[ARHĪVS] Hobijs aizved līdz profesijai – Ģirta Majora stāsts Rīgas Franču licejā

Publikācijas datums: 10.aprīlis, 2016

4.aprīlī norisinājās trešā tikšanās  projekta „Līderi jauniešiem” ietvaros. Šoreiz savā pieredzē dalījās Ģirts Majors – lielākā mūzikas un mākslas festivāla Baltijā „Positivus” vadītājs.

Kad jauniešiem pajautāja, vai viņi zina, kas ir „Positivus”, atbilde bija 100% apstiprinoša. Savukārt Ģirtu Majoru, kā „Positivus” vadītāju, atpazina tikai daži. Līdz ar to tikšanās bija iespēja uzzināt ko vairāk par cilvēku, kurš vada jauniešu vidū iecienīto festivālu.

Interesanti, ka pirmsākumos, meklējot nosaukumu koncertu rīkošanas uzņēmumam, tas atrasts grāmatā „Ievads filozofijā”. Un, kad domāts par nosaukumu jau festivālam, nekas labāks par “Positivus” tā arī nav atrasts. Jāteic, ka tas piestāv gan festivālam, gan Ģirtam, jo viens no viņa moto ir – uz jebkuru lietu skatīties no pozitīvi  gaišās puses. Kā gan citādi viņi būtu izturējuši pirmos festivāla gadus ar 100 nopirktām biļetēm un 100 000 latu zaudējumiem.

Tajā laikā arī iegūta pārliecība, ka nav tādu lietu, par kurām ļoti pārdzīvot, jo pārsvarā ir divu veidu problēmas – tādas, kuras nav iespējams atrisināt un tādas, kuras atrisinās pašas.

Ģirts jauniešiem lika padomāt, ka katram vajag kādu lietu, hobiju, interesi, par ko labā nozīmē „degt”, jo bieži vien tas ir arī ceļš uz sev tīkamu un piemērotu profesiju. Arī veids, lai virzītos uz priekšu. Vēl, viņaprāt, svarīgi ir atrast piemērotu darbošanās un mācību vidi, kur pieaugt savos lēmumos un darāmajā.

Runājot par profesionālo darbību, Ģirts uzsvēra, ka svarīgi ir darīt to, kas patīk, jo lielāko dzīves daļu pavadām darbā. Ja ne vienmēr sanāk strādāt profesiju, kuru vēlamies, varam censties kā savādāk būt tuvu tai sfērai.

Interesanti, ka Ģirts pa šiem darbības gadiem novērojis – meitenes ir strādīgākas, centīgākas un bez milzu ambīcijām, sākot darba gaitas. Ne velti „Positivus” sastāvā ir 95 % sieviešu. Komandai ir ļoti svarīga nozīme, un ne vienmēr to, kuri cilvēki tur atradīsies, nosaka CV. Bieži vien svarīgas ir cilvēciskās attiecības un spēja sastrādāties. Ģirts vēl nosmej, ka ar puišiem diez vai būtu tik tālu tikuši.

Jauniešiem bija daudz jautājumu – pēc kādiem principiem tiek izvēlētas grupas, kāpēc tieši Salacgrīva, kā „nesalūzt” pēc pirmajiem mazā apmeklējuma gadiem? Ģirta atbildes arī par grūto darbā bija ar pozitīvisma un iedvesmas noskaņu.

Viņu pašu iedvesmo cilvēki, kuri „ir slimi”  labajā nozīmē  par kādu lietu savā dzīvē.  Tas vairo labo, ka vari nodarboties ar to, kas sagādā prieku.

Atziņas pierakstīja: Anita Grīnberga un Linda Upleja