... [ARHĪVS} Rolanda Lappuķes atziņas skolēniem - Pacelt Pasauli
Uzzini vairāk Mūsu mērķis 24836
Sākums

[ARHĪVS} Rolanda Lappuķes atziņas skolēniem

Publikācijas datums: 22.aprīlis, 2016

Vēlme darīt jēgpilni un raksturs palīdz ne tikai diplomāta darbā

L_3Galvenais ir raksturs! Un tas nekas , ka varbūt arī slikts, kā citiem šķiet. To uzsvēruši arī Francijas diplomāti, runājot par Latvijas brīvības atgūšanas fenomenu. Sarunās Rolandam Lappuķem, tā brīža Latvijas vēstniekam Francijā, tā arī pateikuši: „Tas sliktais(stingrais) raksturs ir tas, kas jums palīdz noturēties”. Jāteic, ka arī, skatoties vēsturē, raksturs mūsu tautai  noderējis gan katram atsevišķi, gan kopumā.

Ļoti interesanti bija Rolanda minētie senie vēstures fakti  un to izmantošana mūsdienu diplomātijas sarunās. Piemēram, par to, ka šā brīža Eiropas Savienības robeža ar Latviju un Igauniju, sakrīt ar jau 800 gadus atpakaļ Aleksandra Ņevska iezīmēto Ledus kaujā uz Peipusa ezera, apturot vācu bruņiniekus. Kā arī faktu, ka Rīgā dzimušais režisors Sergejs Eizenšteins par viņu uzņēmis filmu. Daudziem jauniešiem tās  bija jaunatklāsmes.

Šos un citus  vēsturiskus diplomātiskās karjeras momentus savā tikšanās reizē ar Franču liceja jauniešiem minēja Rolands Lappuķe – Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē. Viņš uzsvēra, ka arī diplomātijā tāda maza valsts kā Latvija nevar iztikt bez uzstājības un neatlaidības. Kaut vai  brīžos, kad Vācijas pārstāvji, runājot par prezidentu tikšanos, piedāvā no viņu puses tikties ar ministru. Tad „slikts raksturs” un vārdi : „Mēs esam maza valsts, bet mums ir prezidents, kurš gribētu tikties ar Jūsu prezidentu”, nostrādā tā, ka ir ne tikai tikšanās, bet arī kopīgas vakariņas. Diplomātija ir process, kurā jāmēģina izdarīt tā, lai visas puses justos labi, bet tajā pat laikā tiktu realizēti arī katras valsts mērķi.

Par saviem mērķiem un  lēmumiem Rolands bilda, ka tie, atskatoties atpakaļ, nākuši paši no sevis. Viņam nav bijusi sistēma, lai uzbūvētu karjeru. Tikai pārliecība jau deviņu gadu vecumā, ka viņš būs Latvijas vēstnieks Francijā, jo ir maz latviešu, kuri pārzina franču valodu. Tam ir liecinieki no trimdas latviešu bērnu nometnes laikiem, kuri tēva(mācītāja) 100 gadu jubilejas dievkalpojumā to atgādinājuši un pašam Rolandam tas bijis pārsteigums. Tajā tālajā laikā tās visiem likušās maza latviešu zēna fantāzijas.

L_2Uz jautājumu: „Kādus lēmumus tomēr pieņemt, lai pareizi virzītu savu dzīvi un karjeru?”, Rolands atbildēja īsi : „Darīt!” Tas, viņaprāt,  ir galvenais pareizais lēmums, ja vien gribam kaut ko sasniegt – ja ne skolas programmas līmenī, kas varbūt neaizrauj tik ļoti, tad vismaz ārpus skolas aktivitātēs. Nekas nav briesmīgāks par nekā nedarīšanu.

Vēl viens Rolanda ieteikums bija darīt lietas jēgpilni un ar domu, ka pēc iespējas labāk. Tas noder, kaut skolas laikā tā nešķiet. Arī viņa mācību ceļš nav bijis gluds, bet tieši vēlme darīt to pēc iespējas jēgpilni, ļāvusi viņam no visiem kursa biedriem vienīgajam iegūt doktora grādu neiroloģijas zinātnēs, kaut arī sākumā daudziem šķitis, ka šis puisis diez vai ilgi noturēsies.

Rolands vairākkārt uzsvēra, ka viņa „sliktais raksturs”, te domādams stingrību un nepiekāpību, protams, daudz palīdz, bet to jāprot  arī iegrožot un pārvaldīt, kad jāstrādā  komandā. To viņš novēlēja arī jauniešiem – būt ar savu rakstura stingrību, darīt, bet rēķināties arī ar citiem, kad tas nepieciešams.

Atziņas pierakstīja: Linda Upleja

 

 

FaceBook Twitter