Latvija pasaules skolotāju elitē – Dana Narvaiša

Intervija ar Danu Narvaišu – Cēsu Jaunās sākumskolas direktori, veidotāju un nominēto skolotāju Starptautiskajai Skolotāju balvai.

„Arī es mēdzu kļūdīties. Man nav bail to atzīt un ir svarīgi to iemācīt arī bērniem. Mana pārliecība ir, ka skolai nav jāsniedz tikai zināšanas, bet jāiemāca bērniem pašiem darīt.”

Ar Danu tiekamies Cēsu Jaunās sākumskolas remontējamās telpās. Darba drēbēs, enerģiska un ļoti atklāta viņa aizrauj ar savu stāstīto, kā viss te varētu izskatīties. Līdz skolas sākumam ir  nieka sprīdis un nodomāju, ka ir jāpiemīt lielai degsmei un ticībai, lai būtu pārliecība, ka 1.septembrī viss izdosies, kā plānots. Bet Danai tas piemīt. Kā gan citādi viņa nokļūtu starp piecdesmit nominētajiem skolotājiem Starptautiskajai Skolotāju balvai. Šai balvai pieteicās vai tika pieteikti aptuveni 8000 pretendentu no 148 pasaules valstīm. Pasaules izcilākos skolotājus vērtē un apbalvo fonds „The Varkey Foundation”. Tā ir lielākā šāda veida balva, kas tiek pat salīdzināta ar Nobela prēmiju par skološanu. Dana bija vienīgā no Latvijas, kas pieteicās un tika izvirzīta 50 uz balvu nominēto pasaules skolotāju sarakstā.

Kā nolēmi piedalīties?

Ar to, ka pieteicos nebūt nevēlējos pateikt, ka esmu labākā skolotāja Latvijā vai pat visā pasaulē, bet, ja bija iespēja, kāpēc gan to nedarīt. Nolēmu pamēģināt, kaut konkurence bija milzīga. Par balvu uzzināju jau pirmajā gadā, bet sapratu, ka man ir lietas, kas vēl jāizdara. Nākamajā gadā vēlreiz pārlūkoju kritērijus. Pamanīju, ka mēs ļoti daudz no minētā  Cēsu Jaunajā  sākumskolā jau darām un nolēmu pieteikties. Man zināmā mērā arī gribējās saņemt profesionāļu apstiprinājumu, ka tas ko darām skolā, ir pareizais virziens, ka iekļaujamies pasaules tendencēs. Tāda sava veida „zaļā karotīte” skolai. Par mums daudziem ir grūti izteikt viedokli. Jā, it kā labi, bet tomēr privātskola – tur jau viss savādāk. Bet prasību un obligātās vielas jomā mēs esam tādi paši, kā jebkura skola. Turklāt vēl visu laiku risinām gan praktiskas, gan ar mācību procesu saistītas neierastas situācijas. Līdz ar šo nomināciju arī mainījās daudzu skatījums.

Izklausās vienkārši, bet tam tomēr nepieciešama zināma drosmes un uzņēmības deva.

Iespējamā misijā Dobeles Valsts ģimnāzijā deva ticību sev un pieredzi, ja par kaut kādām lietām pasaka „nē”, – neņem galvā! Ej, dari un sanāk! Es varu godīgi pateikt, ka Iespējamā misijā nolēmu piedalīties, jo sapratu, ka tur ir milzīga spēja augt un mācīties. Un tas man ir ļoti svarīgi.  Tāpat, kā iespēja kļūdīties un no kļūdām mācīties. Arī es mēdzu kļūdīties. Man nav bail to atzīt un ir svarīgi to iemācīt arī bērniem. Mana pārliecība ir, ka skolai nav jāsniedz tikai zināšanas, bet jāiemāca bērniem pašiem darīt.  Es kā skolotāja nepārdzīvoju, ja manējā klase kādā pasākumā nerāda labāko sniegumu, ja tā sagatavošana ir bijis arī viņu uzdevums. Ja negrib savu vienīgo Žetonu vakaru pēc iespējas labāku, man ir kauns viņus trenkāt. Tā ir mana nostāja – es esmu izdarījusi savas daļas maksimumu un ar to lepojos. Savukārt viņiem pašiem jāsaprot, ka varēja labāk paveikt savu darāmo un no tā ir jāmācās. Es tā varu uz lietām un procesiem paskatīties, jo man ir vienalga, ko par mani padomās.

Drosmīgi.

Es uzskatu, ka drosme ir svarīga skolotājam piemītoša īpašība. Ir tik daudz labu skolotāju, bet viņi ierastās sistēmas vai aizspriedumu dēļ bieži vien baidās rīkoties neierasti.

Kādām vēl īpašībām jāpiemīt skolotājam?

Jāgrib visu laiku mācīties un „ar dzirksti acīs”. Bērni redz, ka skolotājam pašam  ir interesanti un arī ir gatavi daudz kopā darīt. Arī vēlme paaugstināt  profesionālās kompetences. Un ne tikai darbā, bet visā, ko dari – ja cep garšīgas kūkas, tad lai gribās ar katru reizi  to prasmi uzlabot. Vēl pašapziņa ir ļoti svarīga. Bet to jau veido arī viss iepriekš minētais.

Viss minētais lieti noder arī uzņēmējdarbībā un šķiet, ka ar piemītošo īpašību kopumu spētu darboties gandrīz jebkurā biznesā. Kāpēc skola? Un vēl „Jaunā skola”?

Pirms trīs gadiem biju beigusi savas gaitas Iespējamā misijā Dobeles Valsts ģimnāzijā par skolotāju un meklēju iespēju strādāt biznesa vidē, lai nopelnītu un pēc tam naudu varētu ieguldīt izglītības nozarē. Šī doma par izglītības jomu man bijusi vienmēr – vēlme darīt savādāk, jo daudzas lietas ir papildināmas. Tā bija sakritība un veiksme, ka tieši tobrīd Cēsīs  brieda ideja veidot citādu pirmskolu un skolu. Es sapratu, ka tādas iespējas dzīve bieži nepiedāvā un tā tas sākās – ar deviņiem bērniem sākumā un 100 šobrīd. Prieks, ka sakrita vecāku un mans izglītības virziena un pieejas skatījums. Es visu laiku esmu mazliet ieņēmusi tādu – citiem neērtu pozīciju. Jau skolas laikā, kad abas ar draudzeni bijām gana aktīvas, bet daudzi tik ļoti procesus mainīt nevēlējās. Tad mūsu aktivitāti  novirzīja uz Valmieras skolēnu padomi, kur īsā laikā arī kļuvām par vadītājām.

Vai vēlreiz uzņemtos uzsākt jaunas skolas veidošanu?

Nē, jo man ir skaidrs, ka neko līdzīgu atkārtot nav iespējams. Daudzām lietām  var ticēt vai neticēt, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tādas ideju, cilvēku un praktisko iespēju sakritības bija iespējams tieši tad un tieši tur. Es neticu, ka es citur varētu satikt tik atbalstošus cilvēkus, pašvaldību (cik ir viņu iespējās) un tik ļoti lielu apstākļu sakritību. Piemēram, mums vajadzēja telpas un visā pilsētā tajā brīdī šim mērķim bija atbilstoša un pieejama tikai viena vienīga māja. Un tā vislabāk atbilda arī mūsu redzējumam. Ir braukuši vecāki no citām Latvijas vietām un interesējušies, kā darīt, un mēs vienmēr stāstām, ka ir jārēķinās, ka viens ir tas, ko viņi ir iedomājušies un otrs, kas ir realitāte. Arī mums daļa sākotnējo vecāku aizgāja, jo pirms tam nespēja iedomāties, ka process varētu būt tik sarežģīts un, ko tur slēpt, arī finansiāli ietilpīgs. Par mūsu skolu mēdz teikt: „Nu jā, jums jau tur tās priviliģētās un ekskluzīvās ģimenes.” Jā, es viennozīmīgi saku, ka tādas tās ir, bet ar to domāju pilnīgi ko citu – lai skolu izveidotu un uzturētu, mēs – vecāki, maksājam līdzmaksājumu, nākam strādāt, visu laiku saskaramies ar neierastām situācijām un tā joprojām. Ļoti ekskluzīvi! (smejas) Bet caur šo piedalīšanās procesu veidojas pozitīva attieksme un vēlme te atrasties. Mūsu skolas vērtības ir ģimene, attīstība, daba un pozitīvisms. Es teiktu, ka ģimenēm, kuras ir piederīgas mūsu skolai, ir citas prioritātes nevis vairāk pieejamo līdzekļu, kā varētu likties. Mēs un mūsu bērni jūtas skolai piederīgi. Paldies visām ģimenēm, ka varam kopā veidot skolu, bez viņiem tā nebūtu iespējama!

Un kā skolā jūtas direktore?

Es varu apgalvot, ka zinu katru mūsu skolas ģimeni, bērnus un jūtos par viņiem atbildīga.  Esmu ļoti aizrautīgs cilvēks – ja man ir ideja, es nāku un daru. Tā arī bija šajā gadījumā, kad sociālajos tīklos ieraudzīju vecāku aicinājumu pieteikties direktores vakancei, bet realitātē gada laikā kļuvu par skolas veidotāju. Process ar aizrautību iestartēts, atpakaļceļa nav, bet kādā brīdī jūti, ka arī uz priekšu virzās ne tik ātri, kā gribētos. Tādos brīžos izvērtēju savu atbildību visu to cilvēku priekšā, kas ir mums uzticējušies un esmu pārliecināta – ja kādu iemeslu dēļ izveidotos situācija, kad skolai nebūtu lemts turpināties, es tajā, ko esam darījuši līdz šim, jūtos droša. Katra bērna individuālā gada izaugsme ir apliecinājums tam, ka esam uz pareizā ceļa. Nav tā, ka mūsu bērniem visiem ir ļoti augsti akadēmiskiem rādītāji. Protams, ir bērni, kuri var piedalīties priekšmetu olimpiādēs. Taču mums svarīgāk, ka viņi salīdzina savu izaugsmi, nevis salīdzinās ar citiem. Vismaz sākumskolā. Tāpēc drīzāk mudinām iet dziļāk un plašāk, lai ir, kur augt. Katram izaugsme ir individuāla un mans gandarījums ir, ka skolas komanda izdara maksimumu, lai tas būtu pēc iespējas redzamāks katra bērna paveiktajā.

Pastāsti par komandu?

Šobrīd jau esam tuvu trīsdesmit. Vairs nav tik vienkārši kā agrāk – visi visu laiku strādā kopā vienās telpās un jebko var izrunāt un norunāt uz vietas. Tagad jāsāk ieviest struktūras un komunikācijas sistēmas, lai sadarbība būtu efektīvāka un patīkamāka. Tomēr prieks, ka esam lielāka komanda un varam paveikt vairāk. Man svarīgi, lai viņiem ir savs redzējums, idejas. Savukārt viņiem ir svarīgi, lai ļauj īstenot savu iecerēto. Tā arī strādājam – daudz diskutējam, analizējam, samobilizējamies neierastās situācijās. Un tas viss notiek draudzīgā atmosfērā – kā draugu lokā. Man patīk vairāku progresīvu uzņēmumu pieeja – ka 80% ir obligāti izdarāmā noteiktā daļa un 20% ir katra brīvā idejas realizācija. Es uzticos cilvēkiem, bet citādāk nav iespējams. Un visu laiku ir izaicinājumi – kā sabalansēt to, kas nepieciešams, ar to, kas pieejams – gan cilvēku resursu ziņā, gan prioritāšu noteikšanas jomā. Mums ir lieliska komanda un lieli palīgi ir arī mūsu otrās pusītes. Tas ir nenovērtējams praktisks un emocionāls atbalsts.

Kādi ir lielākie izaicinājumi?

Lielākais izaicinājums – sabalansēt īstermiņa mērķus ar ilgtermiņa mērķiem, mācēt atrast labāko risinājumu ierobežoto resursu apstākļos. Piemēram, mums šogad bija nepieciešamas jaunas telpas. Teorētiski pietiktu ar dažām, taču jādomā par to, ka jau nākamgad vajadzēs vairāk vietas. Tajā pat laikā resursi ir ļoti ierobežoti un veselu ēku mēs nespējam ne apsaimniekot, ne uzturēt. Šobrīd jaunajās telpās esam kopā divas organizācijas – mēs un RTU. Virzība ir ļoti līdzīga un mums ir sinerģija –  viņiem ir papildus saturs – pasniedzēji, projekti, mums – jaunieši ar interesi un vēlmi palīdzēt projektos. Un remonts ļoti interesantās un vecās telpās, kas atkal prasa spēju pašiem sev noticēt. Bet tā kā mums ir pieredze ar iepriekšējām telpām, tad to izdarīt ir vieglāk, jo vienu reizi jau to esam paveikuši. Kādu laiku pārdzīvoju, ka man nav tādu klasisko hobiju, bet tad sapratu, ka skolas veidošana ietver ļoti daudzas aizraujošas lietas. Man tuvs ir funkcionālais dizains, jo tas balstās uz loģiku. Pēc tāda principa mēs cenšamies būvēt arī skolu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un te atkal jāatgriežas pie tā, ka visu laiku apstākļi sakārtojas kā lego klucīši – katrs nākamais solis pakārtojas iepriekšējam.

Vēl ir interesanti, ka patiesībā daudzi vēlas citādo zināšanu apguves sistēmu, bet tā īsti līdz galam tam vēl nav gatavi. Esam gadiem pieradināti pie smagajām  somām, gariem mājas darbu vakariem, noteiktas vērtējumu sistēmas. Pie jaunām pieejām zināšanu apguvē ir jāpierod – bērniem, vecākiem un skolotājiem. Mēs visu laiku mācāmies. Jau tagad, paskatoties atpakaļ uz laiku pēc nominēšanas Starptautiskajai skolotāju balvai, es redzu, ka ir izdarītas tik daudzas lietas, kuras nevarēju minēt, kad tur startēju. Arī redzot, kādi cilvēki bija Top 10, ir skaidrs, ka katrs nostrādātais gads un diena dod pieredzi un pievienoto vērtību.

Un lielākie gandarījumi?

Tas, ka esam noticējuši sev un  to izdarījuši – ne tikai skolu izveidojuši, bet ar katru gadu augam attīstībā un virzībā – gan katrs individuāli, gan visi kopā. Ja kāda iemesla dēļ šo visu nāktos apstādināt, katrā bērnā ir ieguldīts maksimums un varam justies  droši un gandarīti. Arī tas, ka mūs arvien vairāk atzīst un atbalsta. Paldies visiem, kuriem ir tuva mūsu domāšana un virziens!

Ko novēlēsi, uzsākot jauno mācību gadu?

Vēl viens jauns gads, vēl viena jauna iespēja. Novēlu drosmi, pacietību, neatlaidību un atbildību. Novēlu aizraujošu un skaistu gadu!

Intervēja Linda Upleja