Aigars Ruņģis “VALMIERMUIŽAS ALUS”

Publikācijas datums: 15.februāris, 2013.

 „Man ļoti patīk tikt līdz produkta sākotnei – produkta DNS”.

Intervija ar „Valmiermuižas Alus” darītavas dibinātāju un vienu no īpašniekiem Aigaru Ruņģi notiek viņu Rīgas kafejnīcā Briāna ielā. Uz sarunu dodamies, apbruņojušās ar jautājumiem par nišas biznesa izaicinājumiem un grūtībām, par pārdošanas stratēģijām un tirgus iekarošanas konceptiem. Un tad atnāk Aigars – tā viegli un ar dziļu iekšēju mieru, un sāk stāstīt. Laiks aizlido nemanot, un mūsu acis sāk mirdzēt. Arī mūs pārņem miers. Alus darītavas īpašnieks runā par DNS. Par to, ka visam ir sava patiesā sākotne. Par to, ka produkts ir karalis. Un, ka tikai atrodot īsteno alus garšu, kas katram latvietim ir jau piedzimstot uz mēles, mēs sākam runāt par alus baudīšanu un mīļošanu, nevis vienkāršu dzeršanu. Tie bija īsti svētki – pusotra stunda kopā ar cilvēku, kurš ir mīl savu tēvu zemi, mīl latviešu tradīcijas, pēta latviešu godus un ļoti aktīvi aicina ikvienu – atgriezties savā senču zemē. Pēc intervijas mums palika fantastiska pēcgarša. Mēs sākām aizdomāties par dzīves jēgu un vērtībām. Par to, ka patiesībā katram ir jāsāk vispirms ar sevi, un dzīvē ir jāatrod savas personības DNS.

_________________________________

2000. gadā pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvēšanas sākāt strādāt reklāmas aģentūrā “McCann Erickson”, kur vēlāk kļuvāt par 50% kapitāla daļu īpašnieku. Kas ir jāpaveic, strādājot par algotu darbinieku uzņēmumā, lai kļūtu par tā īpašnieku?

Man vienmēr paticis organizēt jaunas lietas. Bērnībā mājas pagalmā sarīkoju velo mačus ar balvām un bufeti. Pamatskolā biju klases fotogrāfs, vidusskolā veidoju Valmieras jauniešu avīzi, kur rakstījām par blūzu. Augstskolas laikā iestājos vienā no pirmajām starptautiskām studentu organizācijām AIESEC, kas nodarbojās ar līderības veicināšanu. Organizēju karjeras dienas ar mērķi savest studentus kopā ar uzņēmējiem. Iesaistījos jaunos biznesa projektos nevis kā darbinieks, bet kā jaunu ideju ģenerators, kurš uzņemas pilnu atbildību gan darīšanā, gan materiālu atbildību. Tādēļ pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvēšanas mans pirmais darbs bija Uzņēmējdarbības atbalsta centrs. Sapratu, ka ar savām zināšanām jāmudina jaunus cilvēkus iesaistīties uzņēmējdarbībā. Ilgi gan tur nestrādāju, jo patīk vairāk darīt pašam nekā konsultēt citus. Pēc tam divus gadus strādāju lielā loģistikas kompānijā “Avers centrs”, ieguvu lielisku pieredzi pārdošanā un mārketingā. Tikai pēc tam nonācu reklāmas aģentūrā “McCann Erickson”, kuru vadīja Ainārs Ščipčinskis. Tolaik viņam teicu, ka man ir idejas kā biznesu attīstīt. Man spilgti atmiņā palicis pasaules lielākās auto būves līdera stāsts no studentu laikos apmeklētajiem līderības apmācības semināriem; vienmēr ir divi principi kā veidot sadarbību. Viens – iztēloties picu un kādās proporcijās to var sadalīt. Klasiskajā konkurences vai kaulēšanās cīņā katrs mēģina izcīnīt sev lielāko picas šķēli, kā rezultātā tiek patērēts ļoti daudz enerģijas un izšķiesta nauda. Otrs princips – tā vietā, lai cīnītos par kaut kādas esošas lietas pārdalīšanu, kuram tiks lielāks vai mazāks picas gabaliņš, labāk ir apvienot spēkus un izcept trīs picas, un tad katram tiks pa picai. Ar šādu pieeju vienojos ar aģentūras vadītāju Aināru – mēģināt uzcept trīs jaunas picas (jaunus biznesus) nevis pārdalīt vienu picu (esošo biznesu). Katram no mums tas būs ieguvums jeb, kā to gudri sauc, par sinerģiju: 1 + 1 ir nevis 1 vai 2, bet var būt arī 4. Tādejādi astoņu gadu laikā kopīgi ar Aināru un komandu izveidojām Latvijā vienu no lielākajām mārketinga komunikāciju uzņēmumu grupām ar pilnu komunikāciju orķestri – reklāma, sabiedriskās attiecības, mēdiji, zīmolu veidošana, pasākumu aģentūra. Man prieks, ka krustcelēs pirms pieciem gadiem varējām vienoties par mūsu nākotni. Es vēlējos darīt kaut ko citu, savukārt Ainārs attīstīt aģentūras biznesu. McCann māja turpina veiksmīgi darboties. Vienmēr ir jādomā par to kā, kopīgi apvienojot spēkus, ir iespējams paveikt vairāk un radīt plašāku biznesu. Rezultātā nevienam nav žēl ar saviem augļiem dalīties. Tas ir mans princips.

Strādājot reklāmas aģentūrā “McCann Erickson”, viens no Jūsu klientiem bija Latvijas lielākais alus ražotājs “Aldaris”. Kādā veidā iegūtā darba pieredze ar šādiem nozīmīgiem klientiem palīdz šodien biznesā?

Strādājot mārketinga aģentūrā vislielākā pieredze bija ar dažādiem pārtikas zīmoliem, “Aldaris” bija viens no tiem. Man bija iespēja un laime strādāt gan ar “Rīgas piena kombinātu”, gan ar Fazer maiznīcu “Druva”, gan ar “Aldara” atspirdzinošo dzērienu segmentu –  Carlsberg un Vichy zīmoliem, gan arī vairākām tirdzniecības ķēdēm, t.sk., “Elvi”. Šī pieredze lika apzināties un padomāt, vai latviešu zīmoli vispār spēj būt konkurētspējīgi. Es „samīlējos” latviešu zīmolu būtībā, to patībā. Uzsākot darbu ar jebkuru zīmolu, vienmēr centos tikt līdz tā „saknei” – līdz zīmola vai produkta patiesībai. Pirmkārt, vienmēr uzprasījos “iet iekšā” ražošanā, skatīties un lūgt, lai man rāda, kā tad īsti top produkts, no kādām sastāvdaļām u.tml. Jāatzīst, ka ne vienmēr mani tur ielaida, jo biju tikai reklāmists ar uzdevumu reklamēt. Otrkārt, centos vispirms nākt klajā ar jaunām idejām, kā uzlabot produktu. Diemžēl, arī ne vienmēr man tas izdevās, jo reklāmas aģentūra tomēr vairāk atbildīga par dotā produkta reklamēšanu. Mani interesē pats produkts, tā izcilība un sākums – kur un kā tas rodas. Runājot līdzībās, mani interesē nevis ēdiens, bet virtuve, kurā man pasniegtais ēdiens top. Tas bija viens no pamudinājumiem komunikācijas pusi nomainīt pret īstenu ražošanas-darīšanas pusi, kur ir iespējams pašam no „A līdz Z” tikt līdz produkta „saknei”. Mārketingā un zīmola veidošanā gūtā pieredze palīdzēja arī “Valmiermuižas alus” zīmolam, un iedeva pārliecību, ka man ļoti patīk tikt līdz produkta sākotnei – produkta DNS. Jebkura komunikācija ir sekundāra, jo vissvarīgākais tomēr ir produkts. Ne velti ir tāds teiciens: “produkts ir karalis”. Pats produkts ir tas, ar ko ir jāsāk. Tas bija viens no iemesliem darīt kaut ko savu no ”A līdz Z”.

Kā radās ideja tieši par alus ražotnes izveidi?

Ceļā no Rīgas apmēram 70-tajā kilometrā betonā ar lieliem burtiem ir uzraksts “Valmieras rajons”. Tajā brīdī saprotu, ka esmu mājās. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka šajā reģionā  gribas kaut ko jaunu realizēt; tāda grūti izskaidrojama vēlme. Pirms pieciem gadiem domāju biznesā nopelnīto naudu investēt kādā nelielā uzņēmumā Valmierā. Satiku cilvēkus, kuri izteica domu par alus brūzi šajā apkārtnē. Tajā brīdī sapratu, ka tas varētu notikt tieši Valmiermuižā, kur bērnībā esmu ložņājis pa vēsturiskajiem mūriem.. Īssavienojums izveidojās, un tapa alus darītava Valmiermuižā.  Analizējot no biznesa potenciāla viedokļa, sapratu, ka arī mazām alus darītavām ir vieta tirgū. Visu iepriekš nopelnīto naudu reklāmas nozarē biju gatavs ieguldīt alus darītavā. Mana tēva dzīves gudrība un izteiktie viedie vārdi mani iedrošināja. Viņš teica vienkāršu patiesību: “Alu cilvēki vienmēr ir baudījuši un vienmēr arī baudīs”. Tā ir nozare, kas ir bijusi un būs, ja vien kvalitatīvi spēšu sevi šajā jomā pieteikt. Tas bija likumsakarīgi, ka biznesu gribēju veidot savā dzimtajā pusē, bet neesmu piedzimis ar domu būt par alus darītāju. Liktenis mani iepazīstināja ar alus darītavu un alus biznesu, kaut varēja būt arī citādāk, un es tagad darinātu sidru vai sietu sieru.

Kas Jums sākotnēji palīdzēja izveidot šo biznesu “no nulles”?

Palīdzēja mana izteiktā vēlme veidot kādu mazo uzņēmumu ar  zīmolu un produktu, kuru es pats no „A līdz Z” varu “izauklēt”. Palīdzēja arī pilnīga pārliecība pa to, ko es vēlos. Jau no pirmās dienas strādāju pie šī alus darītavas projekta ar 100% pārliecību izcili to visu izdarīt. Vēl man palīdzēja stāsts par produkta pozicionēšanu tirgū. Atminos lielu bankas klientu balli (vēl pirmskrīzes laikā), kur siltā vasaras vakarā Jūrmalas pludmalē dziedāja Linda Leen, uzstājās ugunsspļāvēji, pavāri rosījās ar izsmalcinātiem ēdieniem, lija viskijs, varēja smēķēt cigārus, bet nekur nevarēja dabūt alu. Sāku domāt, kādēļ tādā „smalkā” pasākumā nepiedāvā alu? Kaut kā dīvaini, ka nav neviena alus, kas pelnījis būt pietiekoši “smalks” atrasties līdzās viskijam, konjakam, cigāriem. Tajā brīdī sapratu, ka varētu radīt “smalko” alu tā baudītājiem. Man radās ideja nolikt alu līdzās vīnam vai konjakam. Tobrīd likās, ka tūlīt veikšu revolūciju alus nozarē (smejas). Sāku pētīt alus vēsturi Latvijā. Latviešu alus tradīcija un kultūras vēsture runā par to, ka alus latviešiem vienmēr ir bijis svētku dzēriens. Alus ir bijis goda vietā gadskārtās: Ziemassvētkos, Lieldienās, Meteņos, Mārtiņos, Miķeļos un Jāņos. Tāpat alus vienmēr ir bijis visos godos: kāzās, kristībās un bērēs. Tolaik kāzas svinēja trīs dienas un ne velti teica “dzert kāzas”. Tad, kad alus bija izdzerts, viesi devās mājās, un kāzas bija nosvinētas. Tādēļ gan sievas, gan vīra vecākiem bija jārūpējas par alus mucas sagādi uz kāzām. Šī iemesla dēļ kāzas bieži svinēja rudenī, kad mieži novākti un alus izbrūvēts. Tad sapratu, ka man vairs nekas nav no jauna jāizgudro. Alum, kā tas bija 100, 200, 300 gadus atpakaļ, būtu jāatgriež šī svētku dzēriena gods. Man vienmēr ir gribējies apvienot vēsturisko ar mūsdienīgo, un šis bija veids, kā to varu īstenot. Tālākais, ko mēs darījām ar brūzi (izvēlētā vieta, būvēšana, arhitektūra, alus garša, iepakojums), bija veltīts tam, lai alum piešķirtu vai atgrieztu svētku goda titulu. Līdzīgi kā cilvēks, kurš iet uz teātri mazliet sapucējies, tā arī mēs parūpējāmies, lai viss būtu pievilcīgi. Mēs parūpējāmies par bagātu alus garšas buķeti,  arī par glāzēm un par vietu – Valmiermuižu. Kādreiz muižā, kur tagad ir tieši mūsu brūzis, bija viesojušies pat prinči un karaļi. Šobrīd esam atvēruši arī divus veikaliņus, kuros ir pieejami svētkiem un svinībām domāti atribūti – īpaši skaistas pudeles, ozolkoka muciņas. Mēs atbalstām arī dažādus svētkus, piemēram, pilsētas svētkus. Svarīga ir alus baudīšanas kultūra. Nav jau svarīgi, cik daudz izdzert, bet svarīgi ir to baudīt – līdzīgi kā vīnu.

Kādi pirmie soļi jāsper, lai izveidotu zīmolu un virzītu produktu tirgū?

Dažādus cilvēkus motivē dažādas lietas. Piemēram, kādu motivē burkāni, cukurgraudi, citus – ja kāds pasit pa plecu. Manā gadījumā laikam svarīgākais ir ieklausīties savos sirdspukstos. Ja dari to, kas pašam patīk, tad sirdspukstu ātrums ir vienā ritmā. Ja dari to, kas garlaiko, tad sirdspuksti ir pavisam citā ritmā. Pirmais un svarīgākais solis ir saprast, par ko sirds pukst straujāk. Katram jāatrod savs dzinulis, es to saucu par sirdslietu. Tālāk ir daudz ceļu kā ar to nodarboties un dot prieku citiem. Manuprāt, izcilību var sasniegt tikai tad, ja cilvēki dara to, kas ir viņa sirdslieta. Lai nonāktu līdz izcilībai, ir jāveic garš ceļš ar desmitiem tūkstošu stundu darba, sviedru, asarām, asinīm un neskaitāmiem kritieniem. Līdzīgi kā kāpt kalnos – iracionāli tērēt laiku, enerģiju un pakļaut sevi grūtībām, bet tomēr cilvēki vienalga to dara. Kādēļ? Jo tas ir piedzīvojums, uz ko tu pats “pavelcies” un priecājies.

Ja ir atrasta sava sirdslieta, kas ir jādara tālāk?

Nākamā būtiskā lieta ir atrast domu biedrus, jo viens pats īsti nevar neko izdarīt šajā dzīvē. Piedevām vienam ir arī garlaicīgi. Lai gan daudzi nedalās ar savu ideju bailēs, ka to nozags, man ir tieši pretēji – es visiem stāstu savu ideju. Iespējams, kāds mani sadzird, un tad jau mēs divatā vai trijatā sēžam pie galda un runājam. Kad esam komandā, tad spēks un enerģija ir daudz lielāki. Uzsākot alus darītavas biznesu, man uzņēmumā piederēja 25% kapitāla daļas, pārējie 75% – investoriem un citiem dalībniekiem. Man nebija tik daudz naudas, lai sāktu šādu vērienīgu biznesu. Radās domu biedri, kuri projektam ticēja un ieguldīja naudu, es ieguldīju savu; tad mums vairākiem cilvēkiem kopā tas bija pa spēkam. Tālāk jāņem lāpsta rokās un jārok – reāli jādara. Jārēķinās, ka rezultāti nenāk tik ātri un “kalnā kāpšana” var prasīt vairāk laika nekā sākotnēji optimistiski plānots. No savas pieredzes varu teikt, ka jāapbruņojas ar pacietību un nedrīkst baidīties no tulznām.

Pēc cik gadiem alus darītavas ieguldījumi atmaksāsies?

Ražošanā jeb darīšanā pirmā “raža” ienākas tikai pēc laika. Drīz būs pagājuši pieci gadi kopš brīža, kad alus darītava reāli sāka strādāt. Tikai tagad ir parādījusies pirmā peļņa. Pirmie četri gadi nozīmē ieguldīt, ieguldīt un ieguldīt. Sākotnēji man šķita, ka tas ir ļoti ilgs laiks, līdz es iedomājos par līdzību ar ābeli. Iestādot ābeli, nepieciešami arī vidēji četri, pieci gadi līdz pirmajai ražai. Lai varētu ieguldīto naudu “Valmiermuižas alus” darītavā pilnībā atpelnīt, paies vēl vismaz pieci gadi. Tātad kopā nepieciešami vismaz desmit gadi, lai ieguldījumi atmaksātos. Biznesa kontekstā raugoties, alus nozare nav tā pati rentablākā. Tajā pašā laikā alus brūzis ir vairāk kā dzīves stils – mazs, foršs uzņēmums, kas pašam patīk. Tā vietā, lai gadā vienpadsmit mēnešus darītu to, kas varbūt mazliet patīk un par to saņemtu daudz naudas, un vienu mēnesi braukt atvaļinājumā un darīt to, kas patīk; es izvēlos katru dienu par iespējams mazliet mazāku naudu darīt to, kas man patīk. Ticiet – gandarījums ir lielāks! Gandarījums kā atalgojums spēj atsvērt lielu daļu naudas gandarījuma. Šādā salīdzinoši mazā biznesā kā “Valmiermuižas alus” darītava ir ļoti svarīgs personiskais gandarījums. Ja man būtu jāstrādā tur, kur varu visvairāk naudu nopelnīt, tad tā nebūtu alus darītava. Ja man būtu jāstrādā tur, kur gūstu vislielāko prieku un gandarījumu, tad pašreiz tā ir “Valmiermuižas alus” darītava. Šis bizness tagad jau spēj pats sevi “pabarot”, jo ir pirmā peļņa, lai varētu pamazām investēt tālāk un uzņēmumu attīstīt.

Cik brīvs esat savos lēmumos, ņemot vērā to, ka ir vēl citi investori?

Līdzīgi kā ģimenē – vīrs un sieva, vecāki un bērni. Ģimenē arī jārēķinās ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esi saistīts. Tādēļ reizēm nākas pieņemt dažādus kompromisus un būt piesardzīgam. “Valmiermuižas alus” gadījumā runa jau vairs nav tikai par investoriem, bet par visu saimi. Tā kā es pats sevi dēvēju par saimnieku, tad visus darbiniekus saucu par savu saimi. Mums ir tāds milzīgs saimes galds, pie kura var sasēsties divdesmit cilvēki. Sapulcēs sanākam pie šī galda un kopīgi lemjam kā zīmolu tālāk attīstīt. Man ir ļoti svarīgs saimes viedoklis. Ja visa saime pasaka, ka kaut ko nevar darīt, tad droši vien saimnieks piekritīs nedarīt. Savukārt, ja saimnieks pārliecina, ka tas ir kaut kas labs, tad saime iet un to dara. Man patīk tā vēsturiskā līdzība, ka savā uzņēmumā neesmu ne direktors, ne prezidents, bet esmu saimnieks, un man ir saime.

Vai tajos divdesmit saimes cilvēkos ietilpst arī alus darītāji?

Jā, tā ir viena saime, kas nodarbojas ar alus darīšanu. Otra saime (arī divdesmit cilvēki) nodarbojas ar tūrismu, veikalu vadību un ekskursiju organizēšanu. Mūsu kopējā “Valmiermuižas alus” saimē ir aptuveni četrdesmit cilvēku.

„Valmiermuižas alus” pērnā gadā uzņēma viesos 6616 tūristus, un arī šī gada viena no prioritātēm ir veicināt gardēžu tūrisma attīstību. Pastāstiet, kas īsti ir gardēžu tūrisms un kādā veidā tas tiks veicināts Latvijā?

Viss sākās brīdī, kad izbrūvējām pirmo alus kausiņu. Arvien vairāk draugu vēlējās atnākt ciemos paskatīties, kā top alus. Parasti pirms ekskursijām viņiem jautāju, lai pastāsta, ko zina par alu. Tad viņi sāk stāstīt visādas brīnumu lietas. Lai gan mēs, latvieši, sakām, ka esam īsta alus darītāju nācija, un alus ir mūsu nacionālais dzēriens, tomēr nezinām, kā tiek darināts alus. Lai dažādos mītus kliedētu, aicināju ciemos draugus un rādīju, kā tiek darīts alus šodien, ievērojot sentēvu tradīcijas. Kādu dienu man piezvanīja “Skaisto skatu aģentūra” un vaicāja: “Kad pie Jums var braukt ekskursijā ar autobusu?” Tajā brīdī izbrīnā iepletu acis, kā es varēšu uzņemt tik daudz ciemiņus? Šobrīd mums komandā ir gidi, kuri ir apmācīti vadīt ekskursijas. Cilvēki labprāt brauc pie mums, un ar katru gadu gribētāju skaits top arvien lielāks. Pamazām sākām sadarboties ar citiem uzņēmumiem, kas atrodas tuvējā apkaimē un var uzņemt ciemiņus. Mums laba sadarbība izveidojās ar maizes darbnīcu “Dona” pie Smiltenes, kas ciemiņiem stāsta par maizi un māca arī to izcept. Tāpat mums kaimiņos pie Burtniekiem atrodas z/s “Adzelvieši”, kas savus viesus iepazīstina ar kaņepju sviestu un kaņepju aizdaru.

Pagājušajā gadā sadarbībā ar Valmiermuižas kultūras biedrību sākām kustību “Ar gardu muti Valmiermuižā”. Tie ir tirdziņi, kuros piedalās daudz māj brūvētāju un zemnieku, kuri paši kaut ko garšīgu un interesantu spēj saražot. Šobrīd šī iniciatīva un aizraušanās pāraugusi arī gardēžu ceļvedī www.gardumuti.lv. Mēs apmeklējam dažādus interesantus galamērķus, par kuriem uzrakstām interneta ceļvedī. Tā cilvēki uzzina jaunas vietas, kur var kopā ar ģimeni, draugiem, radiem vai darba kolektīvu aizbraukt ciemos pie saimnieka – briežu audzētāja, maizes cepēja, vīna darītāja. Tas ir gardēžu tūrisms, kas Latvijā ir interesanta, jauna un attīstoša joma. Ja velo tūrismu apvieno ar gardēžu tūrismu, tad ar velosipēdu var braukt, piemēram, no alus darītavas uz maizes ceptuvi. Skatos televīzijā raidījumu “Mūsdienu Latvijas garša”, kas arī popularizē interesantus gardēžu galamērķus Latvijā. Tāpat raidījums “Te!”, ko veido profesionāls autoru kolektīvs no “Vides filmu studijas” (VFS) sadarbībā ar Tūrisma attīstības valsts aģentūru (TAVA). Tā ir laba ideja, kā aicināt cilvēkus vēl vairāk izzināt mūsu garšu bagātības visā Latvijā. Ja ieskatās nākotnē un pasapņo, tad saskatu gardēžu tūrismu kā iespēju maziem ražotājiem un zemniekiem palikt savā dzimtajā sētā un darīt to, ko viņi tiešām vēlas, uzņemot ciemiņus, gan popularizēt sevi, gan arī uzturēt savu ģimeni. Tā ir tālāka misija, ko man gribētos nest.

Šogad “Valmiermuižas alus” darītavā viesojās ASV vēstnieks Latvijā Marks Pekala un atzinīgi novērtēja gan pašu uzņēmumu, gan izbrūvētā alus kvalitāti. Vēstnieks atzina, ka Amerikā tāpat kā Latvijā mazās alus darītavas kļūst arvien iecienītākas. Kā vērtējiet nišas alus konkurenci un attīstību Latvijā?

Man liels prieks, ka pie mums bieži ciemos atbrauc kādi viesi un slavē mūsu produktus. Otro gadu pēc kārtas pie mums viesojās Rīgas “Dinamo” komanda. Pēc treniņiem Valmierā viņi brauc uz „Valmiermuižu” atpūsties un baudīt garšīgo alu. Parasti tad visas mūsu krodzinieces cenšas ar viņiem nofotografēties (smejas). Tāpat pie mums brauc delegācija no Vācijas Gīterslo apgabala, kas ir Valmieras pilsētas sadarbības pilsēta, un šogad tika svinēta 20 gadu sadarbības jubileja. Vācieši slavēja latviešu alu, un tas mums ir neapšaubāmi liels kompliments. Tāpēc ir gandarījums, ka mūsu alus garšo un to novērtē ne vien Latvijā, bet arī ārpus. Tas iedvesmo un liek domāt, ka mēs, latvieši, spējam izbrūvēt kvalitatīvu alu.

Ja analizē situāciju Latvijā, tad tā ar katru brīdi kļūst labāka. Lai gan pēdējos gados daži brūži ir beiguši pastāvēt, tomēr daudzi jauni brūzīši ir nākuši arī klāt, piemēram, “Madonas alus” un mēs, “Valmiermuižas alus”. Pēc krīzes mazajiem brūžiem  atkal aug pieprasījums un piedzīvots kāpums, neraugoties uz to, ka kopējais alus tirgus pagājušajā gadā Latvijā piedzīvojis kritumu. Latvijā mazām alus darītavām nākotne solās gaiša un saulaina, ja vien būs daudz garšīga alus. Latvijas mazie alus darītāji varētu attīstīt savu biznesu, pamazām iepazīstinot ar savu produkciju arī kaimiņus, piemēram, igauņus. Arī mēs sākām strādāt ar Igaunijas “Stockmann” un pāris restorāniņiem Tartu un Tallinā. Maziem brūžiem nav lielu mārketinga budžetu, tādēļ vienkārši draugs draugam tos iesaka. Tā arī mēs nonācām Igaunijā, jo kāds igaunis bija Latvijā kaut kur pagaršojis mūsu alu un sazinājās ar mums, lai sāktu to izplatīt Igaunijā. Igaunijā apjoms ar katru dienu pamazām aug. Alus varētu būt viens no eksporta produktiem līdzās Rūjienas saldējumam un sieram “Kārums”, kas ir lielākais Igaunijas „hīts” no Latvijas. Raudzīsimies, kā mums veiksies, varbūt mūsu alu spēs novērtēt arī citur kaimiņos – Krievijā, Somijā un Zviedrijā. Es to redzu kā organisku attīstību, lai gan pēc trakajiem krīzes gadiem vairs lielas sapņu pilis nebūvēju. Ja mēs latviešu alus baudīšanas kultūru attīstīsim un būs cilvēki, kuri to novērtēs, tad viņiem arī alu piedāvāsim.

Produkts ir “karalis”, tomēr nepieciešams ir cilvēks – pārdevējs, kurš izplata produktu. Kāds ir Jūsu pārdevēja profils?

Mūsu alus pārdevēji ir visi mūsu klienti. Atminos, kad rīkojām degustāciju ar trīs dažādām proves alus garšām, visi draugi un klienti varēja balsot par sev tīkamāko garšu. Viena restorāna īpašnieka draugs bija pagaršojis mūsu alu un teicās to gribot, kad pat vēl nebija izvēlēta īstā alus receptūra. Mūsu pirmais klients bija bārs “Rock’n’Riga”. Valmierā mums izveidojās laba sadarbība ar krodziņu “Rātes Vārti” un viesnīcu  “Wolmar”. Viņi teica: “Jā, vietējais valmierietis ir jāaizstāv un alus jātirgo!” Pēc tam uz restorāniem vai bāriem neesam gājuši alu pārdot un PowerPoint slaidrādes prezentācijas neesam rādījuši. Cilvēki paši mūsu alu ir pagaršojuši, un tas iepaticies viņu garšu kārpiņām. Uzskatu, ka pareizi strādājot, mazajiem dzīves stila uzņēmumiem – brūzīšiem, restorāniem, beķerejām – vislabākie pārdevēji ir klienti. Iespējams, ka tas skan ļoti nepopulāri no pārdošanas teorijas viedokļa.

Kā “Valmiermuižas alus” nokļuva lielveikalu “Stockmann” un “Sky” plauktos?

Veikaliem “Stockmann” un “Sky” teicām: “Mēs jums aizvedīsim vienu jaunu alu – pagaršojiet! Ja Jums alus garšos, tad būsiet tie, kuriem mēs varam pirmajiem ļaut sākt šo alu piedāvāt!” Šie veikali bija mūsu pirmie klienti Rīgā. Mēs atkal ievērojām principu – nekādas slaidrādes un agresīvas pārdošanas. Ja alus garšos, tad viņi to paņems savā sortimentā un piedāvās cilvēkiem. Ja alus negaršos – es, kā mazais brūzis, nekad nespēšu caur televīziju un citiem izplatīšanas kanāliem “uzbūvēt” tik agresīvu klasisko “push” mārketingu. Mazs uzņēmums to nemaz nevar atļauties; tas ir jāaizmirst. Tāpēc vienīgais veids ir iedot pagaršot produktu klientiem – vienalga “Sky”, “Stockmann” vai cits veikals. Varbūt esmu ļoti vecmodīgs savā pārliecībā par to, ka vislabākie padomdevēji un pārdevēji ir mūsu pircēji. Viņi mums ir ieteikuši daudzas idejas, ko vajadzētu uzlabot piedāvājumā – arīdzan veikaliņu galvaspilsētā, „Valmiermuižas alus” pārstāvniecību Rīgā, Valdemāra pasāžā (A.Briāna ielā 9a) atvērām, paklausot alus mīļotāju vēlmēm. Tajā var iegādāties gandrīz tos pašus labumus, ko Valmiermuižas tirgotavā līdzās alus darītavai – nefiltrētu alu, alus glāzes, kā arī iznomāt ozolkoka muciņas un citu svinību aprīkojumu. Sākotnēji bija iecerēts tikai veikaliņš, bet ar laiku tapa arī kafejnīca. Tagad cilvēki var gan iepirkties, gan mierīgi pasēdēt un iedzert alu, gan arī kaut ko uzēst.  Es visu laiku ieklausos pircējos, un esmu ciešā dialogā ar alus mīļotājiem. Šī pieeja līdz šim ir strādājusi. Tā mēs nonācām gan Igaunijā “Stockmann”, gan lielākajā daļā krodziņu un bāru.

Pagājušajā gadā izbrūvējām 1 miljonu litru alu, kas ir aptuveni 0,6 % no kopējā Latvijas alus tirgus. Tas nozīmē, ka katrs 170-tais alus kausiņš ir no „Valmiermuižas alus”. Mans mērķis nav, lai visi 170 patērētāji sajūsminātos par „Valmiermuižas alu”, man pilnīgi pietiks, ja 171-ais pateiks, ka mūsu alus tiešām ir izcils.

Vēl viena būtiska atziņa – es apzināti nebaidījos nākt tirgū ar jaunu piedāvājumu krīzes laika visdziļākajā bedrē. Tas bija 2009. gada pavasaris, kad mēs parādījāmies veikalā “Stockmann” kā dārgākais alus Latvijā, cenā virs viena lata. Daudzi mums teica, ka neesam normāli. Visi domā, kā samazināt cenu, lai vispār paliktu tirgū, bet mēs nākam ar kaut ko pilnīgi jaunu un dārgu. Man bija veiksmes pārliecība, jo “Valmiermuižas alus” garšu pircēji Latvijā jau bija novērtējuši. Runājot par tiem laikiem, izstāstīšu sarunu ar banku. 2008. gadā bijām izstrādājuši “Valmiermuižas alus” biznesa plānu un pārrunās ar banku stāstījām, ka pārdosim mūsu alu aptuveni par vienu latu pudelē. Banka šodien atzinās, ka nav tam ticējusi. Tādēļ mums toreiz apķīlāja visus privātos īpašumus kā garantiju, ja nu gadījumā neizdodas. Šodien banka saka: ”Jā, to, ko solījāt – jūs arī izdarījāt”.

Kāds ir  „Valmiermuižas alus” produkta  veiksmes faktors?

Ja atrod produkta garšas DNS, tad noteikti būs niša, kas to novērtēs. Mēs lepojamies ar bagātu garšu un svētku sajūtu galdā. Man neapšaubāmi ir palīdzējusi pieredze no mārketinga un reklāmas laikiem. Es labi jūtu “drēbi” – pārzinu latviešu garšas kārpiņas, esmu strādājis ar daudziem vietējiem pārtikas produktiem. Latviešiem ir daudz lietu, kas vēsturiski ir izveidojušās par unikālām, un tikai mēs varam tās patiesi novērtēt. Piemēram, Rīgas Melnais balzams lielākai daļai ārvalstnieku nav baudāms, bet mēs, latvieši, to liekam svētku galdā, vedam citiem un iepazīstinām. Mēs lepojamies ar rudzu maizi, bet jo tālāk pāri okeānam, jo mazāk to saprot un novērtē. Eiropa brīdina, ja ēdīsiet kūpinājumus – mirsiet, bet mums visas kūpinātās lietas (zivis, sieri, gaļas produkti) ir cieņā. Manuprāt, mēs, latvieši, esam lieli gardēži, mums ir svarīga izcila garša. Tādēļ, domājot par alu, man šķita pareizi netaupīt uz garšas rēķina. Nolēmu, ka man būs alus ar bagātu garšas buķeti, lai gan tas sanāks ievērojami dārgāks. Izmantojam trīs dažādus iesalus, divus apiņus, īpašu raugu. Arī pats brūvēšanas process ir ilgāks. Man bija pārliecība, ka ir alus cienītāji, kuri meklē un novērtē šo bagāto garšas buķeti, un viņiem nebūs žēl samaksāt par to divdesmit vai trīsdesmit santīmus vairāk. Mūsu mērķauditorija ir alus mīļotāji, kuri no glāzes alus gūst lielāku baudījumu nekā no 2 litriem.

Kā izskatīsies “ Valmiermuižas alus” pēc kādiem 10 gadiem?

Līdzīgi kā katra konjaka mīļotāja sapnis ir aizbraukt uz konjaka darītavu Francijā vai vīna cienītājam – paceļot pa Itāliju un Spāniju, tā arī mans sapnis nākotnē ir uzņemt Valmiermuižā alus mīļotājus no visas pasaules. Mēs viņiem izstāstītu gan par alus baudīšanas kultūru, gan par latviešu alus brūvēšanas vēsturi. Mana vēlēšanās, lai Valmiermuiža būtu latviešu alus baudīšanas kultūras vēstnesis visā pasaulē. Mēs priecāsimies, ja nākotnē mūsu alus būs pieejams veikalos Igaunijā, Helsinkos un, iespējams, arī Pēterburgā. Gribētu, lai mūsu alus Baltijas jūras reģiona veikalos būtu kā vizītkarte, kas mudinātu alus mīļotājus atbraukt ciemos pie mums. Tādēļ “Valmiermuižas alus” nākotni redzu kā pievilcīgu galamērķi tūristiem. Jāņem vērā, ka pašu alu tālu transportēt nevarēsim, jo alus ir dzīvs, nepasterizēts, realizācijas termiņš ir īss, kā arī alus brūvēšanas kapacitāte Valmiermuižas vietas dēļ ir ierobežota. Mēs nebūvēsim lielu alus ražotni, bet, ja nākotnē būs vēlme, laiks un enerģija, tad, iespējams, vēl kādā vietā Latvijā šo kultūras slāni ir vērts attīrīt un parādīt. Vēsturiski Vidzemē savulaik bijuši aptuveni 200 krogi, gandrīz katrā kilometrā ir bijis kāds brūzītis. Iespējams, kādu dienu būtu tieši interesanti notīrīt gadsimtu vecus putekļus vēl kādam brūzītim. Varbūt tas nebūs alus brūzis, varbūt tā būs sierotava. Vēl nezinu, to laiks parādīs.

Kādā ir Jūsu īpašā „recepte, lai saglabātu tādu dzirksteli acīs?

Pirmkārt, dzīvot un strādāt vietā, kuru tu mīli. Esmu patriots, pa pasauli izceļojies, tomēr Valmieras pusē vienmēr ir bijis patīkami atgriezties. Ja kāds teiktu, lai taisu brūzi Ņujorkā, es teiktu – negribu! Lai arī Ņujorkā tirgus ir n-tās reizes lielāks, man gribas Valmierā. Otrkārt, atrast savu sirdslietu. Cik atminos, vienmēr esmu darījis tikai to, kas man ļoti patīk. Arī mans brālis un vecāki ir sava aroda meistari un viņiem savs darbiņš patīk. Ja ļoti patīk kaut ko darīt, tad enerģija arī rodas un vairojas. Enerģiju vairāk patērējot, tā vairāk atjaunojas. Jāatrod vieta un jādara tas, kas sirdij liek pukstēt straujāk. Nezinu, vai to sirdspukstu ritmu var tā attiecināt uz kādu rakstura īpašību. Varbūt vienīgais pie vainas ir mans horoskops, kur rakstīts, ka esmu tāds “darba zirgs”.

Kas Jūs esat pēc horoskopa?

Esmu Mežāzis pēc horoskopa. Iespējams, zvaigznes kaut ko ir izdarījušas, šūpulī ielikušas arklu. Es sekoju savai sajūtai un cenšos ar šo sajūtu ļoti nekonfliktēt.

Ko Jūs novēlētu jaunajiem vietējiem uzņēmējiem, kuriem pietrūkst drosmes noticēt, ka Latvijā var izveidot sekmīgu ražošanu “no nulles”?

Tādu piemēru kā pierādījumu tam, ka Latvija var, ir miljoniem. Ja baida lielās lietas, tad iesaku sākt ar mazām lietām. Nesen viens pazīstams cilvēks teica, ka grib būvēt lielu dārzeņu pārstrādes kombinātu, bet pašam naudas īsti nav. Es saku: “Sāc kā mājražotājs, pats konservē, ved uz tirdziņu un tirgo. Ja redzēsi, ka cilvēkiem patiks, tad jau droši vien atradīsi pamazām kādu, ar kuru kopā varēsi uztaisīt lielo konservu cehu.” Reizēm īsti negribas sākt  ar mazumiņu, gribas uzreiz lielu un vērienīgu. Mans ieteikums ir sākt ar mazajiem solīšiem, reizēm paralēli esošam biznesam vai darbam, kaut ko mājās darīt kopīgi ar draugiem, kaut ko veidot un piedāvāt to citiem. Līdzīgi kā mācoties braukt ar slēpēm vai sniega dēli. Neviens uzreiz no lielā tramplīna nelec un nemet kūleņus. Sākumā uzkāp uz slēpēm un pāris reizes nobrauc no iesācēju kalna, un tad pamazām iemācās uzmest arī salto.

Otra lieta – pirmais solis kaut kad ir jāsper. Ir tāds teiciens: ja gribas jūdzi noiet, tad jāsper pirmais solis. Kaut kādā brīdī vienkārši ir jāpalecas un sev  jāpajautā: „Vai esmu reāli gatavs palekties?” Tāpat kā uz tramplīna, tu stāvi un kaut kad ir jālaižas lejā, jo nevari visu laiku tur stāvēt.

Trešā lieta ir apzināties, ka mazajā biznesā nekad nevar visu izplānot, jo bieži nenotiek kā plānots. Līdzīgi kā laika apstākļus nevari uzminēt, vai šodien iet vai neiet sēņot. Laika prognozes arī lielākoties nav precīzas. “Valmiermuižas alus” gadījumā man vienmēr palīdzējusi improvizācija. Man patīk džeza mūzika, un džezā visskaistākais ir improvizācija. Ja sākas krīze, tad tas ir vēl viens tonis, ko vajag noimprovizēt. Ja ir auksta vai karsta vasara, atkal ir jāimprovizē. Ja pēkšņi “Valmiermuižas alus” investori vēlas nodarboties ar citu biznesu, tad man ir izvēle: vai nu pašam pārdot biznesu vai piesaistīt citu investoru. Tad ir jāimprovizē un jāmeklē jauns investors, kā rezultātā biznesa mērķi arī uzreiz pārkārtojas. Protams, ir jāplāno, bet nekad nevar uzminēt apstākļus tuvākos piecus vai desmit gadus uz priekšu. Ja kāds to spētu, viņš noteikti būtu bagātākais cilvēks pasaulē. Tā kā to nevar izdarīt, tad arī nav jēgas par to „iespringt”. Vienkārši vajag zināt savu stratēģisko virzienu. Kalnā kāpjot, ne vienmēr skaidri var izplānot, cik ātri uzkāpsi, kā un pa kuru ceļu; vienkārši lēnām kāp. Reizēm tas kāpiens ir garāks, reizēm – stāvāks. Ja zini, ka gribi tur uzkāpt, tad arī uzkāpsi!

Interviju sagatavoja: Inese Bētiņa, Dace Briede – Zālīte

2013.gada 1.februārī