Inese Ozola “AMORALLE”
Publikācijas datums: 6.marts, 2015.gads
Intervija ar zīmola Amoralle dizaineri Inesi Ozolu
„Veiksme ir milzīga darba neliela sastāvdaļa. Ļoti daudz darot, tu radi iespēju veiksmei.”
Modes zīmola Amoralle īpašniece Inese Ozola ir viena no veiksmīgākajām veļas un naktstērpu dizainerēm Ziemeļeiropā. Modes nams durvis vēra 2008.gadā ar toreizējo nosaukumu SockBox. 2012.gadā, pievēršoties veļas un nakts tērpu ražošanai, sākotnējais zīmola nosaukums tika nomainīts uz Amoralle. Par zīmola radītajām kolekcijām ar atzinību izsakās Vogue Italy, Marie Claire Italy, Cosmopolitan Russia un citu starptautisko modes izdevumu redaktori.
Ilgi gaidītais pavasaris ir ceļā un pēc pavasara sajūtas dodos pie Ineses Ozolas, kura zīmola nosaukumu Amoralle redz ļoti daudzšķautnainu – vairākas nozīmes ietverošu.
Ko Jums, Inese, nozīmē pavasaris?
Mani pavasara vēstneši ir narcišu podiņi mājās, kūstoša sniega smarža un putnu agrā rīta čivināšana. Lai gan to īpašo pavasara sajūtu es cenšos sevī uzturēt cauru gadu.
Bet kaut kur šī sajūta ir arī jāsmeļas?
Es dzīvoju piesātinātu dzīvi un uzskatu, ka katrā notikumā ir jācenšas saskatīt skaistais. Piemēram, kaut vai gatavojot ģimenei vakariņas. Kāpēc to nevar darīt augstpapēžu kurpēs ar koši sarkanām lūpām. Manuprāt, pat visikdienišķāko situāciju var ietērpt skaistās mežģīnēs un padarīt par īpašu.
Mani ļoti nomierina un sakārto arī, piemēram, degoša papīra vērošana. Nemāku to izskaidrot, bet degoša papīra smarža priekš manis ir īpaša, maģiska.
Iedvesmo arī sarunas ar bērniem. Es cenšos viņus uztvert kā pieaugušos un ieklausīties viņu viedokļos. Pārspriežot nākotnes izvēles ar bērniem un viņu draugiem, cenšos uzzināt, kas ir tās lietas, kas viņus aizrauj un interesē. Manuprāt, ir svarīgi viņiem jau no bērnības stāstīt, ka nevajag domāt par to, kura profesija palīdzēs nopelnīt naudu. Ka tā nav būtiskākā lieta, kas palīdz izdarīt pareizo izvēli dzīvē. Savai 13 gadīgai meitai lūdzu iedomāties jebkuru profesiju, kura viņai varētu sniegt vislielāko piepildījumu. Viņasprāt to ir iespējams ieraudzīt jebkurā profesijā, ja ir izdarīta pareizā izvēle un tas, ko tu dari, aizrauj.
Par ko pati gribējāt kļūt, kad bijāt viņas vecumā?
Par skolotāju, aktrisi, pastnieci, jo agrā bērnībā man šķita, ka viņai bija skaista soma un katrās mājās viņu ļoti gaidīja.
Un pirmais algotais darbs?
Es strādāju kolhozā. Ravēju uz nebēdu garās vagas. Tētis speciāli asināja katru vakaru kapļus un tie bija izcili. Mums ar māsu bija tādi ātruma rekordi! Tajos laikos par kaplēšanu varēja dabūt cukura maisus un man arī bija tāda misijas sajūta, ka es palīdzu savai ģimenei. Bet atceraties kartupeļu talkas, kad sadalīja lauku ar tādiem kociņiem pa gabaliem un tad atjautīgākie pārsprauda kociņus par labu sev? Arī šī pieredze kaut kādā ziņā rūda.
Kad parādījās pirmās ambīcijas?
Man šķiet, ka es jau piedzimu ar zināmu ambīciju devu.
Uzaugu Murjāņos, taču vidusskolā sāku mācīties Rīgas Centra Humanitārā ģimnāzijā.
Arī pēc tam Banku augstskola, darbs par pasniedzēju LU, finanšu uzņēmums, doktorantūra bija vēlme apmierināt tā brīža ambīcijas. Bet patiesu gandarījumu līdz galam, darot šīs lietas, neizjutu. Tā vairāk bija pienākuma sajūta un pārliecība, ka iesāktais darbs ir jāpabeidz.
Līdz brīdim, kad…
…pirmo reizi sev godīgi pateicu, ka es to negribu un arī nevaru, jo nav iespējams pabeigt doktorantūru, ja augstākā matemātika uzdzen žāvas un izvēlētā ceļa galamērķis vairs nešķiet aizraujošs.
Tās laikam bija lietišķo kostīmu, zēngalviņas un finanšu posma beigas un kaut kā cita sākums?
Iespējams, ka tas bija viens no lūzuma posmiem. Vienas durvis aizvērās, lai atvērtos citas – un tas bija Amoralle sākums, tikai es to nezināju. Sākotnēji es pat skaidri nezināju mērķi, uz kuru eju un labi ka tā, jo es nobītos. Es toreiz gribēju savu mazo zeķu veikaliņu un tobrīd izrādījās, ka tas ir iespējams. Lauciņš tukšs, matemātika vienkārša – tik vien kā jānopērk un jāpārdod. Ja par izvēlēto mērķi pārāk daudz domā un analizē, cilvēki mēdz nobīties. To nevajag darīt. Jo patiesībā tādu neizdarāmu lietu un nesasniedzamu mērķu nemaz nav, jo tu esi iemīlējies tajā , ko dari un viss ir iespējams. Es sākumā strādāju veikalā un katru garāmgājēju pati aicināju iekšā. Tagad man liekas, kā es to varēju, jo patiesībā pēc dabas esmu kautrīga. Bet tajā brīdī, kad esi iemīlējies savā idejā, nav nekādu bremžu. Mans vīrs smejas, kad saku, ka Amoralle varētu izveidot ikviens. Bet es tiešām esmu par to pārliecināta. Tas ir katrā, tikai kaut kur dziļi paslēpts.
Bet, kā to atrast?
Lai kaut ko atrastu, ir jāmeklē. Jāatrod sava īstā vieta – katrs cilvēks ir unikāls tāds, kāds ir. Viss ir ikvienā – varbūt nav atbrīvots un atklāts, bet ir. Un tad, kad atrod, var visu.
Piemēram, tās īpašības, kas piemīt man, objektīvi runājot, nav labākais uzņēmēja komplekts.
Un kādam tam vajadzētu būt?
Strukturēts, mērķtiecīgs, nosvērts.
Man tas viss pilnībā nepiemīt. Es esmu haotiska un emocionāla. Taču man ir brīnišķīga komanda, kas veidojusies pamazām.
Ir ļoti būtiski būt godīgam pret sevi un spēt atzīt, ka tās lietas, kuras tev nepiemīt, ir jāmeklē citos cilvēkos. Un kad tas notiek, viss nostājas līdzsvarā.
Tas bija gadu ilgs ceļš, kamēr līdz tam nonācām. Jo bija skaidrs, ka ar iepriekšējo nosaukumu SockBox nevarēs ražot jaunos produktus, ko bijām iecerējuši – veļu un naktstērpus.
Variantu bija daudz. Taču mēs apstājāmies pie Amoralle, kas daudz precīzāk raksturo zīmola vēstījumu, vienā vārdā apvienojot „Amore” – mīlestību itāliski, „amorāls” – neatbilstošs vispārpieņemtajām morāles normām latviski un pilnīgi pretējo „a morale”- iekš morāles franciski. Arī starptautiski tas skan labi. Man patīk, ka Amoralle aptver dažādas nozīmes un sajūtas. Tas ir stāsts par mīlestību, seksualitāti un sievišķību – katrs tajā atrod sev tuvākās sajūtas.
2012.gadā, kad nomainījām nosaukumu, vienaldzīgo nebija. Cilvēki sadalījās divās grupās – vieni, kam ļoti patika, otri, kas asi par to diskutēja. Mērķis bija sasniegts!
Un kuri ir septiņu biznesa gadu 3 nozīmīgākie sasniegumi?
Pirms dažām dienām mūs uzrunāja žurnāls Vogue. Jo viņu modes redaktori ir nolēmuši Amoralle tērpus izmantot stila fotosesijai ar supermodeli Keitu Mosu. Tas priekš mums ir ļoti liels gods, panākums un prieks.
Esam uzaicinati arī veidot tērpus Latvijas Nacionālās operas izrādei Jevgeņijs Oņegins 2016. gadā. Tas man ir emocionāli satraucošs notikums. Jauna pieredze, skola un pavērsiens zīmola vēsturē.
Bet tās sajūtas, kad mēs pārdevām pirmās zeķes un presē parādījās pirmā publikācija ar mūsu vārdu, ir grūti atkārtot.
Man ir ļoti svarīgs emocionālais gandarījums, ko jūtu, strādājot Amoralle. Protams, ir ļoti būtiskas arī finansiālās veiksmes un vērtīgie darījumi, bet viennozīmīgi lielāko gandarījumu man sniedz sapņu pielildīšanās, par kuriem es pat nebiju uzdrošinājusies sapņot. Piemēram, ka Keita Mosa uzvilks mūsu tērpus. Es par to esmu domājusi, bet ne tik pārdroši – tā, ka tas varētu piepildīties.
Kā ar vērtību pārvērtēšanu laiku pa laikam?
Jā, tas ir par mani! Un diezgan regulāri(smejas). Arī šaubīšanās. Ne reizi vien domāju, ka varbūt tam visam nav jēgas.
Kas liek iet tālāk?
Par to ir jāsaka milzīgs paldies manam vīram. Arī atbildības sajūtai, ko izjūtu par visiem komandas cilvēkiem un tam, kā es redzu pasauli. Piemēram, izdomāju uzkāpt kalnā un arī taku jau esmu izvēlējusies, tad sāc kāpt un… ai, aizgāju pa labi – arī tā var. Ļoti labi, turpinām pa to taku – plūsti līdzi. Ļaujies, seko intuīcijai. Man liekas, ja mēs esam dzirdīgi un redzīgi, mēs varam tos impulsus sajust.
Bet vai tomēr plānojat, kur būsiet pēc pieciem gadiem?
Jā, man ir plāns nākamajiem gadiem, bet es ļoti labi sevi pazīstu un zinu, ka viss plūst un mainās. Jo šodien es domāju tā, bet jau rīt var manīties prioritātes un iespējams es domāšu pilnīgi savādāk. Viss ir atkarīgs no noteiktā brīža sajūtām. Galvenais, lai attiecīgajā mirklī būtu pārliecība par pareizā ceļa izvēli.
Un kur Jūs gribētu būt pēc 5 gadiem?
Pēc 5 gadiem es gribētu justies laimīga. Lai kur es arī būtu.
Kāda ir veiksmes loma?
Par veiksmi es domāju, ka tā ir milzīga darba neliela sastāvdaļa. Ļoti daudz darot, tu radi iespēju veiksmei. Tā atkal ir vienkārša matemātika – jo mazāk darām, jo mazāk iespējas dodam veiksmei. Vēl ir vajadzīga veselīga ambīciju un godkāres deva.
Kā saprast, vai konkrētā kolekcija, tērps būs pieprasīts?
Esmu sapratusi, ka pēc sevis nevaru spriest par to, kas būs veiksmīgs modelis, jo tas ne vienmēr sakrīt. Agrāk man vispār nebija nekādas pieredzes, bet pa šiem gadiem, kad paskatos nevis kā Inese, bet kā Amoralle vadītāja un, pievienojot pieredzi, kaut ko izdodas arī prognozēt.
Amoralle ir radies vēl viens darbības virziens – online žurnāls „In Boudoir”.
Jā, visu laiku jau rodas kādas jaunas idejas. Žurnālā var atrast sarunas par pirmo skūpstu, smiekliem, mīlestību, asarām. Par tiem skaistajiem mirkļiem, kad sievietes acis mirdz. Sarunājos ar iedvesmojošām sievietēm. Ar katru no viņām mūs saista īpašs stāsts. Man pašai ir ļoti interesanti, ko viņas domā, jūt, jo katrai izvēlētā dzīves formula ir savādāka. Un tas ir iedvesmojoši arī citām sievietēm. Jāteic, ka intervēt ir krietni atbildīgāk, nekā sniegt interviju. Es vēlētos, lai „In Boudoir” kļūst par vietu, kur patverties. Smelties iedvesmu un atvilkt elpu mirkļos, kad ir vēlme pabūt vienatnē. Projekts ir ceļa sākumā un tad jau redzēs, pa kuru taku aizvedīs.
Ko novēlēsiet sievietēm pavasarī?
Novēlu sievietēm pavasarī un visos citos gadalaikos mīlestību. Jo, manuprāt, bez tās dzīvei nav krāsas, smaržas, garšas. Mīlestība ir lielākā Dieva dāvana. Ja tā pie mums atnāk, tā ir jāsargā.
Intrevēja Linda Upleja.