Uzzini vairāk Mūsu mērķis 13 200
Sākums

Agnese Garā – Nīmane “AN&ANGEL”

Publikācijas datums: 5.septembris, 2013.gads

Intervija ar trauku dizaina un ražotāju AN&ANGEL vadītāju un dizaineri Agnesi Garo-Nīmani

“Pamest, salauzt visu, tas ir elementāri, bet to uzturēt – tā ir bauda.”

Šī kompānija ir noteikti tā, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Patīkami redzēt, ka mūsu pašu tautieši tik talantīgi ir izsitušies dizaina pasaulē un 2013.gadā ieguva Red Dot Award: Product Design 2013, kategorijā galda piederumi un dekorācijas. Uz šo balvu bija pieteikušies 1,900 dizaineri, ražotāji un arhitekti ar savu produkciju no 54 valstīm. Bet mazais Latvijas uzņēmums sīvā konkurencē ieguva šo balvu!

Mūsu saruna ar Agnesi notika AN&ANGEL  darbnīcā/birojā, kas atrodas Andrejostā blakus Enerģētikas muzejam, par kura eksistenci es nezināju līdz pat 2013.gada augusta beigām. Uz rokām Agnesei ir viņas deviņus mēnešus vecais dēls, Olivers, kuru Agnese, pat drosmīgi, laiž rāpot starp skaistajiem stikla traukiem. Nekad nebiju domājusi, ka istaba, pilna ar stikla traukiem, spēj būt tik mājīga. Agnese ir viens no optimistiskākajiem cilvēkiem, kādu es jebkad esmu satikusi.

Artim Nīmanim ir Mākslas Akadēmijā iegūta izglītība. Kāda ir Tava izglītība?

Man mākslas izglītība ir tik tālu, cik lietišķie. Tālāk es neturpināju. Uz to, ko vēlējos, es netiku un pēc tam pārdomāju, un patiesībā, tas bija ļoti labi. Es neklātienē mācījos akadēmijā, esmu tajā vidē zināmu laika posmu. Es aizgāju uz uzņēmējdarbību.

Foto: DienasBizness.lv

Foto: DienasBizness.lv

Es tieši arī tikko gribēju jautāt  – kā pietrūkst māksliniekam, pabeidzot mākslas akadēmiju, lai izveidotu savu uzņēmumu?

Tikai vienīgi tas, lai satiktos īstie cilvēki un, lai katrs par atbildīgo nozari zina, ko darīt un ir izglītots. Nevar būt tikai mākslinieki, lai uztaisītu uzņēmumu. Neticu, neticu, varbūt notiek tā dzīvē, bet , manuprāt, ir jābūt kādam vairāk pie zemes, kas saprot lietu no otras puses. Tieši tāpēc es izmācījos to novirzienu, lai man būtu uzņēmējdarbības zināšanas, jo līdz tam arī man bija tikai radošās lietas.

Kā jūs izdomājāt 2004. gadā uzsākt to visu?

Viss sākās ar to, ka Artis mācījās akadēmijā un, beidzot bakalauru, taisīja trauku kolekciju. Pirmie trauki sanāca pārliecinoši. Cilvēki interesējās, kur tos var nopirkt, tāpēc sākām tos ražot. Pēc diplomdarba uztaisījām uzņēmumu. Es aizgāju no iepriekšējās darba vietas. Tas bija tāds grūdiens. Jā, laikam jau tieši dēļ tā ka cilvēki teica – šīs ir skaistas lietas, mēs gribam nopirkt. Tā kā tās bija ražotas tikai pa vienam eksemplāram, atradām Līvānu stikla rūpnīcu, kas bija ar mieru ražot. Pirmajā gadā aizbraucām uz izstādi Vācijā, kad mums bija kaut kas  saražots. Izstādes laikā mums paziņoja, ka Līvānu rūpnīca ir aizvērta. Tur, izstādē,  mēs domājām, ko darīt, vai turpināt vai nē, bet nu uz izstādi esam atbraukuši un iztērējuši lielu naudu. Izstādē meklējām jaunus ražotājus un sapratām, ka turpināsim to visu.

Ļoti labi, ka bija uzņēmība turpināt un uz vietas meklēt risinājumu

Ja tu esi iesācis to, ko dari, tad mest plinti krūmos ir viegli. Ja tu uz kaut kādu mērķi ej un tev patīk tas, ko tu dari, tad kāpēc gan nē?

Vai nebija bailīgi pašā sākumā?

Foto: Dizaini.lv

Foto: Dizaini.lv

Nē, pilnīgi. Jo lielākas problēmas, jo foršāk. Optimisms ņem virsroku.

Jūs esat piedalījušies ļoti daudzās izstādēs un, cik es noprotu, tas nav lēts prieks.

Mēs sadarbojamies ar Latvijas investīciju un attīstības aģentūru. Savulaik viņiem tā programma bija draudzīgāka priekš uzņēmumiem, viņi vairāk apmaksāja iztērētās naudas. Tagad ir mazliet mazāk, bet tas tā vai citādi ir labi un mēs izmantojam šīs iespējas. Protams, ir jāiegulda sākumā arī savi līdzekļi, bet tu dabū, ja esi uzņēmīgs un raksti projektus. Tieši tāpēc mēs tos izmantojam daudzu gadu garumā.

Izstādes, cik es noprotu, ir jūsu lielais grūdiens jaunajām kolekcijām.

Gan jaunajām kolekcijām, gan jaunajiem klientiem. Tagad kolēģi brauks uz Franciju. Mūsu gadījumā izstādēs ir noteikti jāpiedalās. Varbūt citiem produktiem tas nav būtiski, bet mūsu produkts bildē izskatās citādāks nekā ir klātienē Tāpēc ir jāredz, jāpieskaras, jāpaņem rokās.

Kas bija vislielākā aplaušanos šo, gandrīz 10 gadu laikā?

Kad pietrūka pašiem savas naudas, jo mēs paralēli visu laiku strādājām citur un visu nopelnīto ieguldījām savā uzņēmumā. Vienā mirklī saproti, ka ar to ir par īsu. Ja tu gribi ražot rūpnieciski, tas ir liels naudas ieguldījums. Mēs nevarējām par sevi galvot, ka varētu ņemt kredītus, tāda doma pat prātā neienāca, tāpēc mums bija jāmeklē savs investors. Tas bija tāds pārmaiņu posms. Bet visas pārmaiņas nāca par labu.

Foto: An&Angel

Foto: An&Angel

Kas ir jūsu investori?

Tās ir divas privātpersonas. No tā mirkļa viss ievirzījās citādāk, jo ja ir materiāls atbalsts, tad uzreiz ir vieglāk. Tā kā tas bija tas lielākais grūdiens un izmaiņas. Jo vienā mirklī nevarēja saprast kas tālāk būs.

Vai tas apgrūtināja ražošanu, kaut kādā veidā?

Tas pašiem ir tā kā lēciens uz priekšu vai atpakaļ. Tie cilvēki, kas ir iesaistījušies, ir tikai labākie padomdevēji, bet viņi mūsu idejas neaplauž un nestādina – viņi ļoti uzticas mums un dara to, kas tiek prasīts no viņiem. Mums ir laba sadarbība. Ir trāpījušies īstie cilvēki. Tas bija vienīgais pārmaiņu moments. Ikdienišķas lietas katru dienu notiek. Ir jāpaaugstina cena, kad mainās ražotājs, pēkšņi pazūd ražotājs un nav kur ražot, jāmeklē jauns.

O! Vai tā ir stikla skanda? Es tieši par šo 2010.gada projektu biju lasījusi Dienas Bizness.

Šis projekts joprojām karājas gaisā. Varbūt kaut kad būs arī nopietnāk. Tas ir stikla ritenis, kas kaut kur ir figurējis pēdējos žurnālos.

Jā, jā. Pirmais stikla ritenis pasaulē. Izskatās pēc normāla riteņa. Bet vai ar to var arī braukt?

Jā, var pabraukt. Es gan neesmu mēģinājusi, bet mana kolēģi ir braukuši. Projektu ir daudz, bet maz attīstās tālāk.  Sākumā bija domāts mazāk darboties ar traukiem un vairāk ar tumbām, bet finālā sanāca otrādi. Gribējās kaut ko neikdienišķāku, bet tas prasa vēl lielākus līdzekļus. Jāsāk ir ar kaut ko mazāku un cilvēkiem nepieciešamāku nekā stikla skandas. Trauks ir trauks.

Vai jūs vēl joprojām ražojat Polijā?

Jā, joprojām Polijā, bet rūpnīcas šogad ir mainījušās. Tieši ar ražošanu saistās tā lietas, kas rada sarežģījumus.

Kāds īsti ir tas process? Šeit tiek izveidots dizains un tas tiek sūtīts uz Poliju? Vai Polijā tiek izmantoti tieši Polijas izejmateriāli?

Meistari strādā Polijas rūpnīcās. Mēs jau neesam stikla pūtēji. Mēs izdarām pasūtījumus Polijā pēc sava dizaina, krāsām un vēlmēm, viņi saražo produkciju, mēs to atsūtam un pārklājumu veicam Latvijā. Mēs paši meklējam pircējus.

Un kā iet ar pozīcijām tirgū. Šī niša ir ļoti aizņemta?

Nē. Šī lieta ir specifiska. Nav viegli pārdot, bet pamazām mēs kaut ko pārdodam.

Foto: An&Angel

Foto: An&Angel

Cik pareizi atceros, AN&ANGEL ir sešas kolekcijas?

Ja skaita no sākuma, mums ir vairākas kolekcijas, bet šobrīd pieejamas četras kolekcijas.

Kura ir mīļākā?

Pēdējā. Tā ir mīļākā, jo nupat dabūjām Red Dot balvu, kas rada sajūtu par labi padarītu darbu. Skaisti trauki. Man patīk.

Kur tu, Agnese, redzi sevi ar šo uzņēmumu pēc četriem gadiem?

Mums nebūtu jāiespringst, kur savus traukus ražot, kur tirgot, mums viss būtu atstrādāts. Mums būtu noņēmēji vēlamajās valstīs, kur mēs sapņojam nokļūt. Mēs būtu uzaudzējuši tādu komandas skaitu, kas šajā telpā nemaz neietilptu. Mums jau būtu savas veikals, teiksim, Francijā. Mēs būtu iekarojuši savu vietu nevis katru mirkli domātu, ko vēl darīt, lai būtu labāk.

Kuras ir jūsu iecienītākās eksporta valstis?

Mīļākās ir tās, kur šos traukus pērk. Protams, Latvija, jo prieks, ka latvieši novērtē un labprāt  pērk mūsu traukus, jo es uz latviešiem liku vismazākās cerības, bet tas bija nepareizs mans viedoklis. Izrādās, ka cilvēkiem patīk, mēs mīlam savējos.

Mīļākās valstis ir tās, kur mūs novērtē un, ar kurām ir visvieglāk strādāt. Es pati mazāk strādāju ar eksportu. Vācieši prot pateikt, ko viņi vēlas un arī ir maksātspējīgi un izglītoti – cilvēki pie zemes., nav kaut kādi karstasinīgie, kuriem tikai siesta un nekas vairāk.

Kas ir tā ultimate vieta, kur jebkurš trauku dizainers gribētu nonākt?

Es nezinu, vai tāda ir. Man šķiet, ka mūsu gadījumā jau ir lēciens tas, ka mēs esam dabūjuši Red Dot balvu savā kategorijā, tas tā nav vienkārši. Man gribētos, ka dizains ir nevis pieejams tikai pircējam, bet ir arī kā dizaina ikona. Latvijas mākslas muzeja krājumos jau esam, un varētu vēl kaut kur, ilgtermiņā, ilglaicīgi. Mēs nekaļam nereālus plānus, vienkārši darām savu lietu pēc labākās sirdsapziņas. Nav ko runāt pirms laika, pirms nav noticis. Man šis niķis nav pazudis, kaut gan laikam ir jārunā…

Mārketinga principi ir tādi, ka jārunā, vēl pirms ir gatavs.

Foto: An&Angel

Foto: An&Angel

Te mums gan ir dalītas domas.

Ir bijuši kādreiz kašķi ar Arti, kādu trauku taisīt?

Diskusijas ceļā vienmēr pieņemam ideālo, vēlamo rezultātu.

Bet vai arī tieši par  trauku dizainu?

Tajā ziņā īsti nē. Viņš parasti klausa mani. Un ja man kaut kas nepatīk tas ir vairāk nevis tādēļ, ka personiski nepatīk, bet tāpēc, ka pieeju lietām praktiskāk. Varbūt kaut kas ir uztaisīts, kas nebūs realitātē izmantojams. Tas ir vienīgais, bet tas nav kašķis, tas ir tikai ieteikums. Mums ir vērā ņemamākas diskusijas, kad mēs visi kopā rīkojam sapulces. Un tad katram ir savs redzējums par to, kā ir jāizskatās, tad Artis parasti ir viens pret pieciem.

Kā jūs nonācāt pie idejas par riteni?

Tā ir Arta ideja, uz to es nemācēšu atbildēt. Artim ir savas vēlmes, ko viņš grib īstenot. Tad citi viedokļi netiek uzklausīti, viņš radīs to, ko ir izdomājis. Viens no šiem gadījumiem ir ritenis. Ilgi tas tapa, bet tas ir tapis, un , manuprāt, veiksmīgi.  Tie ir kaut kādi mazie prieciņi. Jo trauki ir trauki. Tās lietas, ko mēs taisām ir dažādas, kā arī ideja ir dažādas. Ir jāsaprot, kāpēc tas tiek radīts. Kāda mērķa labā. Jo viens no faktoriem ir tas, ka ja tu kaut ko radi, tad ir svarīgi, lai tas tiek pārdots. Artim ir savas mākslas lietas, kas tiešām ir māksla. Tas ir vēl viens lauciņš, kas viņam ir jādara. Dažreiz tām zemes lietām paliek par maz laika, bet baudai arī vajag. Materiāls ir kopsaucējs. Stikls.

Man vienmēr stikls ir licies mazliet auksts materiāls.

Visiem vienmēr ir licies, ka stikls ir trausls, plīstošs, nestabils materiāls. Tas ir mānīgi un nepareizi. Stikls ir kārtīgs materiāls, tāpat kā metāls un koks. Labi, stikls ir trausls, bet arī koks ir trausls, ja to nepareizi lieto. Tas ir atkarīgs no tā, kā pasniedz.

Materiāls ir jāmīl. Es arī šo materiālu iemīlēju tikai kopā ar Arti, kad viņš man mācēja to iedvesmojoši pasniegt. Kad tu sāc to izmantot, tu saslimsti ar to. Stikls ir ļoti pateicīgs materiāls – tu vari uztaisīt jebko. Mēs taisām arī korporatīvās dāvanas, tas ir pilnīgi kas cits, tas viss ir no stikla. Robežu nav, izpausmes brīvība, ko tu redzi un kā tu vari šo materiālu pasniegt. Tā ka stikls nav auksts.

 

Foto: Reitingi.lv

Foto: Reitingi.lv

Ja vēlreiz būtu iespēja atgriezties, vai Tu sāktu darīt to pašu?

Jā, pilnīgi noteikti, absolūti. Es nevienu sekundi nedarītu savādāk. Bauda ir darīt to, ko tev patīk darīt. Ja es šurp nāktu ar zobu sāpēm, tad es tā neteiktu. Protams, varbūt gribas straujākus rezultātus, bet mēs pamazām, lēnām ejam, un tā ir tā stabilitāte. Nav tādi baigie lēcieni, ka parādies, tad pazūdi. Mēs visu laiku lēnām attīstāmies un augam.

Kas notiek tajā brīdī, kad pazūd iedvesma un uzņēmība?

Man tā nav bijis. Es esmu pārāk slimīgi optimistiska būtne. Šo gadu garumā man nekad tā nav bijis. Artim tā ir bijis katru dienu, bet viņš ir citādāks, radoša personība. Man šķiet – ja tu ej uz mērķi un kaut ko dari, tad kā var gribēties kaut ko mainīt? Pamest, salauzt visu, tas ir elementāri, bet to uzturēt – tā ir bauda. Process ir bauda. Protams, ir jābūt rezultātam, bet galvenais, lai ir process. Es nevienu mirkli neesmu domājusi, ka es varētu darīt kaut ko citu.

Ko Tu ieteiktu latviešiem?

Man liekas, ka arī latvieši ir kļuvuši savādāki. Tās klasiskās lietas, lai viņi ir uzņēmīgi un nebaidās, nav vērts teikt, jo ir ļoti daudz saradušies jauni cilvēki, kuriem ir jaunas idejas. Ja vienu brīdi es sekoju līdzi un zināju par visiem, tad tagad es nezinu vairs.  Es sapratu, ka latvieši ir kļuvuši ļoti uzņēmīgi, un par to ir prieks, ka viņi domā, īsteno savus sapņus realizē, un taisa visādas nereālas un brīžiem varbūt pat nevajadzīgas lietas. Bet galvenais darīt to, kas patīk. Prieks skatīties.

Ko tu ieteiktu jaunam cilvēkam, kam ir kāds sapnis, kāda ideja, bet ir bail, ka neizdosies, ka kaut kas nobruks?

Ja viņš tā domā, tad tiešām nekas nenotiks. Ir jāatrod īstie cilvēki, kas var noturēt viņu pie īstās domas. Cilvēks , manuprāt, palielam nemainās. Ja viņam ir bail, tad viņš nevarēs pārkāpt sev pāri. Ir jāsaprot līdz galam, ka tu tiešām to vēlies darīt. Ir jāizdomā sava doma un tad nebūs bail, ja tu būsi pārliecināts.

Paldies par interviju, jūsu jaukajā darbnīcā. Bet vēl pēdējais jautājums. No kurienes jūs smeļaties iedvesmu dizainam?

Viens no otra.

 

Interviju veidoja: Marta Jumeja

FaceBook Twitter