Aija Priede – Sietiņa “KUKUU”

Publikācijas datums: 14.maijs, 2013

Aija Priede – Sietiņa

“Jebkurā laikā var dzīvot laimīgi, vienkārši ir jāsaredz labais..”

Intervija ar Latvijas uzņēmuma “my place” 2010. gada nogalē izveidotā zīmola KUKUU autori un bērnu dizaina mēbeļu kolekcijas “bird&berry” radošo direktori Aiju Priedi – Sietiņu.

Aija ir sertificēta arhitekte, divu meitiņu māmiņa un sieva Danekam Sietiņam – interjera un produktu dizainerim, ar kuru kopīgi vada ģimenes biznesu. Kura gan labāk par Aiju varēs atklāt sievas kā sievietes lomu biznesā? Viņa ir patiesi laimīga un to var redzēt! Aija uz interviju ierodas sava vīra dāvinātā Ērenpreiss retro velosipēda mugurā tik bezrūpīga, smaidīga un sapņaina. Mēs dodamies uz itāļu stila kafejnīcu “Maize”. Veroties pa logu, abas uz mirkli aizmirstam, ka atrodamies Rīgā. Tas mūs vedina runāt ne tikai par biznesu un citām vīrišķīgām lietām, bet, kā jau sievišķīgām būtnēm pieklājas, arī mazliet pasapņot…

Stāsts par bērnu mēbeļu zīmola KUKUU tapšanu ir Sietiņu ģimenes stāsts par …

… īstu ģimenes biznesu, kas aizsācies Sietiņu ģimenē, un pamazām tika izveidots un attīstīts. Bizness ir “izaudzis” no pašu vajadzībām, jo pašiem, pēc otrā bērna ienākšanas ģimenē, radās nepieciešamība pēc mēbelēm. Lai mūsu stāsts nebūtu viens no tiem, kur pats kurpnieks ir bez kurpēm, nolēmām saviem bērniem paši radīt mēbelītes.

Līdz šim, darbojoties arhitektūras-dizaina jomā, mēbeles tika izstrādātas pēc individuāla pasūtījuma. Taču man vienmēr ir bijusi interese tieši par sērijveida produkta attīstīšanu. Man interesē apgūt jaunas zināšanas, tāpēc šādā veidā varēju pilnveidot savas zināšanas jomās, ar kurām man līdz šim nebija nekādas saskares, piemēram, ar mārketingu. Laikā, kad sākām strādāt pie KUKUU zīmola izveides, arhitektiem nebija ierasts nodarboties ar mārketingu un pārdošanas veicināšanu, jo klients bija tas, kas nāca pie tevis. Šobrīd gan var novērot tendenci virzīt savu zīmolu, vārdu arī arhitektu vidū. Savukārt, ražojot sērijveida produktu, ir jāprot pārdot, panākt zīmola atpazīstamību un jāizcīna sava pozīcija tirgū. Man tas viss šķita interesanti. Tāpēc es tam pievērsos ar lielu aizrautību.

Kāpēc tāds amizants nosaukums – KUKUU?

Tā bērna spēlēšanās ar vecākiem caur redeļu gultiņu paslēpjoties un atkal parādoties nāk līdzi no paaudzes paaudzē. Nosaukums radās pilnīgi nejauši, kad spēlējos ar savu meitu. Atminos, tas bija 2010. gada sākums (Aija sapņaini pasmaida).

Uzsākot biznesu, kas bija izaicinājums, kas jauns un kas jāiemācās?

Izaicinājums būtībā bija viss, jo viss bija jāiemācās un viss bija jauns. Nodarboties ar arhitektūru Latvijā ir pilnīgi kas cits salīdzinājumā ar to, kā izveidot savu zīmolu un produkciju eksportēt.

Vai bija kas tāds, ko bijāt iedomājušies, ka būs savādāk?

Man viss šķiet interesanti. Ja tas tā nebūtu, es to nedarītu. Jebkura lieta jau nenāk viegli. Visam apakšā ir smags darbs, kaut arī ārēji varbūt izskatās vienkārši. Šī smagā darba rezultātā daļēji upurēju savu nodarbi – arhitektūru. Pašlaik krietni izvērtēju katru projektu vai to varu uzņemties, jo laiks ir tik cik tas ir, un ja gribu darbu padarīt nevainojami, tad no daudz kā ir jāatsakās.

Lai izveidotu šādu sākotnēji nelielu, bet perspektīvu dizaina mēbeļu zīmolu, ar cik lielu naudas summu jārēķinās biznesa izveidei?

Domāju, tas atkarīgs no katra paša spējas plānot un pieņemt pareizus stratēģiskus lēmumus. Svarīgi ir izvērtēt katru soli, jo mazam uzņēmumam kāda kļūda var būt arī liktenīgā, jo līdzekļi ir ierobežoti. Sākotnēji varētu iztikt ar 10-15 tk. latu kapitālu, tomēr vēlāk, lai attīstītu ražošanu būs nepieciešamas papildu investīcijas.

Zīmola izveidē esat ieguldījuši gan savu personīgo kapitālu, gan esat iestājušies Jelgavas Biznesa inkubatorā. Cik lielā mērā šāds solis ir palīdzējis biznesa attīstībai?

Manuprāt, tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā vispār piesaistīt Eiropas naudu kādam mazam projektam. Tev ir jāuzraksta kaut kas līdzīgs biznesa plānam. Var nerakstīt tik niansēti un sīki, bet izpratnei tomēr ir jābūt.

Kuri bija pirmie mēbeļu produkti, un kāds bija to radīšanas process?

Patiesībā visa kolekcija dzima uzreiz. Kad mēs to uzsākām, nedomājām, ka esam uzņēmušies tik smagu darbu. Visas problēmas bija jārisina kompleksi, lai visi procesi notiktu vienlaicīgi. Tas prasa gan fiziskus, gan arī finansiālus resursus, tomēr ir interesantāk klientam.

Kādi ir KUKUU klienti?

Mūsu klienti ir distributori vai mazumtirgotāji, kas tirgo bērnu dizaina nišas produktus. Ja runājam par gala klientu, tad tie visbiežāk ir vecuma grupā pāri trīsdesmit gadiem. Vecāki, kam rūp vide, kādā uzaug viņu mazuļi, un kas novērtē dizainu. Reizēm pat tik ļoti iedziļinās no kā produkts sastāv un no kurienes nāk izejvielas, ka un pat lūdz atsūtūt sertifikātus, lai sīki un smalki izpētītu paši.

Kā raksturo savu tirgus nišu un produkciju – bērnu mēbeļu sēriju bird&berry?

Tā noteikti nav masveida produkcija, tas ir nišas produkts. Tas nozīmē, ka ir ļoti neliela klientu daļa, kas patērē šādus produktus. Tomēr uzskatu, ka nišas produkti ir patiesībā vienīgais ar ko mēs varam konkurēt pasaules tirgū, jo ne mums pieejami lēti izejmateriāli, ne ražošanas izmaksas. Mēs nevaram konkurēt ar masu produkciju.

Vai plānos ietilpst arī kādreiz radīt mēbeles pieaugušajiem?

Nē, jo zīmols KUKUU ir izveidots konkrētai vecuma grupai. Mēs ejam ļoti šaurā nišā un turpinām to darīt. Katrā nišā produkts ir attiecīgi jāmārketē, kas nozīmē lielas izmaksas un ir jābūt skaidram mērķim kādēļ piedāvāt produktu vēl kādā nišā.

Kur tieši rodas idejas bērnu mēbelēm?

Vislielākā iedvesma tomēr ir bērni. Skatoties uz viņiem, tu redzi, kas viņus uzrunā, kā viņi patērē konkrēto produktu, kas jāuzlabo vai arī atklāj tev ko pilnīgi jaunu, ko var izmantot produkta radīšanas posmā.

Kādus izejmateriālus izmantojat mēbeļu izgatavošanā?

Apmēram deviņdesmit procenti produkta tiek radīts Latvijā. Mēs sadarbojamies ar A/S “Latvijas Finieris”, tāpat audumu apdrukājam tepat. Dizaina izstrāde un ražošana notiek Latvijā. Skrūves gan pasūtam no Dānijas, kā arī lakas un krāsas iepērkam no itāļiem.

Kā testējat mēbeles pirms to palaišanas tirdzniecībā?

Mēbeles tiek testētas uz drošību, izturību un stabilitāti atbilstoši Eiropas standartam. Tās ilgu laiku tiek turētas testētavā, pēc tam tās liek speciālās iekārtās, kas burtiski to mēbeli lauž, tādējādi pārbaudot tās izturību un stabilitāti.

Cik liela ir uzņēmuma darbinieku komanda, un kā savā starpā esat sadalījuši pienākumus?

Periodiski mēs piesaistām ārpakalpojumā cilvēkus, kuri strādā jomās ko tik labi nepārzinam vai arī pašiem tam neatliek laika, piemēram, maketēšanai. Uzskatu, ka katram ir svarīgi apzināties, ko vari un ko nevari. Daudz labprātāk es veltu laiku tam, ko es varu, kas man padodas un patīk, nevis uzņemos visu un ar daļu netieku galā. Tādēļ cenšos sadalīt pienākumus. Lai gan es uzņēmumā velku lauvas tiesu mārketingā, pārdošanā, loģistikā un komunikācijā ar klientiem un ražotāju. Man šķiet, ka vismaz sākumā ir pilnībā jābūt tajā visā iekšā pašam, citādi nav iespējams tik smalki izprast lietas būtību. Ir jāsaprot, kā tas ritenis ir uzbūvēts. Kamēr man tas būs interesanti, es to darīšu. Vīrs savukārt vairāk domā par dizainu, par jaunu produktu radīšanu, darbojas ar individuālajiem klientiem Latvijā un arī palīdz ar piegādēm Latvijas teritorijā.

Kādi būtu plusi un mīnusi, ja mēbeles ražotu paši?

Vienmēr esmu teikusi, ka jānodarbojas katram ar savu lietu, kas viņam padodas un ko viņš dara ar prieku. Ja ražotājs ir ar desmitiem gadu pieredzi, tad es viņam uzticos, nevis cenšos apgūt ābeci. Ja cilvēkam deg acis stāstot , ko viņš dara, tad tas izsaka ļoti daudz… Manuprāt, ir svarīgi atrast to cilvēku, ar kuru tu vari saprasties, kuram uzticēties, veidojot šo procesu kā kopdarbu. Mēs vairāk esam kā partneri.

Tu apēd pudu sāls, iztērē kaudzi naudas, bet rezultātā atrod to savu cilvēku. Tas posms ir garš un nav viegls, bet gala rezultātā tas notiek.

Kur Latvijā šobrīd var iegādāties KUKUU mēbeles?

Visplašākā ekspozīcija ir salonā “KATE”, bet KUKUU mēbeles iegādājamas arī “Muki” veikaliņā un interjera dizaina studijā “Casanostra”

Kādā veidā atrodat jaunus klientus un jaunus pasūtījumus?

Piedaloties starptautiskajās izstādēs. Kad tiec veikalos, kas ir prestiži un, kam citi seko, tad arī pārējie sāk tevi uzrunāt. Tagad mums pašiem vairs nav tik daudz jālauž sev ceļš, jo klienti sāk atrast mūs paši.

Kuras ir veiksmīgākās starptautiskās izstādes, kurās noteikti ieteiktu piedalīties?

Katrā nišā ir savas izstādes. Katram pašam ir tās jaizbraukā un jāsaprot kā tu uz šī fona varētu izskatīties un kādi būs tavi ieguvumi.

Kas jāņem vērā piedaloties izstādē, lai stends piesaistītu apmeklētāju uzmanību?

Stendam ir jābūt nevainojamam. Tu nevari izīrēt standarta stendu un cerēt, ka tas izskatīsies lieliski piekarot pāris banerus. Ir jāpieaicina dizainers un jārada šis stends atbilstoši prezentējamajam produktam.

Vadoties pēc iegūtās personīgās pieredzes, kas ir vajadzīgs un pietiekoši nozīmīgs, lai sekmīgi iekļūtu šajos eksporta tirgos?

Primārais un pamatu pamatā tomēr ir produkts un kopējais iespaids par stendu. Tu vari aizbraukt uz izstādi un tevi neviens neuzrunās. Esmu dzirdējusi, ka lielās kompānijas saka, ka šīs izstādes nav vajadzīgas un tā ir izmesta nauda. Bet es uzskatu, ka daudz kas ir atkarīgs no produkta. Protams, ja tiek ražotas skrūves vai tetra pakas, tad, iespējams, tā konkurence ir tik milzīga, ka tu tur vienkārši pazūdi.

Otrs svarīgākais ir cilvēks, kas aiz tā stāv. Ir jāgrib un jāprot komunicēt ar klientu. Bieži vien, izvēloties starp diviem jauniem zīmoliem, klients skatās, kāda komunikācija izveidojas ar šo cilvēku. Ja rodas savstarpējas simpātijas un saprašanās, tam ir liela nozīme. Tas ir personiskais motīvs, kas spēlē lielāku lomu, nekā mēs domājam.

Uz kurām valstīm šobrīd eksportējat savu produkciju, un kādos apjomos?

Pašlaik mūsu produkcija ir nopērkama desmit valstīs, galvenais tirgus ir Austrālija, Honkonga un Vācija. Tālie gali, protams, ir izdevīgāki, jo pasūtījuma apjoms vairs nav pāris vienības, jo ceļa izdevumi liek klientam parēķināt.

Vai šo divu gadu laikā ir mainījusies sākotnējā vīzija par to, kā tas būs un notiks?

Sākotnēji domāju, ka iekļūt kādā tirgū prasīs ilgāku laiku un ir grūtākais uzdevums, bet šobrīd saprotu, ka vēl svarīgāk ir notrēt latiņu un tur arī palikt. Jo pamatu pamatā ir vai nu pērk kāds to tavu produktu vai nē. Jāsaprot, ka klients būtībā ir partneris un, ka primārais biznesā viņam ir pelnīt, un ja spēj viņam to nodrošināt, tad viss ir kārtībā.

Kas palīdz augt & attīstīties?

Noteikti tirgus paplašināšanās. Pirmie mūs atzina tālie gali, pēc tam arī Eiropa, kas jaunpienācējus ilgi vēro. Eiropa būtībā ir vienota. Ja tu esi Vācijā attiecīgā veikalā, par tevi raksta blogos, tad par tevi uzzinās arī Nīderlandē vai Anglijā.

Kas ir Tavs līdz šim lielākais panākums, par ko ir īpašs gandarījums?

Gandarījums ir no tā, ka mēs savu zīmolu esam dabūjuši ārpus Latvijas robežām. Ārvalstīs mūsu mēbeles tiek pārdots kā KUKUU produkts un tas nav pagājis zem kāda cita liela zīmola.

KUKUU mēbeļu kolekcija bird&berry š.g. 14. aprīlī Itālijā, Komo saņēma starptautiskā dizaina konkursa “A’Design Awward 2013” Zelta apbalvojumu par uzvaru bērnu dizaina produktu kategorijā. Kas mainās pēc uzvaras šāda līmeņa konkursos?

Man personīgi bija lielāks gandarījums, kad mēs Latvijā pirmo reizi dabūjām Gada balvu dizainā 2011. Tā bija pirmā reize, kad mēs vispār šo produktu kādam šeit Latvijā parādījām un arī vinnējām šo konkursu. Tad tā sajūta bija īpaša, jo tas notika pirmo reizi. Protams, starptautiskā atzinība vairāk ietekmē mārketingu. Dalība šādā konkursā ir kā mārketinga ierocis ražotājam.

Kā Tu vērtē savas ģimenes biznesa efektivitāti un pieņemtos lēmumus?

Man nav finanšu izglītības. Mani lēmumi, kas līdz šim ir gandrīz simtprocentīgi nostrādājuši, vairāk balstās uz intuīciju. Galvenais ir saprast, ka ieiešana tirgū ir ilgstošs process. Ir svarīgi noturēties tirgū, nepievilt kāda cerības. Es pat nesaprotu, kā var plānot pirmajā gadā kādu apgrozījumu, kad vispār nav pieredzes kā produkts aizies. Es vairāk vēl joprojām balstos uz sajūtām.

Kas Tevi pašu iedvesmo?

Mani iedvesmo vide, kādā mēs šobrīd dzīvojam: mēs to vēl joprojām tikai veidojam, un visiem ir iespēja piedalīties. Man ir laimējies, jo vidē, kur es apgrozos, cilvēki ir optimisma pilni, grib ko sasniegt. Ja tu redzi, ka cilvēks seko savai idejai, nepadodas un rezultātā tas noved pie kā laba, tad tas iedvesmo. Mani iedvesmo cilvēki, kas kaut ko grib darīt un arī izdara, jo starp gribēšanu un varēšanu ir liela starpība.

Saki, vai tas nav pārāk liels risks savstarpējām attiecībām, ja vīrs un sieva strādā kopīgā biznesā?

Ar vīru strādājam kopā jau deviņus gadus. Viņš rada dizainu, es vairāk arhitektūru, kaut būtībā tas nav nodalāms. Es pat nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs strādātu katrs savā birojā un satiktos tikai deviņos vakarā. Man liekas, ka zaudēju laiku, ja savu cilvēku tik reti satieku. Protams, man nākas pielāgoties otra tempam, jo es visu gribu darīt ātri un prasu, lai arī otrs cilvēks dara tāpat – ātri. Es pielāgojos vīram un laika gaitā esmu pieradusi reaģēt mierīgi.

Kāds vispār sievas kā sievietes spēks un loma biznesā?

Sievietes, manuprāt, tomēr ir tās vilcējas (pasmejamies abas kopā). Protams, ir vīrieši, kurus es apbrīnoju, bet viņiem visiem sieva ir kā spēcīga aizmugure. Es uzskatu, ka sievietēm vispār ir nenovērtējama nozīme. Vai nu viņa ir redzama vai neredzama, bet noteikti spēlē lielu lomu.

Mani laikam nemaz neinteresētu piecdesmito, sešdesmito gadu Amerikas mājsaimnieces tips, kad es sagaidu vīru no darba ar siltu ēdienu, no rīta pavadu un visu dienu darbojos ar bērniem. Man šķiet, ka dzīvē ir iespējams kas vairāk par šādu mājas dzīvi. Man gribas balansu starp mājas dzīvi un biznesa vidi. Dzīve jau pati visu iegroza tā, lai rodas tas balanss. Ja bērni ir atvesti no dārziņa, es beidzu darbu, jo es nevaru pastrādāt, kad viņi ir mājās. Ja man nebūtu bērnu, es, iespējams, varētu izlemt, ka tagad pastrādāšu ilgāk. Kamēr bērni ir dārziņā, es varu strādāt, un tas mani motivē izdarīt lietas ātrāk. Es nerakstu plānus – es vienkārši daru.

Mums, latviešiem, reizēm trūkst pašapziņas un nereti dzirdēti vārdi “nu, ko tad es…”. Kāda ir Tava recepte, lai pārvarētu šo latviešu mentalitātei piemītošo iezīmi?

Beigsim skatīties uz to, kā dzīvo citi un, ar kādu mašīnu kurš brauc! Beigsim sekot kaut kādiem šoviem un lasīt negācijas portālos! Katram jādzīvo pašam sava dzīve, jācenšas darīt lietas, kas patīk un sagādā prieku un tad jau rezultāts būs!

Kādu Tu redzi nākotni?

Es varu pateikt, ka nākotne mani kaut kādā ziņā biedē. Man ir bail par savu bērnu nākotni. Mūsu mammām un omītēm reizēm uznāk nostalģija par to, cik Latvijas laikā viss bija labi un jauki. Konfektes bija metāla kārbās un svētdienās cilvēki varēja tās nopirkt, kaut patiesībā ģimene dzīvoja pilnīgā nabadzībā skatoties ar šodienas acīm. Man liekas, ka jebkurā laikā var dzīvot laimīgi, vienkārši ir jāsaredz labais. Arī vissakārtotākajā vidē tādā kā, piemēram, Zviedrija, kur cilvēkiem ir nauda, darbs un ģimene, tomēr ir cilvēki, kurus šī paredzamība tracina un viņi no tā bēg. Ir jāprot baudīt dzīvi arī ikdienā, sākot ar pavisam maziem notikumiem. Es tagad baudu dzīvi braucot ar riteni, ārā ir pavasaris, saule spīd un es spēju par to priecāties!

Vai Tu šobrīd jūties laimīga?

Šodien, jā!

Kas ir tas, ko Tu vēl savā dzīvē vēlētos?

Es vēlētos lauku mājiņu, kur divas dienas nedēļā varētu “nolīst” ar savu ģimeni. Man negribas pastāvīgi dzīvot laukos, bet šad tad aizmukt no burzmas un atslēgties, lai atkal iegūtu līdzsvaru. Divas, trīs dienas maksimums un atkal esmu gatava darboties. Es vēlētos ģimenes mieru, kad nekur nav jāskrien un vienkārši varu baudīt pavasari (smaida).

Ko Tu teiktu mazajam “Sprīdītim” – latviešu uzņēmējam, kurš vēlas doties pasaulē laimi meklēt?

Pēc maniem novērojumiem tie, kuri kaut ko grib izdarīt, pēc kāda prombūtnes laika tomēr atgriežas atpakaļ. Viņi saprot, ka tur viņu iespējas izcelties ir krietni mazākas nekā Latvijā. Šeit mums ir pieejami dažādi instrumenti sava biznesa uzsākšanai. Es runāju par ļoti mazu cilvēku daudzumu, kam ir svarīgi nodarboties ar savu lietu.

Kādi būtu Tavi ceļa vārdi?

Novērtēsim to, kas mums ir, un izmantosim to!

Intervēja: Inese Bētiņa