Uzzini vairāk Mūsu mērķis 10 000
Sākums

Juris Žagars un Žagarkalns

Intervija ar uzņēmēju un aktieri Juri Žagaru

Vārds “nākotne” ir darbības vārds, un futurologi zina, ka nākotne paies zem mobilitātes zīmes.

z6Juris piedāvā tikties Žagarkalna ofisā un, paverot durvis, pirmais iespaids asociējas ar Karali Lauvu kalna galotnē, kurš ar pārliecību iztur dabas sitienu. Viņaprāt, galvenais ir mācēt to izdarīt un iet tālāk – gan šajā biznesā, kas ir kaislība, gan vadot Vidzemes koncertzāli, kas ir pārliecības darbs, gan teātrī, kur vienmēr ir iespēja pārbaudīt profesionalitātes latiņu.

Kā to visu var apvienot? Ne velti viņš min nesen izlasīto futurologu pētījumu par dzīves tendencēm, kur tiek uzsvērts, ka mobilitāte ir nākotnes vārds. Nebūs svarīgi dzīvot un strādāt vienā un tajā pašā pilsētā, pat valstī. Svarīgāks būs izraudzītās vietas personiskās dzīves kvalitātes nodrošinājums. Un arī spēja būt darbīgiem, mainīgiem. Vārds nākotne ir darbības vārds. Bet tagadnē Juris par savām sauc Cēsis – pilsētu, kuru gribētu redzēt tādu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to izvēlētos arī par savu personiskās dzīves kvalitātes nodrošinājumu.

Kā veicas ar šo ieceri?

Ļoti labi. Cēsis ir mana reliģija, pārliecība un cerība! Man ir prieks, ka Vidzemes koncertzāle pati var sevi „panest”. Otrais gads un tas ir lieliski, ka par Eiropas naudu esam uzbūvējuši koncertzāli un tā var darboties bez liekiem pašvaldības papildus ieguldījumiem.

Ir lepnums?

z5Ir gandarījums par to, ka spējām noprognozēt. Es nedomāju, ka paši varēsim sevi „pavilkt”. Tagad arī – pasākumi decembrī jau izpārdoti! Es pa desmit Cēsu mākslas festivāla gadiem esmu iepazinis publiku. Jāteic, ka tā kļūst izsmalcinātāka emocionālā baudījuma jomā un mums gribētos piedāvāt arvien labākus koncertus un pasākumus. Mans darbs ir atbildēt par naudu un lielākie strīdi ir ar māksliniecisko daļu – vajag spēt sabalansēt komercinteresi ar muzikālo kvalitāti. Ne vienmēr tas izdodas un tad gan man kādreiz ir svelošs kauns, kad esam paņēmuši vistīrāko popkultūras produktu. Savukārt, depresijā mani var iedzīt situācija, ja koncertzālē producenti piedāvā vislētāko, tā saucamo, „kultūras popkornu”, bet zāle ir pilna un vēl, stāvot kājās, aplaudē… Nav problēma popkultūrā. Problēma ir tad, ja kāds popkultūru pasniedz kā mākslu, un publika to pērk. Tad es kļūstu depresīvs un sāku domāt, ka kaut kas nav riktīgi. Manas attiecības ar mūzikas pasauli arī nav tik ļoti advancētas, bet ir brīži, kad aizdomājos par to, cik viegli reizēm ir manipulēt ar publiku. Labi, ka Cēsīs arvien grūtāk tas iet cauri – publika kļūst arvien prasīgāka un izglītotāka.

Kas vēl būtu vajadzīgs Cēsīs?

Man liekas, ka mēs būtu pelnījuši Laikmetīgās mākslas izstāžu centru. Un vēl man šķiet, ka Cēsīs ir neizmantotas pakalpojumu sfēras iespējas kā uzņēmējdarbība. Visiem liekas, ka ir noteikti kaut kas jāražo, bet arī nākotnes pētnieki apgalvo, ka pakalpojumu sfēra, izklaide, tūrisma industrija un cilvēka klātbūtne tajā būs neaizvietojamas. Vēl būtu kur augt veselības pakalpojumu, ēdināšanas nozarēm. Bet ir tā, ka piedāvājums seko pieprasījumam. Cilvēkiem nav izveidojies paradums iet ēst vakariņas ārpus mājas. Un aizbildinājums, ka nav naudas, ir nevietā – ja paskatās cēsnieku ienākumu rādītājus, tie liecina, ka problēma drīzāk ir tajā, ka nav izveidojies šāds paradums. Es nerunāju par ģimenēm ar bērniem, jo, protams, tas ir mazliet savādāk. Rietumos ir grūti iedomāties, ka pāris vakaros ēd mājās. Jo lielākam skaitam cilvēku šis paradums izstrādātos, jo labāks veidotos piedāvājums. Cēsīm ir ideālas pozīcijas kā dzīves vietai – daba un vides kvalitāte, labas skolas, drošība, tikai 80 km no Rīgas un cilvēki, kas to izvēlēsies, varētu radīt arī jaunas darba vietas sev apkārt.

Kas raksturo uzņēmīgu cilvēku?

Es vienmēr saku, ka mums katram pārsvarā šūpulī ir ielikti pieci ātrumi un tad tev dzīve vai vecāki iemāca, kā tos visus pielietot un tas, cik bieži proti to piekto ieslēgt, liecina par tavu uzņēmību. Vai visiem tas ir vajadzīgs? Nebūt nē. Piemēram, manai mašīnai ir 6 ātrumi, bet sieva nekad sesto nav ieslēgusi, kur pretī es, regulāri to lietoju. Arī grāmatveži bieži vien „iet cauri” ar pirmo, otro, trešo, kur kāds pirms tam ir lidojis ar piekto un pareizi vien ir – finansēs vajag apdomību nevis uzņēmību. Biznesā gan arī vēl ir saistošais stāsts par temperamentu, un tas noteikti ir nepieciešams.

Kāda ir uzņēmīga sieviete? Viņa nezaudē daļu sievišķības?

Uzņēmīga sieviete ir seksīgi. Man liekas, tas ir daudz interesantāk nekā neuzņēmīga – tāda pusjēla. Un ar sievišķību arī viss ir kārtībā. Vienīgā problēma, ka ir dažas uzņēmējdarbības nozares, kur vienkārši strādnieki sievieti neklausīs. Pat man ir jāpierāda traktoristam, ka es kaut ko saprotu un arī biznesā man ir diezgan agresīvi jāuzvedas, lai pierādītu, ka neesmu tikai mākslinieks ar putniem galvā.

Varbūt arī savai komandai?

Ņemot vērā, ka komandu komplektēju pats un ar diezgan sociāli netaisnīgu ‘face control’ metodi – nevis kā redzu, bet jūtu – varētu būt, ka ar to tiekam galā jau pašā sākumā. Ja nopietni, komandas atlasei jābūt subjektīvai, emocionālai. Tāpēc, manuprāt, to vislabāk var izdarīt sievietes, bet tā kā manī, kā jau aktierī, mīt diezgan daudz sievišķās daļas, arī es pielietoju šo sajūtu metodi.

Kāda ir laba komanda?

z3Ideālākajā variantā – tas, ko darbinieks ražo un pārdod ir tāds produkts, kas viņam ļoti labi patīk. Labs rādītājs ir tas, ka cilvēks lepojas ar uzņēmumu, kurā viņš strādā un nekaunas vilkt mugurā apģērbu ar sava uzņēmuma logo. Tā ir tāda sava veida komandas inficēšanās ar to, ko viņi dara. Pat metinātājam Koļam Žagarkalnā ir bijis jāslēpo, lai labāk izprastu, kā tas pacēlāja mehānisms darbojas (smejas).

Ko Jurim Žagaram nozīmē Žagarkalns?

Ļoti daudz! Daudz vairāk nekā es kādreiz būtu domājis. Šis bizness ir mana kaislība – daļa no manas privātās dzīves. Un ir pilnīgi skaidrs, ka es neesmu piedzimis pareizajā laika joslā, jo man sniegs un slēpošana ir kaislība. Tāpēc jau es, lai arī pēdējos gadus ir sliktas ziemas, nemetu visu pie malas, kā man ir teikuši. Tieši otrādi – laika apstākļi mums ir iemācījuši strādāt efektīvāk.

Pēdējās ziemas ir tādas, kādas tās ir un brīžiem sanāk strādāt nenoteiksmē. Kā tas ir?

Grūtākais ir likt cilvēkiem un partneriem noticēt, ka nebūs tā, ka ziemas nebūs nemaz. Tā nevar būt, jo tad ir pilnīga klimatiskā katastrofa un tuvākajā simtgadē to neviens vēl neprognozē. Labā ziņa ir tā, ka vienalga, kad ziema atnāk, cilvēki savu normu izslēpo. Pagājušajā gadā „ziema” Žagarkalnā bija 12-13 nedēļas. Tiem, kas gribēja slēpot, pietika. Arī mums finansiāli. Bet vispār mani vajag bremzēt, jo attiecībā uz Žagarkalnu, es varu pieņemt ļoti neracionālus lēmumus. Biznesam pieķerties emocionāli pēc visiem likumiem nav pareizi, bet man ir ļoti laba komanda, kas mani apstādina. Mums ar aktrisi Vitu Vārpiņu izrādē „Saules bērni” ir tāds dialogs, kur viņa saka, ka atdos visu savu naudu neprātīgajai laboratorijas idejai, ja būšu kopā ar viņu. Lai labi šo epizodi nospēlētu, vienmēr reāli iedomājos – ja man kāds šodien iedotu miljonu – es ļoti ātrā laikā atrastu, kur tos ieguldīt. Un nebūt racionāli – es jau redzu, kur tie paliktu ( rāda uz kalnu un smejas). Mans sapnis ir slēpošanas trase, kura nav atkarīga no laika apstākļiem.

Bizness, kā izrādās, brīžiem palīdz labāk nospēlēt lomu. Kas vēl?

z4Brālis Andrejs mani kādreiz bar : „Ja uz skatuves ir Žagars, es vienmēr gribu redzēt augstāko līmeni! Jābūt augsta līmeņa profesionālim vienmēr, arī mazā lomā .” Un tā ir pilnīga taisnība, jo līmenis ir jānotur vienmēr. Latvieši teātri mīl ar beznosacījuma mīlestību. Tieši tādēļ nedrīkst nolaist latiņu. Man ir prieks, ka nu jau trešo gadu esmu nominēts Teātra balvai, jo tas norāda uz ilglaicīgumu, nevis vienu nejaušu kādas sezonas izrāvienu, pareizi sakrītot apstākļiem un lomām. Svarīgi ir labu, kas patiesībā ir sinonīms profesionālu, līmeni noturēt visu laiku. Un tas ir visgrūtākais.

Bet balvu taču gribas?

Protams! Kas tu par sportistu, ja tev negribas būt uz pjedestāla!

Tad nākošgad! (smejamies)

Ko vēl gribētos? Kura ir tā dzīves bauda, kuru gribētos pašam vēl apgūt?

Bauda ceļot – to es nepazīstu, man jāmācās spēja neiespringt un ļauties plūsmai. Tu nevari būt labs ceļotājs, ja tu gribi visu kontrolēt. Kā saka man sieva Trūdija, ka excited es spēju būt tikai slēpošanas ceļojumos. Par šo ceļošanas māku mazliet apbrīnoju savu vecāko dēlu.

Vēl es mācos estētiski vizuālās baudas. Es tā kā jau jūtu vizuālās mākslas – kas ir forši, kas ir kičs, kas īsta manta, bet es gribētu būt izsmalcinātāks, advancētāks .

Vēl viena dzīves bauda, ko esmu mazliet atstājis novārtā – lasīšana. Agrāk es varēju uz visām brīvdienām „aizlasīties”. Es lasu ļoti daudz lugas. Un tā nav taisnība, ka nav laika – ir jāizstrādā paradums, bet man ir nenormāls dzīves ritms, un es bieži vien pēc 14 stundu darba dienas atgriežos ļoti vēlu, un nav man diemžēl izveidojies paradums atnākt ātrāk mājās un palasīt, bet vajadzētu.

 

Paldies par sarunu, gaišu šo laiku un lai piepildās!

Intervēja Dace Briede-Zālīte un Linda Upleja

FaceBook Twitter