Ģirts Majors “POSITIVUS”

Intervija ar Ģirtu Majoru – mūzikas un mākslas festivāla Positivus  vadītāju

Nekas nav grūti, ja saproti un zini, kā vārdā to dari, un skaidrojums ir pamatots. Es pats bieži vien sēdētu malā, bet tajās lietās, kuras ir būtiskas, man nav grūti!

 
Vasara nu jau  pārliecinoši ir sākusies un tikpat pārliecinošs ir Ģirta minējums, ka lielākā Latvijā svinamā dzimšanas dienas ballīte šovasar varētu būt festivāla Positivus 10 gadi. Par to un festivālu arī pozitīva saruna ar Ģirtu.

Kas bija tas, kas pēc ne īpaši veiksmīgiem pirmajiem festivāla gadiem, tomēr lika turpināt?

Drīzāk varētu jautāt, kāpēc turpinājām pēc pirmā gada? Bija diezgan skaidrs, ka vienā gadā to projektu nav iespējams palaist. Rēķinājāmies, ka vajadzīgi kādi trīs gadi un vēl divi, lai atpelnītu tos pirmos trīs, bet nebijām gatavi, ka tomēr būs tik grūti. Ja mēs skatāmies no šodienas skatu punkta, visdrīzāk uz tādu risku nebūtu gājuši, bet tajā brīdī nelikās, ka darām kaut ko pārāk riskantu no biznesa viedokļa. Bija krīzes laiks un tas vēl uzlika papildus spriedzi, bet pārliecība, ka savādāk nevar un tas jādara, bija stiprāka. Galvenā un svarīgā lieta, ka tā domāja visa iesaistītā komanda – tie, kuriem grūti iedomāties, ka viņi kaut kur citur gribētu vairāk strādāt, nekā šeit.

Ko Tev nozīmē komanda?

Tajā stadijā, kurā esam tagad, galvenā atslēga ir noturēt komandu labā emocionālā un gandarījuma stadijā. Lai katru gadu nezaudējam to baltās lapas un izaicinājuma garšu, ka viss ir tāpat, kā pirmajos gados. Man, savukārt, ir jāseko un jāgādā, lai to nodrošinātu. Es personīgi varu ļoti pieķerties un mēģināt nodrošināt visu, lai šo sajūtu radītu, bet tam ir atkal otra – sliktā puse, jo sagaidu, ka kāds ziedo vairāk, nekā, iespējams, vajadzētu. Tas tāpēc, ka no savas puses esmu gatavs darīt ļoti daudz, lai cilvēks justos labi un sagaidu, ka tā vajadzētu būt arī pretī. Pēc būtības es neesmu tas čaklākais, bet tām lietām, kas mani aizrauj, nežēloju ne laiku, ne enerģiju – tas neliekas nekas  grūti izdarāms.

Loti svarīgs faktors sākumā ir bāze un reputācija. Ja nav pārliecinoša produkta ar vārdu, ir grūti. Šā brīža komanda ir tālu no tās, kāda tā bija sākumā. Ir jāizdara virkne mājasdarbu. Tev ir jāizveido produkts interesants tiem cilvēkiem, kuri to baudīs un arī komandai, kas to veidos. Tev jābūt ar savām idejām viņiem interesantam. Kaut vai katru gadu radot sajūtu, ka ir kas jauns, ka festivāls mainās, un ir arī jauni izaicinājumi.

Desmit gadi. Kuras ir svarīgākās lietas, ko esi sapratis par sevi un Positivus?

Neesmu tā ļoti par to domājis, bet viena lieta, ko es nesen sapratu, ka tālu blakus nodarbēs aiziet nedrīkst. Man bija tāds periods dažus gadus atpakaļ, kad es sāku vairāk iedziļināties ar festivālu nesaistītās lietās un sapratu, ka esmu par daudz atgājis nost – man radās sajūta, ka tas vairs nav mans festivāls, vairs neturu roku uz pulsa un es strauji atmetos atpakaļ. Šāda veida pasākumus ir ļoti grūti pamest un atstāt – tu uzreiz zaudē to „iekšā būšanas” sajūtu.

Tāpat man ir grūti iedomāties, ka festivālu varētu pārvērst vairāk biznesā. Jā, mums, iespējams, brīžiem ir par lielu komanda, un mēs neizspiežam maksimumu no cilvēkiem, bet tas gandarījums jau ir ne tikai gala rezultātā, bet arī procesā un tajā, kā lietas notiek. Ir būtiski, lai visi iesaistītie to darītu ar  prieku un sajūsmu. Un tā katru gadu. Tu ej uz lielāku budžetu, lai komandai katrs festivāls ir izaicinājums. Tāpat kā man mūziķu un grupu sadaļā – pusgada darbs un azarts izcīnīt tās grupas un mūziķus, kurus gribam atvest. Un tur es nekad nezaudēju interesi. Es noteikti neesmu tik rūpīgs un darbīgs daudzās lietās, bet tajā brīdī man nekas nav grūti, jo saprotu un zinu, kā vārdā to daru. Es pats bieži vien sēdētu labāk malā, bet tajās lietās, kas man ir būtiskas, nežēloju ne laiku, ne enerģiju.

Kas tas ir – azarts vai nekaunība, kas palīdz sarunāt grupas?

Manā gadījumā tas ir azarts un neatlaidība, kas pamatota ar loģiskiem argumentiem. Man nepatīk izskatīties pēc idiota un atkārtoti runāt ar grupām ir vērts tikai tad, ja ir pietiekami pārliecinoši argumenti.  Es atgriežos pie grupām, kuras ir atteikušas, bet ļoti organizēti – tā ir cīņa ar ārzemju festivāliem un tas, protams, ir azarts.

Par kuru grupu, mūziķi ir bijis lielākais gandarījums?

Es nevaru tā pateikt. Tas ir kā dziedātājam paprasīt, kura ir mīļākā dziesma.  Muse pacēla jaunā līmenī. Ir mūziķi, ar kuriem piecus gadus ir runāts un dažādu iemeslu dēļ nav sanācis, bet beidzot šogad ir – kārtis tā salikušās un  konteksts tieši šogad ir visspēcīgākais. Piemēram, Iggy Pop.

Kas vēl īpašs būs šogad?

Es nezinu, ļoti vienkārši skan – festivāls būs grandiozākās dzimšanas dienas svinības, kādas Latvijā var nosvinēt. Un gribētos, lai šī sajūta ir katram klātesošajam. Katru gadu jau cenšamies, lai ir tas labākais, bet šis gads ir jubilejas un gribās, lai tiem cilvēkiem, kuri brauc ilgus gadus vai pat visus, un tādu nav ļoti daudz, būtu īpašas sajūtas. Viņi ir mūsu atskaites punkts – viņiem ir jājūt, ka festivāls mainās un aug.

Kāds ir ideālais apmeklētājs?

Es teiktu, ideālais klausītājs ir tas, kuram ir svarīgi dzirdēt un redzēt koncertus. Man nav problēmu, kā viņš ir saģērbies vai atpūšas starp koncertiem, kamēr tas netraucē citiem. Tā ir  lieta, kas Latvijā ir jāmācās, jo mums vienmēr ir viedokļi un vērtējumi par citiem, bet, ceļojot pa pasauli, to var ļoti labi redzēt – festivālos cilvēki  iziet ārpus ikdienas, „palaiž atsperi” un saņem sajūtas, pēc kurām bija vērts braukt. Pa šiem gadiem apmeklētājs ir mainījies no maza 1000 pulciņa līdz 30 000 tūkstošiem un es nemāku pateikt, vai publika ir tāda, kādu to kaut kad sākumā  biju iedomājies. Man svarīgi, lai viņi labi jūtās un novērtē muzikālo sniegumu.

Kas pašam liek labi justies?

Sarunas ar cilvēkiem, kuri kvalitatīvi spēj izpausties dažādās lietās,  kuriem ir aizraušanās un viņi to māk patiesi izbaudīt. Tas pat var būt pat kaut kas tāds, kas man nav saistošs. Piemēram, man nepatīk, kā cilvēki uz ielām  var trakot ar mašīnām, bet tajā pat laikā es labprāt aprunātos ar sacīkšu braucēju par visām šī sporta veida sīkākajām niansēm, kurās viņš ir iekšā „līdz ausīm”. Cilvēks, kurš par kaut ko dzīvē „nedeg”, arī sarunās nav tik  interesants. Tas pat nav stāsts, ka obligāti ir jābūt kādam hobijam, bet gan par to, ka vajag mācēt kvalitatīvi izbaudīt lietas, ko dari. Pat ceļot cilvēki var dažādi – ķeksīša dēļ  vai „ar kaifu”.

Vēl man ik pa laikam vajag būt prom no Latvijas provinciālās sadaļas, lai saglabātu patriotisma devu. Katru gadu vasaras beigās ar ģimeni arī  padzīvojam Itālijā. Tā jau izveidojusies kā tradīcija. Tad gatavoju itāļu ēdienus, lasu grāmatas, jo tam varu pieslēgties tikai esot ārpus Latvijas un ikdienas. Man vispār vajag daudz laika neko nedarīšanai. To var saukt par slinkošanu, bet tad arī bieži dzimst idejas. Man ir ļoti žēl un lūst sirds, ka es nevaru pabūt kaut kādos Latvijas laukos, jo vasara ir tik gara, cik ir un līdz Positivus festivālam  man tās nav vispār. Bet mans latvieša sapnis par saviem laukiem pēdējos gados uzņem apgriezienus. Arvien vairāk ticu, ka varētu to realizēt.

Jau minēji, ka gatavo. Tev patīk?

Jā! Es pat esmu domājis, ka, ja tas nebūtu tik grūti, es varētu būt arī pavārs. Kad es pagatavoju draugiem kaut ko garšīgu, vienmēr saprotu, cik tas varētu būt nogurdinoši to darīt katru dienu. Un tas nav man. Man nepatīk iziet no komforta zonas. Dzīvē kaut kam būtu ļoti jāmainās, lai es sevi uz ko tādu piespiestu, pat, neskatoties uz to, ka man vienmēr ir bijusi interese par gatavošanu un arī patīk to darīt. Draugiem, ģimenei  un šad tad – labprāt. Un arī tad es gatavoju tādus vienkāršus ēdienus, vairāk uzsvaru liekot uz izejvielām. Es esmu diezgan konservatīvs jautājumā par labām izejvielām. Arī no ceļojumiem, ja redzu, ka laba manta, vedu pārtikas produktus. Es esmu tajā līmenī, ka drīzāk tiek gatavoti vienkārši ēdieni, bet uzsvars ir uz to, no kā tiek gatavots. Ļoti moderno restorānu pievilcībā neesmu „iebraucis”. Man arī restorānos garšo vienkāršs ēdiens tādā kvalitātē, kādā es to gribētu ēst un pagatavot pats. Apmēram tāda ir mana komunikācija ar restorānu piedāvājumu.

Ar ko vēl bez gatavošanas vari aizrauties tā, ka esi citiem interesants ?

Tās lietas visu laiku mainās – vienā periodā teniss, citā fotografēšana. Tagad esmu sācis veidot vinila plašu  kolekciju – mēģinu savākt oriģinālos ierakstus – kā, piemēram, Džimijs Hendrikss skanēja pirmsākumos. Es to uztveru arī kā zināmu vēsturi, ko atstāt saviem bērniem.

Vēl es šobrīd esmu tuvu tam, lai realizētu plānu, kas ir jau  daudzus gadus darba kārtībā – iemācīties lidot ar lidmašīnu pilotu skolā. Man aviācija kā neaizsniedzams sapnis ir bijis padsmit gadus. Man patīk tā sajūta, ka ļoti īsā laikā vari nokļūt citur. Tas mani fascinē. Otra lieta, ka „no augšas” savādāk uztver dabu. Līdzīgi, kā kuģojot – uz daudz ko paskaties no cita skatu leņķa.

Gana ambiciozs plāns. Kādu, savukārt, nākotnē redzi festivālu Positivus?

Man nav konkrēta, taustāma rezultāta, uz ko vajadzētu iet. Ideāli būtu pozitīvi augošs process no gada uz gadu. Man neinteresē izveidot kaut kādu impēriju, es neesmu spējīgs to lietu pārvērst milzu biznesā, jo esmu pārāk emocionāls, lai izietu ārā no līdzšinējās komforta zonas un padarītu festivālu pelnošāku. Krietni būtiskāk man šķiet saglabāt arī pēc 20 gadiem interesi par šo projektu, jo man liekas, ka tā ir vērtība, izkopt kaut ko vienu pamatīgi, nevis mētāties. No Eiropas viedokļa skatoties, mēs esam jauns festivāls un veiksmīgākie sasniedz 40 gadus. Protams, ar katru gadu vairāk jūtam arī ārzemju publikas un profesionāļu novērtējumu – jau divus gadus pēc kārtas esam bijuši izvirzīti Eiropas festivālu balvā un to nosaka publikas balsojums. Ir arī  bijusi nominācija par labāko programmu. Mums jebkura starptautiska atzinība ir milzīgs gandarījums. Ir patīkami, atgriežoties no Kanādas, atšķirt lidmašīnā „Musik Week” un izlasīt par Positivus.  Bet vienmēr jau  ir uz ko tiekties. Viens no mūsu  mērķiem ir piesaistīt pēc iespējas vairāk ārzemju apmeklētājus.

Ko novēlēsi sev, komandai un apmeklētājiem festivāla 10 gadu jubilejā?
Kvalitatīvi nosvinēt un izbaudīt lielākās dzimšanas dienas svinības šovasar!

Intervēja Linda Upleja