Kresli_42011.gadā iegādājāties jaunas ražošanas iekārtas, kā rezultātā „Rīgas Krēslu fabrika”  radīja pilnīgi jaunu liekti līmētā koka saplākšņa krēslu ražotni – RIGA ChAIR™ ar atsevišķu produktu līniju. Kas ir RIGA ChAIR™, un ar ko šī produktu līnija ir tik unikāla?

RIGA ChAIR™ prezentējam kā tirdzniecības zīmi, nevis kā uzņēmumu. Unikālais Latvijas kontekstā ir tas, ka nevienam no Latvijā esošiem saplākšņa krēslus ražojošiem uzņēmumiem nav bijis sava dizaina, pašu izstrādātu produktu. Savā laikā fabrika „Sāga”, kas Latvijas apstākļiem bija ļoti liels uzņēmums, strādāja pamatā ar skandināvu dizaineriem, kuri priekš viņiem zīmēja krēslus. Šos krēslus mārketēja zem atsevišķas tirdzniecības zīmes, kas toreiz saucās „Chair Baltic”, – tur nebija neviena latviešu autora darba. Tāpēc „RIGA ChAIR™ unikālais ir tas, ka tie ir mūsu pašu radīti produkti no nulles līdz pilnīgai gatavībai ar visām produkta ražošanā ieviešanas stadijām – prototipu būvēšanu, presformu konstruēšanu, testēšanu un tml. Mūsu mēbeļu pamatā ir samērā unikāli koncepti. Mēs šobrīd varam tā apgalvot, jo esam to pārbaudījuši ārpus Latvijas. Bieži vien cilvēki mums saka: „Mēs nezinājām, ka arī šitā var!”

Kresli_tabureteRIGA ChAIR™ ķeblītis Bloom 2012.gadā ir saņēmis prestižo “Red dot design award: product design 2012” balvu. Kādam ir jābūt unikālajam ķeblītim?

Viens no kritērijiem, ko konkursu žūrijas meklē gadu no gada, kas atšķir šī gada dizainu no pagājušā gada dizaina, ir inovācija. Mēs esam atraduši jaunu veidu, kā saplāksni var salikt kopā un tam ir spilgts tēls, kas iespiežas atmiņā. Attiecībā uz ķeblīti reakcija bieži ir tāda: „OK, es saprotu kā tādu varētu uztaisīt no plastmasas, bet, ka var arī no liekti līmēta saplākšņa, to līdz šim tā kā nezinājām”. Daudzi ir pārsteigti. Tas, kas mums ir pašsaprotami, tas nespeciālistam ir pārsteigums. Tur ir tā unikalitāte.

 

„Rīgas Krēslu fabrikas” jaunākais produkts – Jūsu dizainētais rotaļu zirdziņš Roo ir saņēmis „iF product design award 2013” balvu. Ko šīs godalgas Jums un „Rīgas Krēslu fabrikai” nozīmē?

Es neuztveru to kā tādu plauktā ieliekamu trofeju, lai tagad staigātu tai apkārt un par to tīksminātos. Tas pēc būtības ir ļoti labs mārketinga instruments. Visur, kur tu publicē attēlus vai vienalga kādu informāciju ar atsauci uz red dot vai iF godalgām, noņem ļoti daudzus jautājumus no skeptiķu puses. Mani pārsteidza, cik ļoti augstu abus šo balvu zīmolus pasaulē uztver un novērtē speciālisti visā pasaulē. Būsim reālisti – vienkāršs patērētājs neko daudz par to nezina, bet dizaina jomā iesaistītajiem šie zīmoli ir nozīmīgi. Tādus iegūt tiecās katrs dizainers, jo tā pēc būtības ir dizaina kvalitātes zīme. Plašas starptautiskās žūrijas vērtēšanas kritēriji ir ļoti stingri. Priekš manis svarīgākais ir tas, ka šīs balvas darbojas kā labs, pārdošanu veicinošs, rīks un, ka virziens, kurā attīstāmies, ir pareizs.

Kresli_zirgsKā klienti ir novērtējuši rotaļu zirdziņu Roo?

Ārzemēs mēs strādājam caur mūsu aģentiem, dīleriem un vairumpircējiem. Viņi ir tie, ar kuriem mēs satiekamies izstādēs. Novēroju, ka kādiem 80% no mūsu stendam garām ejošajiem, galvas pagriežas uz mūsu ekspozīcijas pusi. Savukārt 80% no tiem cilvēkiem – apstājas pie mūsu stenda, un 80% no tiem cilvēkiem – nāk klāt runāties un prasa: „Kas tas ir? Cik tas maksā? Kādi ir nosacījumi?”. Tas process nav acumirklīgs. Zirdziņu pirmo reizi rādījām Ķelnē pagājušā gada oktobrī, otro reizi – Stokholmā. Pamatā cilvēki uz to skatās un labsirdīgi smaida. Kāds tajā saskata zirdziņu, cits aitu vai ķenguru. Vieniem vairāk patīk ķeblītis, otriem – zirdziņš, trešajiem vajag vēl kaut ko citu. Ir tādi, kuriem vajag visu, jo principā redz mūsu kolekciju kopumā. Tad arī viņi saka: „Jā, tas ir interesanti. Man vajag visu!”. Esam saņēmuši uzslavas arī no pazīstamā zviedru rotaļlietu dizainera Ulfa Hansesa (Ulf Hanses).

Kādam jābūt Latvijas uzņēmējam, lai viņš iekarotu eksporta tirgu?

Pirmkārt, jāmet biklums pie malas. Komunikācijas spējai ir jābūt absolūti izcilai, vismaz angļu valodā jārunā tekoši. Ar katru no šiem potenciālajiem klientiem jāmēģina nonākt vienā līmenī, jāpadara viņš par savu čomu. Ja to var izdarīt, tad pēc tam ir ļoti viegli.

Kas uzņēmējam ir jāņem vērā, meklējot sadarbības partneri eksporta tirgū?

Tas ir kopīgs bizness, jo nepārdodam preci gala patērētājam, bet gan starpniekam. Līdz ar to ir absolūts pamats izveidot ar viņu komandu. Jāpieņem, ka viņam tādi kā es, ir varbūt 30 vai 50, un tomēr ar visiem vienādi intensīvas attiecības uzturēt nav iespējams. Tādēļ viņš noteikti izvēlēsies to, ar kuru viņam būs visvieglāk saprasties.

Kā „Rīgas Krēslu fabrika” spēj nostiprināt savas pozīcijas tirgū?

Radošajā industrijā droši vien ir drusciņ citi likumi un nianses nekā iespējams telekomunikācijās. Tendence ir tāda, ka mēs šobrīd esam kaut kādā nenormālā pārmaiņu stadijā. Neviens koncepts nedarbojas ilgāk kā pāris gadus, tāpēc bez elastības nekas nebūs. Mēs  divdesmit gados esam bijuši spiesti četras reizes izdomāt kaut ko jaunu, pamainīt darbības virzienu, tāpēc ka vecais vairs vienkārši nestrādā, vai arī konkurence saradusies tik liela, ka tādā veidā turpināt paliek bezjēdzīgi. Tad šis jaunais izaicinājums risina divas problēmas – liek atkal kaut kur attīstīties un uzlabot biznesa pozīciju. Kur ir vislabākais bizness? Protams – tur, kur viszemākā konkurence. Vienkārši!

Kādas rakstura īpašības Jums piemīt, kas palīdz pārvarēt grūtības?

Lai gan to nevar pierādīt, tomēr var pieņemt, ka kaut kas tajā gēnu komplektā katram cilvēkam ir tāds, kādēļ viens varbūt ir ātrāks, otrs – lēnāks. Esmu pats pēc dabas ātrs, man nepatīk lēni procesi. Varbūt uz vecumu sāks patikt (smaida). Tas saistās arī ar domāšanas ātrumu. Man ir ļoti grūti sastrādāties ar cilvēkiem, kuriem nav pietiekoši liels domāšanas ātrums. Bieži vien gadās, ka tās domas skrien tik ātri, ka nevaru paspēt tās skaļi izrunāt. Tāpēc man ir vajadzīgs, lai domāšanas ātrums cilvēkam ar kuru es strādāju ir līdzīgs manējam. Tad var daudz ko bez vārdiem izdarīt – parādi uz pirkstiem un otrs to domu jau noķēris – un aiziet! Laikam jau arī neatlaidība un pacietība ir īpašības, bez kurām būtu daudz grūtāk.

Cik liela nozīme priekš Jums ir apkārtējo atbalstam?

Nozīme ir liela, jo esmu samērā emocionāls cilvēks. Ja uznāk dusmas, tad ir jākliedz, neko nevar darīt. Ar smiekliem ir līdzīgi. Ģimenes atbalstam patiesībā ir izšķirošā nozīme. Ja mājās mani visi ignorētu, tad tas būtu ļoti skumji. Tāpēc ģimenē atbalsts ir absolūts, un tas ir zināmā mērā iemesls tam, ka varu atļauties strādāt ilgas darba stundas. Sieva iznes visu to ikdienas smagumu – ņemšanās ar bērniem un saimniecību – uz saviem pleciem. Tad es varu koncentrēties uz darbu, jo uzmanību nevar sadalīt bezgalīgi. Ja rūpējies par mājām, par ģimeni, izpildot visus iespējamos „pietupienus” – bērnu audzināšanu, viņu izvadāšanu pa skolām un nodarbībām, tad var darīt tikai kaut kādu mehānisku darbu, kur nav nepieciešama ilgstoša koncentrēšanās. Pretējā gadījumā ir ļoti grūti.

Kresli_6Izglītība – arhitekts, un tomēr nodarbojaties gan ar dizaina izveidi, gan ar pārdošanu, gan  ražošanu. Kur esat guvis tik daudzveidīgas zināšanas?

Šūpulī (smaida). Ir jāvar darīt visu. Nav jāpozicionē sevi par priekšnieku. Mēs visi esam it kā vienā līmenī. Es kaut kādā mērā daru visu to pašu, ko mani darbinieki – ja ir jāsaslauka, es saslauku. Ja ir jāceļ telefons biroja administratora vietā, es to daru. Jāmontē mēbeles – lūdzu! Ar klientiem salonā es runājos gluži tāpat kā pārējie pārdevēji. Savukārt māku vai spēju pārdot – to ļoti grūti iemācīties. Var izlasīt kaudzi grāmatas, bet, ja tas nav instinktos, tad tādi cilvēki mulst pasūtītāja priekšā. Arhitekta izglītību es uzskatu par vienu no universālākajām un arī daudzpusīgākajām. Studiju procesā ir ļoti daudz jādara praktiski – jāzīmē, jāveido, jārasē, jābūvē maketi utt. Arhitekts iegūst zināšanas par ļoti daudziem procesiem. Taču uz šo jautājumu varu atbildēt arī ļoti vienkārši – dzīvoju ar vaļā acīm.

Kurš projekts priekš Jums ir bijis viss izaicinošākais?

Apjoma ziņā ir bijuši vairāki līdzīgi projekti, bet izaicinošākais līdz šim bijis Swedbank Centrālās ēkas „Saules akmens” interjera projektēšana pirms desmit gadiem. Tas bijis lielākais projekts arī darba apjoma ziņā. Arīdzan NATO samita organizēšana bija interesants un reizē izaicinošs projekts no termiņa viedokļa. To var salīdzināt ar galda uzklāšanu un novākšanu. Divas dienas un viss beidzies. Mūsu kontā ir daudz iekārtotu viesnīcu („Elizabete Desigh Hotel”, „Tallink Hotel Riga”, „Radisson Blu Hotel Latvija”). Piemēram, viesnīcu „Radisson Blu Hotel Latvija”, „Elizabete hotel” iekārtojām no pagraba līdz bēniņiem. Šādi projekti prasa gan radošu pieeju, gan lielu disciplīnu. Tāpēc, ka esi pakļauts ļoti daudziem noteikumiem, striktiem termiņiem un milzīgai koordinācijai starp visām iesaistītajām pusēm.

Jūs esat daudz strādājis, kā pats vienā intervijā sacījāt: “cikos darbs sākās, vēl kaut kā varēju noteikt, bet, cikos beidzās, – ne. Daži cilvēki dēvē to par veiksmi…

Veiksmes tur varbūt ir tikai 2%, jo katrā no šiem projektiem ir ieguldīts bezizmēra darbs. Tā būtiskā atšķirība droši vien ir tā, ka mūs nevarēja ne toreiz, ne tagad uzskatīt par tādu klasisku biznesu, kuru noregulē kā mehānismu, kas vienkārši strādā un pats sevi atražo. Mēs piederam pie radošo industriju saimes. Katrs nākamais projekts ir tik ļoti atšķirīgs no iepriekšējā, ka, lai to realizētu, ir jāizpilda atkal visas tās pašas iepriekšējos projektos veiktās darbības. Darba laiks netiek skaitīts, negribu kādam ļaut padomāt, ka esmu nohaltūrējis; ka varēju, bet neizdarīju. Izdarīt vairāk nekā būtu minimāli nepieciešams, garantē to veiksmi nākotnē.

Kā Jūs sekojat līdzi dizaina tendencēm pasaulē?

Esmu ieguldījis lielu naudu, lai sekotu līdzi dizaina tendencēm visā pasaulē. Pats braukāju pa pasauli, lai redzētu un apsekotu visas iespējamās nozares izstādes. Tas ir ārkārtīgi izglītojoši, ļoti informējoši un, protams, arī interesanti. Tās ir lietas, kas mani interesē jau kopš 1992.gada. Esmu pabijis pilnīgi visās biroju mēbeļu izstādēs „Orgatec” Ķelnē un izlaidis esmu vien pāris izstādes Milānā un Stokholmā. Pie kam, manā gadījumā jāseko ne tikai dizaina, bet arī tehnoloģiju tendencēm. Uz galvenajiem, nozīmīgākajiem šoviem ir jābrauc un jāskatās, citādi ātri tiek ārā no aprites un pazaudē to „ožu”.

Vai Jūs mēdzat dalīties ar savām idejām?

Neliekuļošu, ar visām idejām es nedalos. Iemesli var būt dažādi. Droši vien arī māņticība, ka kāds kaut ko nenoskauž. Man nepatīk stāstīt par iecerēm, kuras ir procesā, neiesaistītiem cilvēkiem. Iesaistīti cilvēki to redz un zina tāpat, bet neiesaistītiem es izvairos stāstīt. Varbūt zemapziņā baidoties izgāzties, ja kaut kas nerealizējās. Tas ir mans pieņēmums. Arī radošas idejas es nesteidzos publiskot pirms 100% pats par tām neesmu pārliecināts. Ja saprotu, ka tas ir ejošs, tur ir spēks, tad es ar to dalos. Daloties bez iekšējās pārliecības, vari daudz ko pazaudēt, jo cilvēki dažādi mēģina iedarboties – kāds mudina:„Jā, jā, ļoti labi!”, savukārt cits var sagraut pārliecību.

Kresli_3Kādi ir uzņēmuma 2013.gadam izvirzītie mērķi un nākotnes ieceres?

Šobrīd mums procesā ir ļoti daudz projektu, pie kuriem strādājam un mēģinām ieviest sarežģītas lietas. Viena no tādām nozarēm ir auditoriju un skatītāju krēsli. Daudzi projekti ir ar multi funkcionālām iezīmēm – vajadzīgs, lai viss ir transformējams, novācams, bīdāms u.tml. Trīs gadu laikā ir daudz kas izstrādāts, un runa nav vairs tik daudz par dizainu, cik par mehāniku. Šādi projekti veiksmes gadījumā daudziem cilvēkiem dos darbu uz ilgu laiku, kā arī uzņēmumam ģenerēs apgrozījumu un peļņu. Personīgi es sapņoju par jaunas fabrikas ēkas būvi. Cerams nākamajā gadā vai aiznākamajā gadā tas īstenosies, jo šobrīd vēl īrējam telpas un izplešanās iespējas ir ierobežotas. Tāds formāts, kāds galvā man ir iedomāts, to nevar ņemt un noīrēt. Tas ir jāuzbūvē pašam!

Ja Jums savas zināšanas un pieredze būtu jānodod savam biznesa pēcnācējam, ko Jūs viņam teiktu?

Ļoti negribētos savam biznesa pēcnācējam zināšanas nodot pēdējā brīdī, tas būtu ļoti skumji. Domāju, ka tam būtu jābūt ilgstošam procesam, tādēļ esmu to sācis jau darīt. Svarīgais elements ir interese. Tas ir pats svarīgākais, pie kā jāstrādā jau no agras bērnības. Droši vien būtu nepareizi censties tagad nodod visas manas tehniskās zināšanas. Kas zina, vai pēc 20 gadiem tās vēl būs derīgas. Tas, kas būtu svarīgi, ir radīt attieksmi pret darbu un pašu procesu. Nodot apziņu, ka pats no sevis nekas nerodas, nepārtraukti jādomā, nav svarīgi, par ko. Gala beigās vienalga domāsi par to, kas ir tas svarīgais. Domāšanas procesam ir jābūt visu laiku. Es to saucu par funktierēšanu. Jēdziens „domāšana” var radīt iespaidu, ka mēs pīpējam cigāru un nez ar ko ezotērisku nodarbojamies. Funktierēšana ir domāšana par pavisam ikdienišķām lietām un nepārtraukti, jo katra mazākā problēma gaida savu risinājumu. Piemēram, lielākajai daļai Latvijas mēbeļu uzņēmumu ir jādomā par vissīkākajām lietām – ko darīt ar skaidām, kur ņemt iepakojumu, kam uzticēt drukas darbus un kurš maketēs mājas lapu? Tas, kas patiešām būtu nodošanas vērts ir: gribēšana, spēja domāt, darīt daudzas lietas vienlaicīgi un neatlaidība un galvenais – degsme – MAN TAS PATĪK! ES TO GRIBU! ES TO DARĪŠU!

Ja biznesa pēcnācējam nebūtu degsmes, tad es drīzāk to biznesu pārdotu…

2013. gada 28. martā

Intervēja: Inese Bētiņa un Inese Valtere

FaceBook Twitter